Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
31. oktobris, 2012
Drukāt

Bibliotekāram jāspēj veikt vairākus darbus vienlaikus

Foto no I. Vaivares personiskā arhīvaFoto no I. Vaivares personiskā arhīva

“Atceros, kad vēl meklēju darbu, kolēģe deva padomu – ja vēlies mierīgu ikdienu, piesakies darbam bibliotēkā. Tagad varu teikt, ka tas ir stereotips. Darbs bibliotēkā nebūt nav rāms un vienveidīgs. Bibliotekārs atrodas nemitīgā kustībā un, vakarā pārnākot mājās pēc otrās maiņas, nereti pārņem milzīgs nogurums,” stāsta Latgales Centrālās bibliotēkas lasītavas bibliotekāre Inese Vaivare.


 

Ar maģistra grādu vēsturē

Skolas laikā Inese nebija domājusi apgūt bibliotekāra profesiju. Vidusskolā meitenei patika vēsture – iespējams, arī tāpēc, ka viņai bija paveicies ar ļoti zinošu un atraktīvu vēstures, filozofijas un politikas skolotāju. Tas arī lielā mērā iedvesmojis pievērsties vēstures studijām. Inese iestājās Daugavpils Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, lai kļūtu par vēstures skolotāju. Studiju laikā notika reforma, un, programmu pabeidzot, gaidītais grāds pedagoģijā izpalika. Taču Inese nolēma mācības turpināt un iestājās vēstures maģistrantūrā. Tolaik viņa sāka darba gaitas arī Naujenes novadpētniecības muzejā. Lai gan šis darbs bijis interesants, tomēr Inese ir no cilvēkiem, kas jūtas labi, esot nemitīgā kustībā. Lai izbēgtu no rutīnas, sapratusi, ka kaut kas profesionālajā darbībā jāpamaina. Bibliotēkā Inese sāka strādāt tikai pirms pusgada. Taču šajā laikā sapratusi, ka darbs pilnībā atbilst viņas raksturam un profesionālajām ambīcijām.

Inese ir pārliecināta, ka, strādājot bibliotēkā, nav divu vienādu dienu. Pirmajā maiņā parasti tiek kārtotas no otrās maiņas palikušās grāmatas. Otrajā – darbs ar apmeklētājiem.

“Daži nāk strādāt pie datora, citi lasīt grāmatas. Ir arī tādi, kas nemāk darboties ar grāmatām. Tad jāparāda, kur atrodas satura rādītājs, kā sameklēt nepieciešamo informāciju. Ja nevaru palīdzēt, sūtu apmeklētāju pie bibliogrāfes, kas meklē informācijas avotus sarežģītāku tēmu gadījumos,” par darba ikdienu stāsta bibliotekāre.

Daugavpilī zināmas grūtības rada valodas lietojums. “Ja cilvēks domā krieviski, bet viņam nepieciešama literatūra, kas izdota latviešu valodā, bieži vien ir grūtības noformulēt savu vajadzību.”

Inese uzsver, ka bibliotekārs nav tikai tehnisks darbinieks. “Bibliotekāram var lūgt palīdzību informācijas atrašanā, pie viņa var nākt arī kā pie drauga un padomdevēja. Ir apmeklētāji, kas labprāt nāk pie manis, citi vēlas, lai viņiem palīdzētu manas kolēģes.”

 

Bibliotekāra 
darbam ir nākotne

Inese ir pārliecināta, ka, neraugoties uz tehnoloģiju straujo attīstību, nākotnē bibliotēku nozīme nesaruks, “taču agrāk bibliotēka galvenokārt bija rakstisko liecību krātuve, tagad tā kļuvusi par visdažādākās informācijas ieguves vietu”. Inese uzsver, ka informācijas tehnoloģiju attīstība nekad nespēs pilnībā aizvietot cilvēcisko saskarsmi. “Bibliotekāram jāspēj palīdzēt vienmēr, arī tad, ja klients atnāk ar pilnīgi nesaprotamu vajadzību. Mēs nevaram pateikt, ka mums nav tā, ko klients meklē. Ja cilvēks zina autora vārdu, grāmatas nosaukumu un izdošanas gadu, tas jau ir “sapnis vasaras naktī”.”

Inese piemin arī bibliotēku sociālo funkciju, kas kļūst arvien populārāka. “Pie mums nāk jauniešu grupiņas, lai vienkārši pasēdētu, parunātu ar draugiem. Viņi varētu izvēlēties arī kafejnīcu, tomēr dod priekšroku atpūtai bibliotēkā.”

“Bibliotekāram jāorientējas dažādās nozarēs: sociālajās zinībās, dabas zinībās, lauksaimniecībā, mākslā,” uzskata Inese. “Viņam jābūt komunikablam, loģiski domājošam, elastīgam, jo nereti iznāk darīt vairākus darbus vienlaikus – vienam klientam mēģini atrast grāmatu, otrs tajā pašā laikā uzdod jautājumus.”

Strādājot bibliotēkā, iespējams arī attīstīt prezentācijas prasmes, jo bieži vien tiek rīkoti dažādi pasākumi gan bērniem, gan pieaugušajiem. Bibliotekāram jābūt arī labam psihologam un jāmāk atrast pareizo pieeju saziņā ar apmeklētājiem. Inese novērojusi, ka ir divu veidu apmeklētāji – vieni labprāt lūdz palīdzību, kamēr otrie vēlas visu atrast saviem spēkiem un pie bibliotekāra dodas vien ārkārtas gadījumā. Taču Latvijā bibliotēkas nav tiktāl attīstītas, lai cilvēki varētu iztikt bez bibliotekāra palīdzības. Inese bijusi pieredzes apmaiņas braucienā uz Utenu Lietuvā. “Tur ir pilnīga pašapkalpošanās. Lasītājs pats sevi atzīmē, nodod un izvēlas grāmatas. Mums bibliotekārs joprojām ir starpnieks starp klientu un informācijas avotu.”

 

Uzziņa

Lai strādātu par bibliotekāru, nepieciešama augstākā izglītība bibliotēkzinātnē un informācijā. Mācību ilgums 3 – 4 gadi.

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē iespējams apgūt bakalaura studiju programmu “Informācijas pārvaldība” un maģistra studiju programmu “Bibliotēkzinātne un informācija”. Visu nepieciešamo informāciju par mācību ilgumu, mācību maksu un citiem jautājumiem var iegūt mājas lapā: www.lu.lv/fakultates/szf/studiju-pro­grammas/

Pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību studiju programmā “Bibliotēkzinātne un informācija” var iegūt Latvijas Kultūras koledžā: www.kulturaskoledza.lv/?l=1&m=5&s=221

Zināšanas iespējams papildināt arī bibliotekāru profesionālās pilnveidošanās kursos.

Bibliotekāri var strādāt publiskajās bibliotēkās, izglītības iestāžu bibliotēkās, skolu, uzņēmumu informācijas centros, valsts un komercstruktūrās, kurās tiek veikta informācijas meklēšana, atlase, organizēšana un izplatīšana.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+