Mobilā versija
+18.0°C
Pēteris, Pāvils, Pauls, Paulis
Ceturtdiena, 29. jūnijs, 2017
4. marts, 2017
Drukāt

Biedri Maskavā gribēja visu zināt. Saruna ar vēsturnieku Sauļu Gribausku (9)

Foto - Viesturs SprūdeFoto - Viesturs Sprūde

Kompartijas centrālkomitejas otrais sekretārs reiz bija ļoti ietekmīgs PSRS republiku vietējās nomenklatūras “džungļu” iemītnieks. Šo amatpersonu vietējās varas uzraudzīšanai pagājušā gadsimta 50. – 80. gados kā likums allaž atsūtīja no Maskavas. “Ģenerālgubernatoram” piederēja izšķirošs vārds daudzos lēmumos. Lietuvas Vēstures institūta līdzstrādnieks SAUĻUS GRIBKAUSKS ir rūpīgi pētījis otro sekretāru darbību Baltijas padomju republikās; 2016. gadā Lietuvā izdevis tam veltītu grāmatu. Februāra vidū vēstures doktors Gribkausks ar lekciju ciklu viesojās arī LU Vēstures un filozofijas fakultātē.

 

“Tūdaļ aiz republikas kompartijas centrālkomitejas pirmā sekretāra un Ministru padomes priekšsēdētāja otrais sekretārs bija trešā svarīgākā persona republikā. No viņa daudz kas bija atkarīgs. Viņš nevarēja būt vietējais – ar ļoti retiem izņēmumiem –, jo otros sekretārus sagatavoja un viņi ieradās no Maskavas. Viņi bija kā “centra vēstnieki”, kas republikās pārzināja kadru politiku, sekoja visam un ziņoja Maskavai,” stāsta vēsturnieks. Šī amata pastāvēšana atklāj Padomju Savienības impērisko raksturu, jo kļūt par otro sekretāru varēja vien slāviskas cilmes funkcionāri – krievi, retāk baltkrievi, ukraiņi: “Nebija tā, ka piemēram, lietuvieti, labu kompartijas kadru, nosūtītu par otro sekretāru uz Gruziju. Tā nekad nenotika.” Sauļus Gribkausks savus pētījumus balsta ne vien Krievijas, Igaunijas, Latvijas, Kazahstānas un Gruzijas arhīvu dokumentos, bet arī vairāku gadu gaitā savāktās intervijās ar tā laika komunistu funkcionāriem un viņu tuviniekiem, tostarp ar pēdējo Latvijas kompartijas centrālkomitejas (LKP CK) otro sekretāru Vitāliju Soboļevu, kas šobrīd dzīvo Maskavā, bet skumstot pēc Rīgas.

Īpatnējā kārtā otro sekretāru institūts tā klasiskajā izpratnē radās PSRS destaļinizācijas procesā 50. gados kā mēģinājums nosacīti liberalizēt līdzšinējo staļinisko kontroles mehānismu, ko centrs īstenoja pār republikām. Par otrajiem sekretāriem kā Maskavas atsūtītiem pārlūkiem var sākt runāt ap 1955. gadu. Pirmā nemieru dēļ tādu “vēstnieku” 1956. gadā saņēma Gruzijas PSR, tad Latvijas un Lietuvas PSR, Vidusāzijas republikas. Tiesa, Igaunijas PSR uzraugu no centra piesūtīja vien 1972. gadā. “Milzīgās valsts vadīšanas procesā PSRS centram Maskavā bija lielas problēmas ar objektīvas, ticamas informācijas saņemšanu no perifērijas. Jo ne republiku KP CK pirmajiem sekretāriem, ne vietējai VDK pilnībā nevarēja uzticēties – arī viņiem varēja būt savas intereses. Ticamas pamat­informācijas saņemšanai vajadzēja otros sekretārus. Savukārt tie republikās veidoja jau savus informācijas iegūšanas tīklus. Ministrijās, lielajos uzņēmumos – visur bija “otrās personas”, tas ir, kompartijas pirmorganizāciju un institūciju vadītāju vietnieki, kas visbiežāk nebija vietējie, bet krievi, baltkrievi, ukraiņi. Viņi uzturēja saites ar otro sekretāru. Piemēram, Lietuvas PSR VDK priekšsēdētāja pirmais vietnieks vienmēr bija no Krievijas. Otrajiem sekretāriem bija tiesības piezvanīt un pieprasīt informāciju jebkuram funkcionāram republikā,” klāsta lietuviešu vēsturnieks.

