Egils Līcītis
Egils Līcītis
Foto: LETA

Egils Līcītis: Bija vīri ar krampi 12

Atceroties vienotības dienas uz barikādēm, partiju plēšanās pēc portfeļiem šķiet sevišķi sīka un niekkalbīga būšana. Varētu aptaujāt pilngadīgos Saeimas locekļus, cik no viņiem bijuši 1991. gada valsts sardzes ierindā. Nu, Kučinskis esot saķēries elkoņos ar MK ēkas aizstāvjiem, bet tie būs reti putni varasvīru vidū, kas kailām rokām gājuši par Latviju pret neatkarības zaimotājiem. Tas pamanāms kaut neesošās atsauksmēs, kur politiķi nedalās dzīvās liecībās, kā ar latviešiem kā mūris stāvējuši barikādēs. Protams, rīko valstiskus pasākumus, iededz ugunskurus, bet daudziem obligātās atsēdēšanas dēļ, nevis būtiskai atmiņai.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Toreizējie lielie mērķi – atgūt valstiskumu, atgriezties Eiropas tautu saimē – caurmērā panākti. Jāpiekrīt, ka birokrātiskās attiecībās ar ES lietojam pārāk biezu vazelīna smēri, taču eirogravitācija ir pareizs Latvijas pievilkšanās virziens, no kura nav atpakaļceļa. Reizi par visām reizēm jāuzber pipari uz mēles tiem, kas mēģina uzspiest latviešu tautai, ka arī krievvalodīgie sirdīgi balstījuši neatkarības ideju. Toreiz barikādēs jokoja – Rīgā sabraukuši tik daudz latviešu, kā nekad nav bijis. Pretošanās smagumu uz saviem pleciem pa lielākai daļai iznesa krampīgi lauku vīri, dežurējot pie gunskura ar tējas virumu un sviestmaizes ņuku. Krieviem un citiem bija maza daļa gar to – tāpat kā 1918. gadā latviešiem izcīnot savu valsti. Jā, bija, kas ar karstu sirdi par brīvu Latviju, ne mazums pielaidīgi pret komunistu varas sagrūšanu, taču simtiem tūkstošu aktīvi darbojās pretspēkos. Kur palika interfrontieši? Nogrima Veln­ezerā? Darbaļaužu aizstāvji pārģērbušies dzīvo tepat līdzās kapitālismā! Kā sarkanie streļķi sargāja Ļeņinu, tā interfrontes veterāni sargā Putinu ar rokām grābekļa garumā impērijas atdzemdināšanas un krievu pasaules paplašināšanas plānos. To dara, skaidri zinot, ka Kremļa līderu negodīgums ir taustāms un starptautiski noteiktās kārtības pārkāpumi ļoti tieši. Bet jau no sputņika redzams, ka ambīcijas plok, dzīve Krievijā nav rožudārzs, un nupat arī propagandas medus tek pāri lūpai. “Saskaņas” partijai, kas ēd Latvijas maizi, jāvaicā – cik tā mudinājusi savus vēlētājus ciešāk pieslieties Latvijas valstiskumam? Cik nosodījuši Kremļa spēka lietošanas izrīcības, kad lien un lien virsū kaimiņiem? Nekas, amerikāņi pētīšot, cik un kam miljonus atvēlējis Kremlis ietekmes aģentiem Eiropas partijās.

Vairāk sāpina, ka starp latviešiem patriotisms iet mazumā, kurpretī kangarisms pieaug. Plaši izvērsušies jauni, skaļi politkorektuma komisāri ar pavadošajām mūzām – naidu un nicīgumu pret latvisko, dumjību un uzpūtību. Gados vecāki internacionālisti kūpina kaļķīti – kas tie par okupantiem, ar krieviem tik labi satikām. Šai pērkamības publikai par skādi atmodas piekritēju lēģerī arvien ir daudz vairāk pilsoņu, godprātīgu patriotu. Uz barikādēm viņi devās pārliecības dēļ, ne pēc algas vai ordeņa. Un šodien ietu. Valsts ir valsts, lai kā nepatiktu mūsu politikas malējiņi. Kad atskaņo vecās ilgspēlējošās kremlinu plates, kad nezinām, cik dziļi valsti iešturmēs islāmistu bēgļu masas un kad pasauli apdraud satricinājumi, uz ko politiķi nezina atbildēt ne mū, ne mē, latviešiem jābūt gataviem jebkādai situācijas attīstībai.