Viedokļi
Lasītāju viedokļi

Deportācijās cietusī: Bija spēks pārdzīvot, jābūt spēkam atcerēties 2

Foto – LETA

Kad atnāk šīs marta dienas ar spožu sauli, katrreiz no jauna pārdzīvotais sāpīgi dur sirdī. Atmiņas mums ir tik dārgas. Likteņbiedru tikšanās arvien ir dvēseles svētki. Nekas nav aizmirsts.

Lauku bērniem interesanti

Ārā spoža saule un pirmie strazdu sveicieni, iekšā vagonā tumsa, aukstums un raudas. Tikai lauku sētā augušiem bērniem interesanti: Urālu nogāzēs citādas egles, sādžās mazas mājiņas, stepē skraida vilku bari. Tad ir galapunkts Asino. Barakas. To iekārtojums atkal tāds pats, kā bija vagonā – divstāvu nāras un vidū muca kurināšanai. Bet ārpus barakas atkal tik daudz interesantu jaunumu. Zirgu vietā ar buļļiem pēc izsūtītajiem brauc kolhozu priekšnieki. Buļļiem saku vietā dēļu režģi. Pātagas garas, īsos kātos. Bullis, ja grib, velk platās ragavas, ja piekusis un vēl neēdis, guļ zemē, sit vai nesit to. Vienu pēc otras no barakām aizved ģimenes, kurās ir vīrieši vai jauni zēni, mūs – mammu un divas meitenes – neņem. Līdz ar daudziem citiem paliekam vēl ilgi karagūstekņu barakās. Gūstekņi apmiruši vai izklīduši Sibīrijas plašumos. Viņu vietā palikušas izsalkušas blaktis, kas rāpo pa sienām, bet naktī no griestiem krīt uz gulētājiem un nežēlīgi kož. No rītiem atbrauc daži vīri buļļu pajūgā, atved lielus vairākkārt lietojamus rupja auduma maisus, sabāž tajos naktī mirušos un kaut kur aizved. Tas gan vairs nav interesanti. Un tomēr Smiltenes skolotājs Ķīlis vakarā aicina visus ārā no barakām uz upes krastu – dziedāt. Dienā tur sakrauts liels ugunskurs. Tam degot, pret tumšajām debesīm un spožajām zvaigznēm lido dzirksteļu spieti. Un pāri taigai skan latviešu dziesmas. Dziedātājiem rimst sāpe. Sajūtot likteņbiedru klātbūtni, viņi iztaisno muguru. Un dzied.

Mūsu Čerdatu sādža

Kad upē iziet ledus, ir aprīļa pēdējās dienas, un mūs ar neredzēti lielu baržu, kuru velk kuteris, aizved no Asino. Nezinām, kurp. Pēc divām dienām baržu pievelk pie krasta. Uz tā kraujas sagaida mūsu pagasta Stapriņu saimnieks Kārlis Jansons. Līdz ar viņu daži zirgu un daži buļļu pajūgi. Ratos sametam līdzpaņemto un ejam tiem nopakaļus. Kārlis saka, ka jāiet būs 10 km līdz Čerdati sādžai. Viņa ģimene te atvesta pirms divām nedēļām. Aiz Čerdatiem ir tikai vēl divas sādžas – Kučukova un Maļinovka, kā arī mežiz­strādes iecirknis Čornijjara. Aiz tām viena vienīga taiga un purvāji. Arī ceļu nav. Bet mūsu Čerdati! Te ir slimnīca ar 12 vietām, skola ar septiņām klasēm, pasts un MTS (mašīnu un traktoru stacija). Un liela nabadzība. Tāda nabadzība un izdangāti dubļi visapkārt, ka to pat aprakstīt nav iespējams. Gotiņas mazas, saveltu vilnu, turētas Sibīrijas ziemā nojumēs, padzerties dzītas uz āliņģi upē. Saimnieces tās slauc vienu reizi dienā, iegūstot divus trīs litrus piena.

Trīs saujas svešas zemes

Un tad sākās mūsu smagā un nomācošā dzīve Sibīrijā. Sādžā esam no Aumeistariem, Ēveles, Mēriem, Zvārtavas, Palsmanes, kopā 78 izsūtītie. Pirmais bēdu pavasaris. Pirmo Čerdatu kapsētā apglabājām Kalniņu vecomāti. Dēļu zārkam nav. Piederīgie aizgājēju ietin līdz­paņemtā segā. Bagātīgs ciedru zaru paklājs kapa apakšā, tāpat virs aizgājējas. Tad vēl sasalušās zemes gabali un trīs saujas svešas zemes. Tas viss – bagātai ulmaņlaiku paraugsaimniecības saimniecei. Tajā pavasarī mirst daudzi. Mirst arī Birzuļu pagasta “Džindžu” saimnieks Viļums Ozoliņš, Valda un Mārītes vectēvs. Vecāmāte teica: “Norunājām – mēs neēdīsim. Valdiņš un Mārīte vēl tik mazi, bet līdzpaņemtā miltu kulīte tik ātri plok. Kad nevaru vairāk izturēt, paņemu mutē sālsgraudiņu.” Vectēvs apgūlās mazās istabiņas kaktā, pagriezis visai pasaulei muguru. Nebija pierunājams piecelties. Un nevajadzēja jau ilgi – tikai četras dienas, līdz viņš aizgāja mūžības ceļos, lai Valdis un Mārīte izaugtu un atgrieztos Latvijā. Vectēva piemiņai Palsmanes kapos likts kapakmens – “Miris svešumā 1949. g.”.

Izauga Valdis un Mārīte. Pabeidza skolu un augstskolu. Mārīte ir mediķe. Tagad abi ar brāli jau pensijā. Valdis vēlreiz bija Sibīrijā. Kopā ar Valkas amatierteātri. Šoreiz tālāk – pie Krasnojarskas latviešiem. Mārīte lolo pārdrošu sapni: arī ieraudzīt Čulimu un Čerdatus. Esot izsūtījumā, viņa bija vēl maza, atmiņas pagaisušas. Latvijā Mārīte kopā ar vecākiem atgriezās, kad bija pabeigta pirmā klase.

Daina Krēpause,

izsūtīta 1949. g. 25. martā no Strenču stacijas

LA.lv