Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
26. maijs, 2015
Drukāt

Bilde starp divām pasaulēm (1)

Publicittes (Ziedoa Safronova) fotoPublicittes (Ziedoa Safronova) foto

Skats no Liepājas teātra iestudējuma "Klibais no Inišmānas".

Veidot aizejošās sezonas pēdējo jauniestudējumu Liepājas teātris jau laikus bija uzticējis Regnāram Vaivaram, un viņš šim pasākumam izvēlējās paskarbu, jūras elpas apdvestu iecienītā īru dramaturga Mārtina Mākdonas darbu “Klibais no Inišmānas”. Luga sarakstīta 1996. gadā un pieder pie autora otrās tā saucamās Eranu salu triloģijas, kas stāsta par diezgan izolētas un modernās civilizācijas mazskartas sabiedrības daļas dzīvi un cilvēkiem. Ierobežotā komunikācija ar ārpasauli, pieticīgās iespējas un grūtā cīņa par izdzīvošanu ir piespiedusi salas iedzīvotājus saglabāt visai arhaisku dzīves veidu, kurā laika paātrinātajam ritējumam vēl nepiemīt cilvēciskās attiecības kropļojoša vērtība. Cilvēku attieksme pret dzīvi un vienam pret otru šeit vēl ir tieša un nesteidzīga, it kā pašas dabas diktēta, taču mūsdienu pasaule kļūst arvien mazāka un laikmeta vēsmas iespiežas arī salās, kaut ko apsolot, ar kaut ko kārdinot un kaut ko mainot ierastajā dzīves plūdumā…

Šodienas cilvēka acīm skatoties, gandrīz visi lugas personāži ir savdabīgi dīvaiņi ar atpalikušu domāšanu, novecojušiem uzskatiem, jocīgu uzvedību un reizēm gluži vai neizskaidrojamu rīcību, kas dāvā lielisku iespēju izrādes veidotājiem uz skatuves radīt ārēji ļoti kolorītus tēlus ar komiskām uzvedības izpausmēm un vienlaikus arī centrēties uz kontrastējošām varoņu iekšējās dzīves norisēm. Izvēloties iestudējumam reālpsiholoģisku spēles veidu, režisors šo lugā ielikto iespēju it kā akceptē, bet izmanto diemžēl tikai daļēji. Neliekot uzsvaru nedz uz iekšēju, nedz ārēju tēlu raksturojumu, viņš visu laiku cenšas izrādē saglabāt kaut ko līdzīgu objektīvam skatījumam uz salenieku dzīvi. Ar dāsnu un iztēli rosinošu Mārtiņa Vilkārša scenogrāfisko atbalstu režisors būtībā visas pūles ir ieguldījis tajā, lai pēc iespējas detalizētāk izklāstītu mums stāstu par “pāraugušiem bērniem, kas šķietami runā ne par ko, mīdās uz vietas, atgremo vienus un tos pašus notikumus” un “melo vienā gabalā, lai atklātu mums savus nepiepildītos sapņus un sentimentālo dzimtenes mīlestību”.

Luga, protams, viegli pakļaujas arī tādam lasījumam, jo teksta plūdums viendabīgi izlīdzsvarotā spēlē ļauj bez grūtībām pārslīdēt pāri atsevišķu varoņu dziļākām dvēseles drāmām, taču no mazuma piegaršas šādā variantā izvairīties nez vai varēs. Spriežot pēc pirmizrādē redzētā, režisors šoreiz ar to ir samierinājies un iestudējumā palicis pie paša deklarētā “mežonīga skaistuma un sirds siltuma” pildītas eksistences skatuviska atainojuma, kuru nodrošināt palīdz aktieriski nedaudz saguruši lomas zīmējuma individuālie tonējumi sižetisko notikumu rāmjos. Kroplā Billija stāsts par necerēto iepēju tikt uz Ameriku, par mīlestību pret viņu uzaudzinājušajām tantēm, par mēģinājumu atklāt savas jūtas Helēnai utt. Viktora Ellera centīgajā izpildījumā pats par sevi ir gana aizkustinošs un publikas snaudošās emocijas saviļņos itin viegli. Tam vēl noteikti pievienosies Helēnas (Anete Berķe) bezgalīgā olu šķaidīšana, kompensējot savu seksuālo neapmierinātību, Bārtlija (Sandis Pēcis) infantili atjautīgās rotaļas pašcieņas saglabāšanai un Džonija (Leons Leščinskis) nepārspējamā darbošanās salas dzīvā medija lomā, kas uz laiciņu aizķersies skatītāja uztverē un raisīs prieku par iecienīto aktieru scēniskajām izpausmēm. Pēc izaicinošajiem pārbaudījumiem, kurus Liepājas teātris šajā sezonā sarūpēja savai publikai ar Bogomolova, Zemļanska un Grozas-Ķiberes neordinārajiem iestudējumiem, tas viss kopā pat varētu sagādāt noteiktam skatītāju lokam zināmu gandarījumu, ko sniedz atgriešanās pie viegli tveramas un labi pazīstamas skatuves valodas.

