Laukos
Tehnika

Padoms profesionālim. Bioloģiskā mēslojuma preparāti – pašu gatavoti 16

Latvijā nesen viesojās Itālijas lauksaimnieks Mateo Macola, kurš rādīja, kā no saimniecībā pieejamām izejvielām gatavot mēslojumus augsnes auglības un mikrobioloģiskās aktivitātes uzlabošanai.

Itālijas lektors demonstrēja trīs preparātu sagatavošanu (viņa krājumos esot vairāk nekā 80 dažādu bioloģiskajā lauksaimniecībā izmantojamu mēslojumu un augu aizsardzības līdzekļu receptes). “Tos gatavo, ņemot vērā pieejamās sastāvdaļas un cenas, kā arī jūsu zināšanas par augsni un saimniecības ražotajiem produktiem. Gūstot pieredzi, jūs spēsiet laika gaitā sagatavot jums vispiemērotākos preparātus, kas ir vajadzīgi tieši jūsu situācijai un augsnei,” semināra ievadā Mateo Macola aicināja zemniekus vērot procesus dabā un sadarboties ar to. “Šīs nav gatavas receptes, tas ir princips. Lauksaimniekiem ir jānāk kopā, jāeksperimentē un jāapmainās ar pieredzi, kādi preparāti Latvijā strādā, kādi ne, kas varbūt jādara citādi.

Mateo ikdienā ir lauksaimnieks Itālijas ziemeļaustrumos (pie Gardas ezera). Viņš audzē galvenokārt dārzeņus, kā arī graudus maizes cepšanai un olīveļļas ražošanai. Otra būtiska Mateo dzīves sastāvdaļa ir semināru un darbnīcu vadīšana zemniekiem par agroekoloģijas jautājumiem. “Tā ir ekoloģijas zināšanu pārnese lauksaimniecībā, savā darbā ņemam vērā, kā minerāli, visdažādākie mikrosistēmā sastopamie ķīmiskie elementi savā starpā reaģē un kādu iespaidu tas atstāj uz augiem. Pārzinot šīs lietas, mēs tērējam daudz mazāk naudas.” Lektors strādā arī par konsultantu saimniecībās.

Augsnes auglības atjaunošanai – tekukana
“Lai tiktu pie barības, augiem nepieciešama labvēlīgo mikroorganismu palīdzība. Mikrobu darbības iespaidā rodas organiskā viela. Visstabilākā organiskās vielas forma ir humuss, jo tā ir vieta, kur šie mikroorganismi dzīvo. Krītoties humusa jeb organiskās vielas daudzumam augsnē, samazinās arī bioloģiskā kapacitāte, tas nozīmē, ka augsnē ir mazāk mikroorganismu, un tas savukārt nozīmē, ka augiem ir mazāk pieejamu barības vielu,” ievadā sacīja Itālijas konsultants. Ja lauksaimnieks grib pabarot augus, ir divi rīcības varianti – vai nu palīdzēt mikroorganismiem, vai arī maksāt lielajām industrijām, kas ražo minerālmēslus.

Augsnes aršana, kā uzskata Mateo, ir viens no veidiem, kā būtiski tiek zaudēta organiskā viela humuss. Itālijā arvien vairāk saimniecību, tostarp bioloģiskās, izvēlas bezaršanas tehnoloģijas. Aršanas laikā aerobie mikroorganismi (tie, kuri dzīvo augsnes virskārtā un kuru izdzīvošanai nepieciešams skābeklis) nonāk apakšējā augsnes slānī, savukārt anaerobie (kam nevajag skābekli) – augsnes virskārtā. Līdz ar to gandrīz visi augsnē mītošie mikroorganismi aiziet bojā. Ieartie salmi sāk sadalīties anaerobā vidē, tur rodas dažādas gāzes, tostarp metāns, kas aizkavē augšanu. Turklāt sāk vairoties mikroorganismi, kuru augšanu zemnieks nevēlas stimulēt. “Cik daudziem no jums ir problēmas ar sēnēm sakņu kakliņos? Šīs problēmas lielākoties ir saistītas ar nelīdzsvarotām mikroorganismu populācijām augsnē vai arī pūstošu materiālu, kas atrodas zem augsnes.”
Lai atjaunotu augsnes auglību un līdz ar to tajā mītošos mikroorganismus, var izmantot preparātu tekukana – tā izgatavošanas pamatā ir masveidīga un intensīva vietējo labvēlīgo mikroorganismu pavairošana. “Var iegādāties arī tā sauktos efektīvos mikroorganismus, kas satur sešus septiņus laboratorijā pavairotus mikroorganismus, taču ar tekukana panāksim labāku un lētāku rezultātu,” piebilst Mateo. Lai pagatavotu tekukana, 200 litru mucā nepieciešamas šādas sastāvdaļas: 40 kg meža augsnes, 14 litrus melases, 2 kg maltā akmens (iežu putekļi), 80 kg kliju (kviešu, bet var izmantot arī rudzu vai citas klijas, izņemot auzas), 8–15 kg cukura vai 14 litru melases.