Kā izskaidrot, ka Igaunijā otro sekretāru no Maskavas atsūtīja tikai 1972. gadā? Vai tad tur centrs “nacionālistus” neredzēja?

Es arī esmu par to domājis. Maskavā vēl 1956. gadā rakstīja, ka Igauniju nepieciešams “nostiprināt”. Tomēr līdz 1972. gadam otrā sekretāra pienākumus tur turpināja pildīt vietējais, igaunis.

Otros sekretārus – “biedrus no Maskavas” – tomēr negatavoja vairumā, visām republikām uzreiz. Tas bija pakāpenisks darbs ar individuālu pieeju katrai republikai. Kuru katru nesūtīja. Sūtīja no Padomju Savienības kompartijas centrālkomitejas (PSKP CK) organizatoriskā darba nodaļas. Tikai inspektorus, sektoru vadītājus vai augstākus. Teiksim, bija Baltijas sektors, kurš uzraudzīja partijas darbu trīs republikās. Tad no tā arī sūtīja. Krievus vai ukraiņus. Ne latvietim, ne igaunim, ne lietuvietim neļāva uzkalpoties līdz PSKP CK sektora vadītāja vai inspektora postenim. Augstākais, viņi varēja tikt līdz partijas instruktora līmenim, kas šī aparāta hierarhijā bija zemākais. Pēc tam sūtīja atpakaļ atbildīgā darbā uz republiku, bet nekad nepaaugstināja par inspektoru, kur nākamā karjeras pakāpe būtu sektora vadītājs. Toties krievus, retāk ukraiņus, gan virzīja tālāk. Var teikt, ka Igaunijas gadījums 1972. gadā tomēr bija izņēmums, jo nosūtīja Krievijas igauni. Acīmredzot viņam pilnībā uzticējās. Tajā pašā laikā interesanti šis process noritēja Kazahijas PSR. Tur ap to pašu 70. gadu vidu otrā sekretāra misiju faktiski izbeidza, jo minētajam amatam vairs nesūtīja no Maskavas, bet iecēla vietējos Kazahijas krievus. Tā bija zīme, ka šīs republikas vadība jau ir uzticama. Tādējādi caur otro sekretāru prizmu var noteikt konkrētās republikas padomiskošanas pakāpi.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Tāpat kā tagad VID grib visu zināt. Nekas jau nav mainījies.

  2. Biedri Maskavā arī šodien nezin kas ir vēsture, kas propaganda.

  3. Kas gan kaut kādi “otrie sekretāri” salīdzinot ar šodienas EK komisāriem?! Pavērojiet to bāleliņu Nilu Muižnieku,kurš te nemitīgi aģitē par tiesībām pe un di ņemšanos.

  4. Pirmie sekretāri bija izkārtnes un krievu dibenu bučotāji, īstā vara bija no Maskavas atsūtītam otram sekretāram

  5. Pugo izkonkurēja Rubeni.Pieļauju,ka Pugo bija bija labāki radu raksti un kontakti Maskavā.Voss jau neaizgāja no 1. sekretāra amata labpratīgi.Viņu izmeta un iedva goda amatu Maskavā.Vossam viss beidzās ar Pelšes nāvi,kuŗs nomira 1983.gadā.Voss esot staigājis gaudodams: es taču vēl varētu stradāt un strādāt.
    P.s. Bus Soboļevs mazliet pārspilejis ar braukšanu metro.Sektora vaditājam bija pieejama Kremļa garāža ar šoferi un volgu,kas viņu gan atveda uz darbu gan aizveda mājās.

  6. Kontroles notiek pie visām varām, gan maskavas, gan briseļu !

Draugiem Facebook Twitter Google+