Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
25. aprīlis, 2012
Drukāt

Bija tāds Staļins, bija tāds Hitlers

stalhitl_leta

Soso Džugašvili, vairāk pazīstams kā Staļins, bija gruzīns. Tas netraucēja viņam 1921. gadā organizēt īslaicīgās Gruzijas demokrātiskās republikas sagrāvi, drīz pēc tam turpat apspiest pretpadomju sacelšanos, lielā terora gados iznīdēt dižus gruzīnu rakstniekus un dzejniekus.

 

Taču viss teiktais netraucēja daudziem tūkstošiem gruzīnu 1956. gadā, pēc tam kad Hruščovs 25. februārī PSKP XX kongresā bija atmaskojis Staļina personības kultu, Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi 4. martā pulcēties pie Staļina pieminekļa un zvērēt uzticību viņa piemiņai. Pūlis neizklīda, un naktī uz 9. martu Hruščovs lika atsūtītajiem kareivjiem šaut – 15 demonstranti tika nogalināti, 54 ievainoti. Pagāja 66 gadi, uzauga jauna paaudze, un atjaunotās Gruzijas brīvvalsts trešajam prezidentam Mihailam Saakašvili izdevies panākt, ka “etniskais staļinisms” beidzot ir izslimots. Staļina dzimtajā pilsētā Gori viņa milzu statuja novākta, un, kā tagad paziņots, grandiozais Staļina muzejs (tajā skatāms arī viņa personiskais vagons, kurā viņš brauca uz Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferenci) tiks pārveidots par staļinisma muzeju. Tur tiks plaši un objektīvi atspoguļoti šā tirāna asinsdarbi, kolektivizācijas šausmas, inteliģences vajāšana, veselu tautu deportācija. Par muzeja pārveidošanu paziņots šā gada 9. aprīlī, atzīmējot 23. gadskārtu kopš Gorbačova sūtītās specvienības izrēķināšanās ar Tbilisi demonstrantiem, kad 20 cilvēki tika nogalināti. Tajā pašā dienā tika arī atzīmēta 21. gadskārta kopš atjaunotās Gruzijas Republikas neatkarības pasludināšanas. Tā bija gan sēru, gan svētku diena.

 

Te jāatgādina, ka jau 2006. gadā pēc Saakašvili rīkojuma Tbilisi tika atklāts Okupācijas muzejs, kura izveidei tika ņemta vērā līdzīgu muzeju pieredze Rīgā un Tallinā. Staļinam bija garenas, uz leju liektas ūsas, bet Hitleram šauras ūsiņas zem degungala. Citādi abi vīri bija stipri līdzīgi…

 

Ādolfs Hitlers 1925. gadā sarakstīja biezu grāmatu “Mein Kampf” (“Mana cīņa”), kas pēc viņa nākšanas pie varas 1933. gadā kļuva par tādu kā nacisma bībeli. Sākot ar 1939. gadu katrs jaunlaulātais pāris saņēma šo grāmatu kā dāvanu. 1943. gadā Lielvācijā tā bija apgrozībā 10 miljonos eksemplāru. Drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Leonards Inkins, kurš kādu laiku bija avīzītes “Latvietis Latvijā” šefredaktors, izdeva šo Hitlera grāmatu, pārtulkotu latviešu valodā. Savā intervijā “Lauku Avīzei”, kas publicēta 2002. gada 19. janvārī, es sacīju: “Tur, kur Ādolfs kritizē parlamentāro iekārtu, deputātu šeftes, korupciju, kandidātu pirkšanu, viņam ir taisnība. Viņš to labi novērojis, kaut pats iekārtoja fīrera kultu ar visām drausmām.” Un tās drausmas sakņojās pirmām kārtām Hitlera grāmatas 11. nodaļā: “Volk und Rasse” (“Tauta un rase”). Te Hitlers spriež gluži kā kādas zirgaudzētavas vaislas stacijas pārzinis, pretstatot āriešus neāriešiem, precīzāk – vāciešus žīdiem, kas tiek raksturoti kā izdzimums, kā ļaunuma iemiesojums, pie kam nav nozīmes, ka šie žīdi ir kristīti vai ateisti, izšķirošā ir asinis, kas rit viņu dzīslās. Šī 11. nodaļa kļuva par serdi, kas pakāpeniski pārvērtās žīdu jautājuma galīgā atrisinājuma (Endloesung der Judenfrage) plānā, kura īstenošana maksāja dzīvību sešiem miljoniem cilvēku, tostarp pusotram miljonam bērnu.   Un tas ir pietiekams iemesls, lai nosodītu šīs Hitlera grāmatas popularizēšanu mūsdienās. Te nu ārkārtīgi zīmīga ir Leonarda Inkina un Roberta Kļimoviča atklātā vēstule Izraēlas vēstniecei: “Kas attiecas uz vēstnieces pieminēto grāmatu “Mein Kampf”. Ja ir vēlēšanās saprast tajā paustās domas un idejas, kas noveda gan pie Vācijas uzplaukuma, gan pie vienas no lielākajām XX gadsimta traģēdijām, tā vispirms ir jāizlasa.” Tātad Vācijas uzplaukums Klimoviča un Inkina izpratnē: jā gan, Hitlers likvidēja bezdarbu. Nu, Staļins arī likvidēja bezdarbu. Hitlera organizācijas “KdF” kuģi pēdējos pirmskara gados vizināja vācu strādniekus. Staļina laikā Padomju Savienībā bija bezmaksas medicīniskā palīdzība. Un tad? Tas taču nemazina abu šo tirānu vainu, slīcinot Eiropu asinīs (sk. Timotija Snaidera lielisko monogrāfiju “Bloodlands”). Inkins un Klimovičs raksta, ka Hitlera idejas novedušas “pie vienas no lielākajām XX gadsimta traģēdijām”. Atcerēsimies, ka Vladimirs Putins nosauca PSRS sabrukumu par “XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”. Iespējams, kaut kur pasaulē vēl ir arī dumji ļautiņi, kas par “vienu no lielākajām XX gadsimta traģēdijām” uzskata nacistiskās Lielvācijas sakāvi 1945. gada maijā. Tas tā, starp citu. Pie reizes…

(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+