Tomēr, ja runājam pavisam atklāti, Regnāra Vaivara iestudējums ir tikai viena no iespējām teātrī izlasīt šo lugu, turklāt pati vienkāršākā, jo atainojums bal­stās vienīgi uz sižeta norisēm, darbības virspusēju paspilgtinājumu un faktūru. Šāda pieeja nenoliedzami rada atmosfēru, kas valda salas iemītnieku izolētajā pasaulē, taču nespēj to sabiezināt tik tālu, lai kļūtu ieraugāmi varoņu dvēselēs ieslēptie virmojumi. Īpaši tas attiecas uz Billija tēlu, kura dvēseli kā smags akmens nospiež abu vecāku noslēpumainā noslīkšana, jo bērnības trauma ir daudz spēcīgāks un pretrunīgāks viņa rīcības motivētājs, nekā savā spēlē to atklāj Ellers. Pļāpīgā Džo rūpīgi glabātais noslēpums izrādē ir tā neredzamā svira, kas var palīdzēt Billijam šo slogu nocelt, taču, lai to izdarītu un lai skatītājs to saprastu, režisoram būtu daudz precīzāk jāfokusē vairāku tēlu gribasspēka pielikšanas punkts un aktieriem spēles gaitā jālieto niansētāk gradētas rīcības atsvari.

Martins Heidegers savulaik teica, ka “pasaule mūždien ir tas nepriekšmetiskais, kā varā mēs esam, kamēr vien dzimšanas un nāves, svētības un lāsta ritums iekļauj mūs esībā”, taču režisors nez kādēļ līdz šai pasaulei mūs aizvest negrib, kaut arī luga tādu iespēju viņam sniedz. Neviens īstenības aspekts uz skatuves netiek iegrozīts tā, lai mēs nojaustu, kādēļ īsti Regnārs Vai­vars iestudē šo lugu šodien, un varbūt tieši nenoteiktība ir iemesls tam, ka izrāde paliek atmiņā tikai kā kustīga bilde, kas iestrēgusi kaut kur starp divām pasaulēm – priekšmetisko un nepriekšmetisko.

Vārds skatītājiem

GITA BABAJANA, sociālā darba speciāliste: “Pēc izrādes pārņēma divējādas izjūtas. Ja uztver saistību ar laimes meklētājiem, mūsdienu izceļotājiem, tad viss kārtībā. Bet man traucēja rupjības, arī nežēlība. Ja būtu aizgājusi uz izrādi kopā ar bērniem pusaudžu vecumā, nejustos labi. Scenogrāfija, aktieru spēle, manuprāt, bija vienkārši izcila. Kaspars Gods izcēlās ar pārliecinošu sniegumu. Anete Berķe jau ir spridzeklītis vienmēr. Viktors Ellers arī bija savā vietā. Pēc pirmā cēliena vēl bija doma – ko mums ar to grib pateikt, kāds ir vēstījums? Bet pēc otrā cēliena viss bija skaidrs.”

ILVARS AUSEKLIS, dārznieks: “No personāžiem Helēna likās sarežģīts cilvēks. Izrāde nebija viegla, es pat nezinu, vai visu sapratu. Pagājušas jau vairākas dienas, bet tā arī nesapratu, kā tad tur īsti beidzās? Bet tas varbūt arī labākais. Izrādi noteikti ir vērts redzēt. Esmu rīdzinieks, regulāri braucam uz Liepājas teātri. Šoreiz ar sievu bijām nākamajā dienā pēc pirmizrādes, bet pārsteidza – jaunums, tomēr zāle nav pilna. Bet varbūt Liepājā tā ir?”

Sagatavojusi ILUTA DREIMANE

Uzziņa

Mārtins Makdona “Klibais no Inišmānas”, iestudējums Liepājas teātrī.

Režisors: Regnārs Vaivars, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Zane Rolšteina.

Lomās: Viktors Ellers, Karīna Tatarinova, Sigita Jevgļevska, Leons Leščinskis, Sandis Pēcis, Anete Berķe, Kaspars Gods, Edgars Pujāts, Anda Albuže.

Tuvākās izrādes: 2. un 12. jūnijā.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tiešām Zane Rolšteina?

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+