Deportācijās cietusī: Bija spēks pārdzīvot, jābūt spēkam atcerēties 2
Kad atnāk šīs marta dienas ar spožu sauli, katrreiz no jauna pārdzīvotais sāpīgi dur sirdī. Atmiņas mums ir tik dārgas. Likteņbiedru tikšanās arvien ir dvēseles svētki. Nekas nav aizmirsts.
Lauku bērniem interesanti
Ārā spoža saule un pirmie strazdu sveicieni, iekšā vagonā tumsa, aukstums un raudas. Tikai lauku sētā augušiem bērniem interesanti: Urālu nogāzēs citādas egles, sādžās mazas mājiņas, stepē skraida vilku bari. Tad ir galapunkts Asino. Barakas. To iekārtojums atkal tāds pats, kā bija vagonā – divstāvu nāras un vidū muca kurināšanai. Bet ārpus barakas atkal tik daudz interesantu jaunumu. Zirgu vietā ar buļļiem pēc izsūtītajiem brauc kolhozu priekšnieki. Buļļiem saku vietā dēļu režģi. Pātagas garas, īsos kātos. Bullis, ja grib, velk platās ragavas, ja piekusis un vēl neēdis, guļ zemē, sit vai nesit to. Vienu pēc otras no barakām aizved ģimenes, kurās ir vīrieši vai jauni zēni, mūs – mammu un divas meitenes – neņem. Līdz ar daudziem citiem paliekam vēl ilgi karagūstekņu barakās. Gūstekņi apmiruši vai izklīduši Sibīrijas plašumos. Viņu vietā palikušas izsalkušas blaktis, kas rāpo pa sienām, bet naktī no griestiem krīt uz gulētājiem un nežēlīgi kož. No rītiem atbrauc daži vīri buļļu pajūgā, atved lielus vairākkārt lietojamus rupja auduma maisus, sabāž tajos naktī mirušos un kaut kur aizved. Tas gan vairs nav interesanti. Un tomēr Smiltenes skolotājs Ķīlis vakarā aicina visus ārā no barakām uz upes krastu – dziedāt. Dienā tur sakrauts liels ugunskurs. Tam degot, pret tumšajām debesīm un spožajām zvaigznēm lido dzirksteļu spieti. Un pāri taigai skan latviešu dziesmas. Dziedātājiem rimst sāpe. Sajūtot likteņbiedru klātbūtni, viņi iztaisno muguru. Un dzied.
