Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
30. septembris, 2013
Drukāt

Biķa ēra – kokrūpniecības izrāviens


Bikis_TS_11

Šovasar AS “Latvijas finieris” padomes priekšsēdētāja un Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidenta amatu atstājis viens no meža nozarē pazīstamākajiem cilvēkiem un autoritātēm – 
Juris Biķis. 


 

Ziņkārīgs riskētājs. Prasmīgs tirgotājs

Biķa seniora veikums un iestrādes saplākšņu ražošanas attīstībā ir tik vērtīgas, ka laiku, kurā viņš vadīja koncernu un Latvijas Kokrūpniecības federāciju, droši varam dēvēt par Biķa ēru. Kolēģi viņa spēju analizēt un saprast procesus ekonomikā salīdzina ar Imanta Ziedoņa spēju rakstīt, domāt un sajust pasauli citā līmenī, nekā to spēj vairākums no mums.

Ar ko gan sākās Latvijā ražoto saplākšņu uzvaras gājiens Eiropā? Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas Jura Biķa vadībā sekmīgi tika veikta valsts uzņēmuma “Latvijas Finiera ražošanas apvienība” privatizācija un uz šo trīs nīkuļojošo uzņēmumu bāzes 1992. gadā tika izveidota akciju sabiedrība “Latvijas finieris”. Juris Biķis kļuva par šīs akciju sabiedrības prezidentu. Neskatoties uz toreizējās Latvijas valdības un Starptautiskā valūtas fonda spiedienu, kuri uzskatīja, ka sadalītu uzņēmumu vieglāk un ātrāk privatizēt, Juris Biķis, pārliecinot, ka mazi uzņēmumi neko nepanāks eksporta tirgos, jo nevar izveidot vienotu eksporta politiku, nepieļāva apvienības sadalīšanos mazās ražotnēs, bet kopā ar 209 uzņēmumā strādājošajiem privatizēja to kopumā kā vienu veselu vienību.

“No vienas puses, pašu puika, no otras puses – absolūta autoritāte, kuru visi atzīst apbrīnojamās kompetences dēļ. Viņš ir ideāls, pacietīgs skaidrotājs, kurš nekad nesit dūri uz galda. Manuprāt, uzņēmuma privatizācija notika veiksmīgi tieši tāpēc, ka viņš prata cilvēkiem izskaidrot būtību,” tā domā arī publicists Aivars Berķis.

Tajā pašā laikā Juris Biķis bijis pietiekami elastīgs un nav uzskatījis, ka pastāv tikai viena patiesība, kas nemainās. Nozari zinoši cilvēki atzīst, ka Biķim piemītot arī apbrīnojama tirgošanās prasme un viņš lieliski izjūtot, kad cena jānolaiž un kad pie tās jāturas. Šādu īpašību deviņdesmitajos esot trūcis mūsu mēbeļu ražotājiem, kuri ar labu, kvalitatīvu preci neesot spējuši iekarot tirgu, tāpēc ļoti labi nostādīta nozare bankrotējusi.

“Pacietīgs, bet ne lēns. Ziņkārīgs riskētājs,” tā uzņēmēju raksturo draugi, kuri atceras, ka studiju laikā Juris kursadarbu esot uzrakstījis vienā naktī. Bet no Mežsaimniecības fakultātes piektā kursa gandrīz atskaitīts par lekciju neapmeklēšanu, jo kopā ar citiem studiju biedriem bija aizrāvies ar ceļošanu un laivošanu pa krāčainām upēm. Tas pats zinātkārais puisis, kurš nekad neapjūkot un neizrādot bailes, viņā dzīvojot vēl šodien.

Šādas personības saliedētu akciju turētāju priekšā nācās atkāpties pat Krievijas saplākšņu ražotājiem, konkurentiem, kas bija iecerējuši “Latvijas finieri” nopirkt tā zīmola nevainojamās reputācijas dēļ, jo apjoma ziņā no bērza ražotu saplākšņu tirgū Eiropā “Latvijas finieris” aizņem četrpadsmit procentus, bet kvalitātes ziņā, kā to novērtējuši pircēji, to nedaudz apsteidz tikai viens Somijas ražotājs.

Būdams Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidents, Juris Biķis vienmēr aizstāvējis visu meža nozares pārstrādes uzņēmumu intereses. Biķa ēra kokrūpniekiem bijusi labvēlīga.

Akciju sabiedrības padomes vadību tagad uzņēmies Jura Biķa jaunākais dēls Uldis Biķis, bet vecākais dēls Jānis Biķis vada rūpnīcu “Troja”.

 

Vadība mainās, stratēģija ne

“Latvijas finiera” padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis uzņēmumā strādā jau gadus divdesmit. Viņš apliecina, ka koncerna stratēģija paliek tā pati – nostiprināt rūpnīcas Baltijā, ražot aizvien sarežģītākus produktus un apgūt jaunus tirgus.

Līdz ar rūpnīcu iegādi Ukmerģē Lietuvā un Kohilā Igaunijā “Latvijas finieris” kļuvis par Baltijas ražošanas uzņēmumu. Lai iegūtu to pašu produktu, ko Latvijā – saplāksni, īpašnieki turpina šajās ražotnēs investēt. Pateicoties tam, “Kohila Vineer” Igaunijā jau strādā trīs maiņās un pašreiz tiek meklēti jauni darbinieki, lai gada nogalē palaistu ceturto maiņu, kas nozīmē, ka rūpnīca strādās ar pilnu noslodzi – visas divdesmit četras stundas visas septiņas dienas nedēļā.

