Foto – Timurs Subhankulovs

FOTO: Politiski represētie salidojumā. “Bija spēks izdzīvot, ir spēks dzīvi svinēt.” 3

“Vislielākais panākums ir tas, ka mums ir Latvija, un mēs arī esam atbildīgi par to, lai tā būtu un pastāvētu – neatkarīga tēvu zeme, kuru paši varam apsaimniekot un pārvaldīt,” sestdien, atklājot Latvijas politiski represēto 17. salidojumu Ikšķilē, teica Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) priekšsēdētājs Gunārs Resnais.

Reklāma
Reklāma
Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 174
“Krievi mūs burtiski aprīs!” Ukraiņu komandieris skaidro iespējamās kara pauzes briesmas
Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim
Lasīt citas ziņas

Salidojums sākās ar kopīgi dziedātu himnu. Tik izjusti, ar tik lielu mīlestību lūgšanu par Latviju spēj dziedāt tie, kuri par Latvijas baltajiem bērziem un Latvijas eglēm kādreiz sapņojuši, raugoties uz Sibīrijas melnajiem bērziem, un daudzus tuvos un mīļos atstājuši guldītus zem Sibīrijas eglēm. Salidojuma dalībnieki ar klusuma brīdi pieminēja 829 politiski represētos biedrus, kuri pērn aizvadīti mūžībā. “Viņiem bija tā svētība tikt guldītiem Latvijas zemē,” sacīja G. Resnais. Ka tā patiešām ir svētība, apzinās visi, kuru deportēto radinieku beidzamā vēlēšanās bija – kaut liktenis būtu lēmis nomirt dzimtenē.

Ikšķilē apliecināt cieņu politiski represētajiem bija ieradies Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas biroja vadītājs Ringolds Arnītis. Likteņa biedrus uzrunāja arī Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, kas dzimusi izsūtīto ģimenē Tomskas apgabalā.

CITI ŠOBRĪD LASA

R. Vējonis uzrunā pieminēja, ka šajās dienās aprit 76 gadi, kopš Molotova–Ribentropa pakts fiksēja Austrumeiropas sadalīšanu nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības interešu sfērās: “1939. gada 23. augustā parakstītais PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgums un tā slepenais papildprotokols bija prettiesisks un cinisks darījums uz trešo valstu rēķina. Tas bija kara, dalīšanas un iznīcības pakts, kas pilnībā sagrāva pēc Pirmā pasaules kara izveidoto drošības sistēmu Eiropā. Šis pakts pavēra PSRS ceļu uz Rietumiem, iededza “zaļo gaismu” Otrajam pasaules karam un sankcionēja agresiju un represijas pret tūkstošiem cilvēku. Arī pret jums un jūsu ģimenēm, pret mūsu valsti… Karš izšķīra ne tikai valstu nākotni, sagraujot arī Latvijas plaukstošo tautsaimniecību, bet izpostīja daudzu cilvēku un ģimeņu likteņus. Represijas – tās bija salauztas sirdis; sadragāta bērnība un sabradāta jaunība; izmocīti likteņi; izpostīti īpašumi un nacionālās vērtības.” Valsts prezidents izteica pārliecību, ka šodien Latvija spēs sevi aizstāvēt.

Saeimas priekšsēdētāja pateicās represētajiem par viņu spēku, izturību un to, ka viņi ticību savai tēvzemei spējuši nodot nākamajai – atmodas virzītāju – paaudzei. “Paldies par jūsu spēku un ticību, jo bez tā mums šodien nebūtu savas neatkarīgas Latvijas valsts.” I. Mūrniece sacīja, ka politiski represētajiem valsts joprojām ir pateicību parādā. Viņa arī uzsvēra, ka valsts sekmīgu attīstību nosaka arī pagātnes pārvarēšana: “Bez pagātnes pārvarēšanas mēs vēl un vēlreiz izsāpēsim lietas, par kurām sabiedrība nav pietiekami informēta. Tas attiecas uz bijušās komunistu partijas un Valsts drošības komitejas darbības izgaismošanu, parādot to noziedzīgo dabu. Valstij jārūpējas, lai VDK darbības zinātniskās izpētes komisija strādātu. Jānodrošina, lai komisija tiek ne tikai pie čekas maisu purināšanas, bet analizē visu padomju represīvo sistēmu kopumā.”

Salidojumā pieņēma rezolūciju, kurā Latvijas politiski represētie atzinīgi vērtē valdības pasākumus valsts aizsardzības spēju stiprināšanai. Viņi arī rosina vēl lielāku vērību veltīt zemessargu un jaunsargu apmācībai, lai šie formējumi kļūtu par nopietnu atbalstu profesionālajām karaspēka vienībām.

Ar brīnišķīgu koncertu salidojuma dalībniekus priecēja “Trīs tenori” – Guntars Ruņģis, Miervaldis Jenčs un Nauris Puntulis – kopā ar pianistu Gintu Bērziņu un akordeonisti Initu Āboliņu.

Salidojuma otrajā daļā par dejotprieku gādāja “Aizezeres muzikanti”. Kopā ar labām atmiņām par satikšanos ar likteņa biedriem mājās tika aizvestas jauniegūtas fotogrāfijas. Tāds dārgums rokās bija arī Rīgas Kurzemes rajona politiski represēto nodaļas vadītājam Bierantam Ignātam: “Mani vecāki satikās un apprecējās Krasnojarskas novada Turuhanskā, es piedzimu tur. Šodien man Vija Lidovska, kuras vecāki bija draudzējušies ar manējiem, uzdāvināja fotogrāfiju, kas tapusi dienā, kad mūsu ģimene atvadījās no citiem, lai sāktu ceļu uz Latviju – 1956. gada 30. jūnijā.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.