Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
9. februāris, 2012
Drukāt

Bija citi laiki un cits samērs

karogs_leta

Rīgas krievvalodīgajā avīzē “Čas” Aleksandrs Gurins ņēmās rādīt lasītājiem, cik jauka bija Latvijas demokrātija Satversmes sapulces un pirmo četru Saeimu laikā: deputāti varēja klāstīt savu viedokli tiklab latviski, kā arī vāciski un krieviski.

 

1931. gada decembrī Demokrātiskā centra deputāts prof. Zālīte, kuru atbalstīja Marģers Skujenieks un Kārlis Skalbe, gan prasīja, lai Saeimas sēdēs skanētu tikai latviešu valoda, bet šī prasība tika noraidīta. Pret to balsoja ne tikai minoritāšu pārstāvji un sociāldemokrāti, bet arī vairāki labējo frakciju deputāti. Krietnais un lojālais deputāts Pauls Šīmans – vācbaltu frakcijas līderis – debatēs par prof. Zālītes prasību norādīja, ka vācu un krievu valodas lietošanas aizliegums kaitēšot efektīvam deputātu darbam un tādējādi nenākšot par labu valstij. Un tā arī palika līdz 4. Saeimas darba izbeigšanai 1934. gada 15. maija apvērsuma rezultātā: Pauls Šīmans runāja vāciski, Mordehajs Dubins, piemēram, un Meletijs Kalistratovs krieviski.

Te nu īsti vietā paskaidrot to, ko nevīžoja Aleksandrs Gurins: vācbaltu, krievu un žīdu frakciju deputāti izglītību bija guvuši cara laikos vācu vai krievu ģimnāzijās un augstskolās. Viņi saprata latviski teikto, bet vēl nebija spējīgi formulēt savu viedokli valsts valodā, un arī kontakts ar saviem vēlētājiem bija iespējams tikai vāciski, respektīvi, krieviski vai jidišā. Latvija vēl bija jauna, un, jāatzīst, arī latviskajiem deputātiem reizēm radās grūtības, jo juridiskā terminoloģija latviešu valodā vēl nebija pilnībā izstrādāta. Un galvenais ir tas, ka latviešu valodas noteicošais stāvoklis tajos gados nebija apdraudēts: pamattautas īpatsvars bija 75 procenti, kamēr vācbalti, krievi un žīdi bija minoritātes, t. i., mazākumtautības šī vārda burtiskajā nozīmē. Satversmes sapulces un pirmo četru Saeimu deputāti neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes visumā bija lojāli noskaņoti un neapšaubīja Latvijas valstiskuma leģitimitāti – ja neskaita īslaicīgo t. s. strādnieku-zemnieku frakciju, kas bija aizliegtās kompartijas legālais aizsegs. Starpkaru Latvijā bija tāds jēdziens: “trīs vietējās valodas” – latviešu, vācu, krievu. Visas trīs, var teikt, “bija apritē”, un tajās varēja saprasties.

 

Viss teiktais nekādi nav attiecināms uz mūsdienām: laiki ir citi un, galvenais, samērs ir cits – pamattautas īpatsvars ir tikai 60 procenti. Tai pretim stāv vēsturiski pirmreizīgs blāķis – 40 procenti krievvalodīgo: tā nav nekāda tautība, un to grūti kvalificēt kā minoritāti, jo vārds “mazākums” te tā īsti neskan.

 

Provokators – un nekrievs – Lindermans šo blāķi kopumā dēvē par krieviem, bet slīpēti “SC” politologi un publicisti izgudrojuši jaunu “zinātnisku” terminu – lingvistiskā kopiena. Tajā, neprasot viņiem, sabāzti gan poļi, gan ebreji un tatāri, kuri ilgās rusifikācijas rezultātā runā un lasa krieviski, bet izcelsmes un vēsturisko sakņu ziņā no pareizticīgajiem lielkrieviem atšķiras.

Provokatoriskās “troikas” loceklis Aleksandrs Gapoņenko, apzinoties 18. februāra referenduma tā iniciatoriem nelabvēlīgo aritmētisko iznākumu, tomēr uzsver, ka runa ir par “krievu nacionālās atbrīvošanās kustību”. Tam jau ir graujošas darbības pieskaņa.

Un šādā gaisotnē jebkādi kompromisi ir bīstami. Taisnība ir Latvijas krievu studentu korporācijas “Fraternitas Arctica” senioram Dmitrijam Trofimovam, kurš brīdina: “Ja rīt krievu valoda, piemēram, Rīgā iegūs oficiālu statusu (“kompromisa” priekšlikums. – F. G.), tad aizparīt krievi ar valsts iestādēm un pat ar saviem latviešu kolēģiem sazināsies tikai krieviski.”

Arī šādi varianti – oficiāla divvalodība “Purčikā” vai visā Rīgā – ved uz to pašu Latkrieviju, uz duālvalsti – kaut ko nebijušu šīs zemes vēsturē. Tik un tā krievu valoda patlaban dominē ne tikai Rīgas ielās, bet arī avīžu kioskos. Ko vēl vajag? Ar to pilnīgi pietiek. Ne soli tālāk!

(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+