Savukārt Lietuvā, Ukmerģē, ar pilnu slodzi rūpnīca strādā jau vairākus gadus un nu gatavojas ne tikai lobīta finiera, bet arī augstākas pievienotās vērtības produkta – salīmēta saplākšņa – ražošanai. Attīstība notiek arī Latvijā, piemēram, rūpnīcā “Verems”, kas atrodas Rēzeknē, šogad ieguldīs 4,5 miljonus latu. Arī šeit uzņēmums gatavojas jaudu palielināšanai un sarežģītākas produkcijas ražošanai.

LLU Meža fakultātes un Latvijas Kokrūpniecības federācijas rīkotā inovatīvo biznesa ideju konkursa komisija par labāko šogad atzina Meža fakultātes studentu ideju no saplākšņa ražot griestu paneļus. Uldis Biķis uzskata šo ideju par racionālu un apgalvo, ka uzņēmums gatavs sadarboties un ražot gan dekoratīvus, gan skaņu izolējošus paneļus.

Runājot par noietu, Uldis Biķis stāsta, ka tagad ražotāji cenšas attīstīt tirdzniecību arī ārpus Eiropas Savienības. Pagājušajā gadā nodibināts jauns
produktu attīstības uzņēmums Turcijā un šogad eksporta tirgū turki esot piektie lielākie Latvijas saplākšņa pircēji.

 

Svarīgākais – 
celt algas

Uzņēmējs uzskata, ka šobrīd Latvijā pats svarīgākais ir nodrošināt algu pieaugumu, kas pamatots ar darba ražīguma kāpumu.

Saplākšņa ražotāji pirmskrīzes algu līmeni jau pārsnieguši, un pagājušajā gadā vidējā alga koncernā bijusi 725 lati, šogad tā ir lielāka. Tagad tiek daudz strādāts, lai palielinātu efektivitāti un nodrošinātu turpmāku atalgojuma kāpumu – no septiņiem līdz astoņiem procentiem gadā. Ņemot vērā krīzes rūgto pieredzi, uzņēmumā tiek veidoti algu fonda uzkrājumi nebaltām dienām. Uldis Biķis atceras, ka 2008. gadā, kad tirgus tikpat kā sasala, janvārī apgrozījums bijis 14 miljoni latu, bet decembrī – 5 miljoni. Pie tik strauja sabremzējuma šķitis, ka būtu labi, ja Latvijā būtu sistēma, kāda ir daudzās rietumvalstīs, kad labos gados tiek veidoti uzkrājumi. Tagad uzņēmumā tiek veidoti uzkrājumi iespējamās krīzes amortizācijai.

Atšķirībā no daudzām citām ražotnēm “Latvijas finierī” uzskata, ka nodokļu likme, kas jāsamaksā eksporta uzņēmumam, nemaz nav tik liela. Koncerns no sava apgrozījuma visos nodokļos samaksā aptuveni 6,2 – 6,3 procentus. Taču apgrūtinoši esot tas, ka nodokļu sistēma ļoti bieži mainoties.

Protams, svarīgi arī tas, ko mēs saucam par nodokļiem. Kaut arī OIK nav nodoklis, pagājušajā gadā “Latvijas finieris” par to samaksājis vairāk nekā vienu miljonu latu. Ja pavisam nodokļos samaksāti 7,7 miljoni latu, tad plus miljons vienas nozares attīstībai – tas nav maz. Uldis Biķis uzskata, ka enerģijas nozarei pašai būtu jāsaprot, cik strauji tā var pretendēt uz attīstību, nebremzējot tautsaimnie-
cību.

 

Raķešu vietā – bērzi

Latvijā ļoti svarīgi ir izmantot visus zemes resursus, tāpēc uzņēmums jau daudzus gadus atbalsta arī nelielos zemes īpašniekus, kuri gatavi savu neizmantoto lauksaimniecības zemi sakopt, apstādot ar bērziem. Divu hektāru apmežošanai kvalitatīvus stādus saimnieki var iegādāties ar 90% atlaidi.

Stādīšana ir tikai puse no darba – turpmāk nepieciešams to regulāri kopt neatkarīgi no tā, vai tā ir mežaudze vai labības lauks. “Latvijas finieris” piedāvā bez maksas demonstrēt un palīdzēt arī izkopt ražīgu bērzu audzi gan dabiski izveidojušajās, gan iestādītajās jaunaudzēs, tādējādi palielinot īpašnieka zemes vērtību un nākotnes ienākumus.

Ik gadu nelielā apjomā “Latvijas finieris” turpina iegādāties un apmežot zemes ar bērziem. Pateicoties “Latvijas finiera” darbībai, bērzs Latvijā kļūst aizvien populārāks. Protams, uzņēmums par to priecājas un pagājušā gada Meža dienās savos apmežotajos īpašumos Skrundas pusē, bijušajā raķešu bāzē, atklāja pieminekli, kas bija veltīts bērzu popularizēšanas piecpa-
dsmit gadiem.

 

Viedoklis

Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts: “Esmu iepazinis Juri Biķi kā industrijas kapteini, kura biznesa un valsts attīstības redzējums liecina par spēcīgu, gudru personību un līderi. Uldim Biķim šajā ziņā ir labs piemērs, kam līdzināties. Biķis seniors un Biķis juniors pakāpeniski veido Latvijā vēsturisku iemeslu dēļ maz izplatītu uzņēmēju dzimtas tradīciju. Biķi savu kapitālu ir nopelnījuši godīgā ceļā, nevis apšaubāmu “shēmu” rezultātā, un tādēļ izpelnījušies arī sabiedrības, tostarp manu, cieņu.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+