Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
17. aprīlis, 2012
Drukāt

Bijušais policists dzērumā sabrauc cilvēku, bet tiek vaļā no cietuma

vilani_ad_1

Šā gada 9. martā Rēzeknes tiesas tiesnesis Andris Zutis 46 gadus vecajam viļānietim Jurim Vulānam piesprieda četru gadu un trīs mēnešu cietumsodu nosacīti, atņēma transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz pieciem gadiem un nolēma piedzīt Ls 10 000 morālo kaitējumu par labu cietušajai. 


Sods izklausās bargs, ja vien tas nebūtu par automobiļa vadīšanu smagā alkohola reibumā (vismaz 3,33 promiles), kā iespaidā tika pārkāpti ceļu satiksmes noteikumi un sabraukts cilvēks. Viļānieši par tik maigu tiesu ir sašutuši. Daudzi ir lasījuši rakstus “Latvijas Avīzē”, kur par līdzīgiem gadījumiem sodi ir nesamērojami bargāki. Piemēram, pagājušā gada oktobrī Tukuma tiesa būtībā par tādu pašu noziegumu Aleksejam Trifonovam piesprieda piecu gadu reālu cietumsodu. Nupat martā piedzēries Tukuma policists Ainis Sarguns izraisīja avāriju, kurā gāja bojā jauna sieviete, un virsprokurors Aigars Bičušs pat nepieļauj iespēju, ka vainīgais varētu izvairīties no cietumsoda. Jāpiebilst, ka arī notiesātais viļānietis J. Vulāns savulaik strādājis par policistu – tikai gadu ir izdienas pensijā.

Pagājušā gada 21. jūlija diena bija ļoti karsta, ap plus 30 grādiem. Boriss Nazarovs (62) īsi pirms četriem pēcpusdienā brauca pa Viļānu centrālo – Rīgas – ielu. Kā atceras nu jau Borisa atraitne Anna Nazarova, vīrs todien bijis labā noskaņojumā: nesen kā saņēmis pensionāra apliecību un pirmo pensiju. Boriss bija nolēmis vēl kaut kur piestrādāt, taču vienlaikus arī pabaudīt dzīvi. Viņam patikusi daba, makšķerēšana, ilgi bija krājis naudu, lai nopirktu motorolleru… Liktenīgajā dienā viņš mierīgi brauca pa savu ceļa pusi, ievēroja visus satiksmes noteikumus, bija ar aizsargķiveri galvā, nebija dzēris ne pilīti, kad ar ātrumu ne mazāku kā 70 km/h, nebremzējot viņam virsū uztriecās “VW Passat” automašīna.

Tajā brīdi Pēteris Ornicāns atradās savas privātmājas pagalmā. Viņš atceras, ka izdzirdējis skaļu būkšķi, automātiski pagriezis galvu un ieraudzījis pa gaisu lidojam cilvēku, kuru apdzinusi pilnā gaitā braucoša automašīna:

 

“Cilvēks pa gaisu nolidoja kādus divdesmit metrus, vēl desmit metrus šļūca pa zemi, bet automašīna nebremzējusi pēc metriem divsimt ieskrēja kokā. Pa šo Rīgas ielas posmu vienmēr traki braukuši. Jāliek radari, jārok vaļņi, jo policistu pie katra duraka nepieliksi. Varbūt zemessargi var nākt un dežurēt. Ik pa laikam uz šīs ielas kādu sabrauc.”

 

Pats Juris Vulāns man stāsta, ka notikušo ļoti dvēseliski pārdzīvojot un savu vainu pilnībā atzīstot. Viņš savu dzīvi iedalot “līdz tam” un “pēc tam”: “Tai dienā bija nomiris kolēģis. Iedzērām. Viena pudele, otra, trešā… Es pat nezinu, uz kurieni braucu…” Viņš bijis gatavs iet cietumā, salicis somā drēbes – tā vēl tagad mājās stāvot neizpakota un gaidot, ko lems Latgales apgabaltiesa lietas pārsūdzībā (kad notiks tiesas sēde, vēl nav zināms). Tagad esot pārdomājis dzīvē vērtības. Nedzerot. Nevēlas, lai notikušo saistītu ar viņa kādreizējo darbu policijā. Cilvēka faktors, teic J. Vulāns.

