Biezpiens ar dadžiem. Ciemos pie konkursa uzvarētājas 0
Biezpiens ar dadžu saknēm – jāatzīst, par šādu recepti nebiju dzirdējusi. Vai ko tādu mūsdienās vēl ēd? Maija Vītola smej: ēd gan, un ir garšīgi, tikai dadžus nevar dabūt. Viņas mājās Cesvainē visi dadži noēsti un pie radiem Salaspilī tāpat.
M. Vītola ir “Latvijas Avīzes” un Lielās talkas rīkotāju konkursa uzvarētāja un viena no pirmajām iesūtīja vairākas receptes, ko mantojusi no savas mātesmātes Ilzes, kas vēl muižnieku laikos bijusi baronu ķēkša. Savu vecmāmiņu, kas jau tajos laikos pratusi lasīt, M. Vītola apbrīno visu savu mūžu, ir daudz ko no viņas mācījusies gan par augiem, gan par veselību un tagad pati jau sasniegusi ievērojamu vecumu – 85 gadus. Visu dzīvi smagi fiziski strādājusi, M. Vītola ir kustīga un stalta joprojām. “Tikai mana vecmāmiņa, būdama ievērojamos gados, bija šķība un līka kā pīpes kāts,” smaidot precizē M. Vītola.
Lai gan vecāmamma vecumdienās varējusi dzīvot meitas un znota maizē, viņa turpinājusi čakli strādāt līdz savai pēdējai stundai. M. Vītolas tēvs bija Cesvaines skolas dibinātājs prāvests Alberts Vītols, māte Emma – mūzikas skolotāja. Mācītājmājā, kur Vītoli dzīvoja pirms kara, viesojās pazīstami literāti, politiķi, mācītāji un ārsti, jo Vītoli bija kā inteliģences saliņa Cesvainē. Vai sievasmāte ar savām senču gudrībām šajās mājās iederējās? M. Vītola saka: tēvs, būdams mācītājs, dziļi izpratis latvietību. Arī dārzs bijis tēva aizraušanās. “Viņš lāgā nepratis zirgu iejūgt, toties visas košumdobes bija viņa stādītas. Kādas lilijas auga! Arī augļu kokus viņš pats potēja. Sēklas un stādus viņam piegādāja pats dārzkopis Šohs no Salaspils kok audzētavām. Biežs viesis mūsu mājās bija slavenais Pēteris Upītis,” stāsta M. Vītola. Mājās jāstrādā bijis arī bērniem, par ko dzīvē varējuši pateikt paldies. “Gribi velosipēdu, ir jākaplē bietes,” atceras M. Vītola.
Pēc kara mācītājmāja Vītoliem bija jāatstāj. Labi, ka vieta atradusies kādas radinieces mājā Spārviņos. Tad vecāsmātes gudrības viņus glābušas, jo vecā sieva pratusi putru izvārīt no nekā.
“It kā nekādu īpašu produktu nebija, bet viņai viss sanāca garšīgi. Kad nokāva cūku, tad izmantoja pilnīgi visu. No cūkas kuņģa un grūbām viņa gatavoja ēdienu, ko sauca par spēkēm. No zarnām taisīja putraimu desas ar speķa gabaliņiem, ko pasniedza ar brūkleņu ievārījumu, kas vārīts bez cukura,” stāsta M. Vītola.
Vecmamma izvēlējusies arī diezgan drakoniskas ārstniecības metodes. M. Vītolas māte pusi mūža nodzīvojusi ar vienu nieri, otra viņai bijusi izoperēta, un vecmamma viņai ieteikusi uzlabot veselību ar bišu dzēlieniem. “Vienu dienu saņem vienu dzēlienu, otru – divus, un tā līdz desmit. Un māte ap tiem stropiem līkņāja ar. Laikam jau palīdzēja un tolaik jau tā varēja, jo bija mazāk alerģiju,” bilst M. Vītola, tomēr ne šo recepti, ne pēršanos ar nātrēm pati nav izmantojusi.
Tā kā abi vecākie brāļi Andrejs un Jānis bija iesaukti leģionā, sapņi par studijām M. Vītolai bija jāaizmirst, un viņa sāka strādāt ceļa darbos un pienotavā, kur nostrādāja visu mūžu.
Pēdējos pāris gadus M. Vītola uzturas Rīgā pie vecākā brāļa Andreja, lai koptu viņu pēc sievas nāves. Tagad pavasarī, kad viss sāk plaukt, M. Vītola Rīgā jūtas kā sprostā – tik ļoti viņai pietrūkst Cesvaines. “Man pie loga ceriņkrūmā dziedāja lakstīgalas, mežā kūkoja dzeguzes…” atceras M. Vītola. Visvairāk viņai žēl, ka tik tālu atrodas viņas zaļumu dobes un bērzi, kas visus apgādāja ar sulām. Labi, ka jaunie Vītolu ģimenē, kas vasaras pavadījuši Cesvainē, turas pie sentēvu paradumiem. “Viņi labāk izvēlas pašmāju augļus un dārzeņus nekā ievestās vīnogas un apelsīnus. Un arī patrioti ir. Sevišķi brāļadēls Andris, kas ir jurists un strādā Briselē. Sieva un četri bērni viņam ir Latvijā, jo vecāki uzskata, ka bērniem jāmācās latviešu skolā,” piebilst M. Vītola.
