Ekonomika
Bizness

Dizainerim Gintam Zilbalodim kukaiņi ir šodiena 0


“Elpojošā bilibaba” lēni ievelk sevī gaisu, piepūšas, tad tikpat lēni izelpo un saplok.
“Elpojošā bilibaba” lēni ievelk sevī gaisu, piepūšas, tad tikpat lēni izelpo un saplok.
Publicitātes foto

Dominējošā dzīvības forma uz zemes nav vis cilvēks, bet… kukaiņi. Zinātnieki sarēķinājuši, ka to masa vairākkārt pārsniedz sauszemes dzīvnieku masu un sugu skaits ir vienkārši grandiozs. Arī dizainerim Gintam Zilbalodim kukaiņi ir šodiena, vakardiena un rītdiena.

Radošā vidē

“Nezinu, kā ar to mīlestību uz kukaiņiem, bet tās dizaina lietas laikam jau man ir ieliktas šūpulī,” spriež Gints. “Vectēvs Liepājā bija izmācījies par dekoratoru un ņēmās arī ar scenogrāfiju un gleznošanu. Tēvs bija interjerists un māte tekstilniece. Augot tādā vidē, kur visi ko rada un meistaro, nemanāmi pie tā pierodi kā pie pašas par sevi saprotamas darīšanas. Skatoties ikdienā uz vecākiem, redzi, ka tā ir kārtīga nodarbošanās, kas prasa zināšanas, izdomu un precizitāti, ar vienu vārdu sakot, meistarību.”

Pēc astotās klases tālākais izglītības ceļš bija skaidrs – Gints iestājās “lietišķajos” (tagad Rīgas dizaina un mākslas vidusskola) Metāla mākslinieciskās apstrādes nodaļā. Tur veidojās cita pasaules uztvere. Daži pasniedzēji, piemēram, sirmais Kazimers bija juvelieris vēl no ulmaņlaikiem un slavenie “mākslinieku stāsti” tika izklausīti atliku likām.

No Pugo pistoles līdz pirmajam kukainim

Pēc vidusskolas Gints mācījās angļu valodu Latvijas Universitātē un sagaidīja dienestu armijā. Viņam izdevās palikt Rīgā un dienēt štābā. Dienesta laikā Gints gatavoja metāla ciļņus dāvanām un gravēja dāvanām metāla plāksnītes. “Man nācās gravēt veltījuma plāksnīti ierocim, kuru armijas štāba priekšnieks dāvināja Borisam Pugo, laikā, kad tas kļuva par PSKP CK locekli. Vēlāk, kad B. Pugo Maskavā bija PSRS iekšlietu ministrs, pēc neveiksmīgā apvērsuma mēģinājuma, viņš tieši ar šo ieroci esot nošāvies…Tā reizēm māksliniekam netieši iznāk saskarties ar lielo pasaules vēsturi,” spriež Gints.

Pēc armijas kombinātā “Māksla” Gints gatavoja nozīmītes un medaļas. Mākslas akadēmijā (LMA) Gintam iznāca mācīties tieši Lielo pārmaiņu laikā, astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā. “Tas bija vienreizējs pārmaiņu, sajūsmas un cerību pilns laiks. Paši bijām jauni, un mums blakus tapa jauna, brīva valsts. Barikādes Vecrīgā… katra diena ar pārmaiņām,” atceras Gints. LMA beidzot, tapa diplomdarbs “Metāla kukaiņi”, kas sastāvēja no vairākiem kinētiskiem objektiem. Tad firmā “Metāls un Gaisma” tika iegūta praktiska pieredze gaismas ķermeņu izgatavošanā.

Elpojošie “bilibabas”

2003. gadā Gintam jau bija sava firma, un viņa pirmais meistarstiķis ir firmas nosaukums. Ginta mazā meitiņa bija tikko iemācījusies runāt. Viņai pie gultiņas karājās gaismeklis kukaiņa formā. Meitiņa rādīja uz lampu kukaini un teica “bilibaba”. Tā radās jaunvārds. Tagad Gintam ir dizaina līnija, kas saucas “Bilibabas”… Zīmols un uzņēmuma nosaukums.

Gatavojot “bilibabas”, Gints izmanto metālu un papīra masu, bieži to miksējot. No papīra viņš veido kukaiņa korpusu un no metāla rociņas, kājiņas, ūsiņas un citas filigrānas detaļas. Skulptūras reizēm ir kinētiskas, zobrati un savienojumi ļauj tām kustēties. Papīru līmējot kārtu kārtām, var panāk interesantus efektus. Zilais papīrs, ja tiek no iekšpuses izgaismots kopā ar dzelteno, krāsojās zaļā tonī. Viena krāsa objektam ir bez gaismas, cita izgaismota. Kā jau brīvajam māksliniekam Gintam top daudzas idejas. Kā paralēlu aizraušanos var minēt arī prestižu veco auto restaurāciju Motormuzejam un amatnieku alus “Bilibaba” brūvēšanu.

“Bilibabas ir izteiksmīgas un dzīvoklī jūtās gandrīz kā mājdzīvnieki. Citu darbu klāstā gribu izcelt “Elpojošos” (Skolotājs un Māceklis). Darbs sastāv no diviem puscaurspīdīgiem papīra kukaiņiem ar alumīnija detaļām un iekšējo gaismu. Tie lēni un ritmiski ievelk sevī gaisu, piepūšas, tad tikpat lēni izelpo un saplok, lai atkal lēni ieelpotu. Tas ir ļoti meditatīvi un nomierinoši. Metode, kā es to panācu, ir mans firmas noslēpums. Domāju, ka šajā darbā man ir veiksmīgi izdevies ar kontrastējošiem materiāliem, elektroniskiem un mehāniskiem līdzekļiem izteikt savas domas un sajūtas. Darbi ir krietni ceļojuši, pabijuši arī izstādēs Francijā un Beļģijā. Tagad man ir savs “tālais” sapnis, gribu izveidot kukaiņu kafejnīcu, kur kā gaismas objekti un dekori būtu lieli kinētiski kukaiņi. Bilibabas alus jau man ir… Kukaiņu formas varētu dominēt mēbeļu veidošanā. To simbolika rotātu traukus un tekstilijas… Pasaulē pazīstami daudzi kukaiņu ēdieni un ir pat zināms dzēriens, ko gatavo no skorpiona… Varētu izveidot ļoti interesantu vietiņu, varbūt vienīgo pasaulē,” sapņo Gints.

Galerijas nosaukums

Vērtējums

Mākslas zinātniece Ilze Martinsone, Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja: “Gints Zilbalodis nāk no domubiedru grupējuma, kas izglītojušies kā dizaineri, bet radoši izpaužas arī kā mākslinieki – tiem dizaineriem, kuri izglītību Latvijas Mākslas akadēmijā ieguva 90. gados, nonākt kaut kādās attiecībās ar industriju vairs nebija iespēju, un arī Mākslas akadēmijas “jumts” ar vispārējo orientāciju uz daiļajām mākslām darīja savu. Starp līdzgaitniekiem Zilbalodis izceļas kā savrups domātājs un pētnieks, viņu interesē ne tikai objekta vizuālais veidols un forma, bet arī uzbūve, struktūra un polifunkcionālas iespējas. Metālā un citos materiālos veidotie bioloģisku formu radījumi visbiežāk kustas, peld, rāpo, lido un tumsā spīd. Vai tie ir nekaitīgi mīlīgi kukainīši, vai kādos nolūkos iefiltrējušies bīstami citplanētieši? Bet allaž ironiski noskaņotajam Zilbalodim, iespējams, ir sava versija.”

LA.lv