B. Nazarovam izdzīvot nebija nekādu iespēju. Viņa traumu apraksts aizņem gandrīz veselu A4 formāta lapu. Pēc būtības tika sadragātas visas iekšējo orgānu sistēmas, kas nodrošina dzīvību.

Atraitne mazliet šaubās par savām domām. Lūgusi padomu mācītājam – tas teicis, ka vainīgajam vajadzētu piedot. Annas kundze tomēr to nespēj, uzskata, ka vajadzētu reālu cietumsodu, jo cilvēks tomēr ir miris: “Cilvēkus liek cietumā par zagšanu, suņa nobendēšanu, bet te taču bija dzīvs cilvēks!” Atraitnei skumji arī par to, ka J. Vulāns neesot pratis pienācīgi atvainoties.

 

Tiesa, dažas dienas pēc negadījuma atnācis, atvainojies un jautājis, kā varot kompensēt zaudējumu. Lielajās bēdās sieviete neesot varējusi domāt par kompensāciju, bet vēlāk tiesā tas tika pavērsts pret viņu: ka neesot vēlējusies pieņemt no vainīgā atlīdzību.

 

Kopā ar Annas kundzi aizstaigājam līdz notikuma vietai, kur vāzītē ielikti ziedi. Atraitne asarām acīs stāsta, ka kopā ar Borisu izaudzinājuši divus bērnus un kopā laulībā nodzīvojuši 36 gadus un septiņus mēnešus: to tik precīzi zina liktenīgā skaitļa dēļ, jo 21. datumā piedzima dēls, 21. – apprecējās, 21. – aizgāja bojā Boriss.

 

Tiesas spriedums – anekdote

Pirms aiziešanas pensijā B. Nazarovs strādāja par automehāniķi Austrumlatgales profesionālās vidusskolas Viļānu struktūrvienībā. Tās vadītāja Valentīna Stāmere bijušo kolēģi atceras kā labu darbinieku. Viņa kopā ar visu kolektīvu pārdzīvojot notikušo, kā arī ir neizpratnē par J. Vulānam piespriesto maigo sodu: “Tiesas spriedums ir anekdote. Vajadzīgs reāls cietumsods, lai ir citiem par mācību. Kas Latgalē ir nosacīts sods? Dzīvos tikai cilvēks tālāk, bet nevainīgi cietušais ir zem zemes, sieva – bez vīra, bērni – bez tēva.”

J. Vulāns pēc aiziešanas pensijā strādāja apsardzes firmā “Apsardzes serviss”, no kura pēc notikušā viņam esot palūgts aiziet. Apsargs Sergejs Solovjovs (arī, starp citu, pensionēts policists) J. Vulānu atceras kā kopumā normālu cilvēku, kurš mīlējis iedzert. Arī apsargam nosacītais sods par šādu pārkāpumu liekas jocīgi mazs.

 

Viņš savu bijušo kolēģi neattaisno, vēl vairāk: “Es ar Juri izlūkos neietu! Reiz man ļoti vajadzēja aizbraukt uz slimnīcu, Juris apsolīja aizvest, bet piedzērās. Pazinu arī Borisu. Viņš priecājās: esmu pensijā, esmu brīvībā! Še tev brīvība – zem zemes…”

 

Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes satiksmes uzraudzības rotas vecākais inspektors majors Arnis Viļums konkrēto tiesas spriedumu komentēt nevēlas, J. Vulānu kā darbinieku zinājis, pa viņu nevar teikt neko sliktu un neko labu, bijis parasts policists. Kā policijas darbiniekam viņam liekoties dīvaini, ka nereti administratīvais sods ir bargāks par kriminālsodu, piemēram, par administratīvu pārkāpumu braukšanu dzērumā (vairāk nekā 1,5 promiles) ir Ls 800 naudas sods, desmit dienu arests un četri gadi bez tiesībām, savukārt braukšana bez tiesībām jau ir kriminālatbildība, bet par to var dabūt tikai naudas sodu pāris mēnešalgu apmērā un pārdesmit stundas piespiedu darba. Kā vienkārši pilsonis A. Viļums saka: “Policisti arī ir cilvēki. Viņi neatlido no kosmosa, bet nāk no mūsu sabiedrības. Mēs pietiekami bieži runājām, ko policisti drīkst un ko nedrīkst atļauties. Diemžēl bēdīgas lietas ik pa laikam gadās, jo tomēr dažam liekas – ja policista apliecība kabatā, es varu neievērot likumus. Tomēr kopumā policisti mēģina būt apzinīgi.”

 

 

Cinisks pamatojums
avarija_1

Kas tad tiesnesim Andrim Zutim licis piespriest tik maigu sodu? Lasot spriedumu, var atrast tādas tēzes kā “iepriekš nav kriminālsodīts”, “savu vainu atzinis un nožēlo izdarīto”, “narkologa un psihiatra kabineta uzskaitē nesastāv”, “apsūdzētais nav sabiedriski bīstams”, “J. Vulāns noziedzīgo nodarījumu (..) izdarīja aiz neuzmanības un tiesa nav konstatējusi atbildību pastiprinošus apstākļus, bet konstatēja atbildību mīkstinošu apstākli”, “J. Vulānam nosakot reālu brīvības atņemšanu, netiks panākta mirušā cilvēka atgriešana dzīvē”.

Tieši pēdējo A. Zuša tēzi par “cinisku, ārprātīgu pamatojumu” nosauc prokurors Andris Škutāns, kurš tiesā pieprasīja vainīgajām piecu gadu reālu cietumsodu un tagad iesniedzis apelācijas protestu Latgales apgabaltiesā: “Ja runa ir par nāvi, nevar būt nosacīts sods. Cilvēku uztverē nosacīts sods nav reāls sods. Pat par vienkārši braukšanu dzērumā jāsēž cietumā, bet par cilvēka sabraukšanu dzērumā, izrādās, nav. Vēl varētu saprast, ka viens dzērājs sabrauc otru, kas dzēruma nemaņā guļ uz ceļa, bet šeit nebija nekā tamlīdzīga. Vajadzīgs cietumsods, lai citi, iekams dzērumā sēstos pie stūres, zinātu, kas viņus sagaida. Saprotams, ka attiecībā uz sekām noziedzīgais nodarījums nebija tīšs, taču sēšanās pie stūres lielā alkohola reibumā un ātruma pārsniegšana bija tīša. Es nesaskatu nekādus vainu mīkstinošus apstākļus.”

Apelācijas sūdzību, iebilstot maigajam sodam, Latgales apgabaltiesai uzrakstījusi arī A. Nazarova.

 

Jābūt bargiem

“Jā, kad vainīgais ieiet cietumā, mirušais dzīvs nekļūst. Bet ko tad darīsim – arī slepkavas tāpēc neliksim cietumā?” jautā Tukuma rajona prokuratūras virsprokurors Aigars Bičušs. “Joprojām daudz cilvēku iet bojā uz ceļiem pēc tam, kad autovadītāji tīši lietojuši alkoholiskos dzērienus. Mana personīgā pārliecība: par noziegumiem, kas izdarīti alkohola reibumā, sodiem jābūt bargiem, lai tie, kas gribētu riskēt, zinātu, kas viņiem draud, un to nedarītu. Diemžēl pie mums nav kā normālā Rietumu sabiedrībā, kur cilvēki pat par labiem saviem kaimiņiem uzreiz zvana policijai, ja redz, ka viņi dzērumā sēžas pie stūres. Tā tiek izglābtas nevainīgu cilvēku dzīvības. Latvijas krimināltiesību ekspertu vidū šobrīd notiek diskusija, lai braukšana dzērumā tikt atzīta par tīšu noziegumu. Varbūt tas uzlabos situāciju.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+