Vispirms ir jāiegūst izejmateriāls, tas ir, vide, kur šie mikroorganismi atrodami. Šim nolūkam vislabāk izmantot meža zemi. Jo mežs pirmatnīgāks, jo tālāk no piesārņojuma avotiem, jo labāk. “Paraugā nevajadzētu būt nekādām zaļām augu daļām. Arī sūnām ne. Mūsu uzdevums ir iegūt sava veida augsnes vēsturi – organiskās vielas dažādās sadalīšanās pakāpēs. Paraugu nevajadzētu ņemt skuju koku mežā. Šādos gadījumos pieļaujams, ka augsnes paraugam var braukt pakaļ arī uz attālāku vietu. Jo lielāka augu daudzveidība un vairāk lapu koku, jo labāk. Itālijā es dažreiz saņemu zemnieku zvanus, kuri sūdzas, ka preparāts nestrādā. Izrādās, paraugi ņemti ozolu mežos. Ozola lapās ir tanīni, ko koks izmanto aizsardzībai pret mikroorganismiem.”

Ļoti svarīga mikroorganismu grupa ir mikorizas sēnes, kas nodrošina unikālu sadarbību ar auga saknēm. “Augi pa saknēm atdod augsnei līdz pat trešajai daļai augu zaļās daļas saražoto cukuru un proteīnu, ko izmanto mikroorganismi. Apmaiņā pret augu cukuriem mikorizas sēnes izveido sakņu tīklu, kas uztver un padara augiem uztveramu fosforu, kalciju, kāliju, magniju un citus mikroelementus, pārvada ūdeni, kā arī saražo antibiotikas, kas nonāk saknēs. Mikorizas sēnes spēj paplašināt auga sakņu tīklu,” tā Mateo skaidro pēdējā laika modes kliedzienu lauksaimniecībā.

Augsnes paraugs nedrīkst būt pārāk slapjš. Saspiežot rokā, no tā nevajag pilēt ūdenim. Ideāli, ja paraugā ir arī satrunējušas koka daļas, jo tur mitinās mikroorganismi, kas palīdzēs augsnei ēst organisko vielu, piemēram, sadalīt graudaugu salmus, jebkādas augu atliekas. Ļoti svarīgs aspekts ir arī temperatūra, jo tā ir augstāka, jo lielāka ir mikroorganismu aktivitāte. Tie vairosies ātrāk, un līdzsvars būs daudz labāks.

Malto akmeni, kas satur minerālvielas, var iegūt no tēlniekiem, bruģa izgatavotājiem, kapakmeņu darbnīcās u. c. Itālijā, piemēram, zemnieki kopīgi nopirka akmeņu maļamo mašīnu, lai paši varētu ražot šos putekļus. “Ja augsnēm veikta agroķīmiskā izpēte un jūs zināt, kādu elementu pietrūkst, tad varat noskaidrot grāmatās vai internetā, kuri konkrēti ieži satur nepieciešamos elementus. Viens no vienkāršiem pamatprincipiem – jo krāsaināks akmens, jo lielāka tajā mikroelementu dažādība. Piemēram, Latvijā tas varētu būt granīts,” skaidro Mateo. Mālu neesot lietderīgi izmantot, jo tas satur galvenokārt silīciju un alumīniju.

Preparāta sagatavošanai vajadzīgs trauks, ko iespējams blīvi noslēgt, lai līdzeklim netiek klāt skābeklis. Kad visas sastāvdaļas rūpīgi sajauktas, tās liek mucā, blīvi sastampājot, un gatavo vienu mēnesi. Masai jābūt mitrai, taču tā nedrīkst būt slapja, ar kunkuļiem. “Lielās saimniecībās sastāvdaļas liekam stirpās un ar komposta maisītāju vai frēzi pārbraucam pāri un visu samaisām. Tādā veidā var ļoti ātri sagatavot,” pieredzē dalās Itālijas lauksaimnieks. Viņš arī uzsver, ka lielākā daļa mikroorganismu, ko vēlamies atrast augsnē, ir aktīvi 15–25 oC temperatūrā (iespējams, Latvijā mikroorganismu aktivitāte sākas zemākā temperatūrā). Tāpēc vislabāk mēslojuma masu nogatavināt siltā vietā, siltumnīca ir ideāla vieta. Uz preparātu nedrīkst iedarboties tieša saules gaisma.

Tekukana galvenokārt izmanto, lai atdzīvinātu augsnes auglību. “Pēc mēneša, kad masa nogatavojusies, 10 kg preparāta 200 litru mucā sajauc ar ūdeni. No šī maisījuma pēc tam gatavo 2% šķīdumu, ar ko apstrādā augus,” preparāta sagatavošanas procesu skaidro itālis. Ieteikums šķidrā preparāta gatavošanai 200 litru mucā – 5 kg nogatavināta tekukana masas, pievieno 4 l melases vai 6 kg cukura (cukura par trešdaļu vairāk nekā melases), 175 litri ūdens (tas nedrīkst saturēt hloru, jo siltāks ūdens, jo labāk mikroorganismi vairosies). Fermentācijas process atkarībā no temperatūras ilgst 5–10 dienas.

Tekukana cieto formu (ja ir laba smarža, nav pelējuma) var izmantot arī dzīvnieku imūnsistēmas uzlabošanai, jo šie mikroorganismi mīt arī dzīvnieka gremošanas sistēmā (200–250 g govij dienā, piejaucot lopbarībai, kazām, aitām, cūkām 30–50 g dienā, trušiem – 8–10 g dienā).

To var pievienot arī kūtsmēsliem, šis preparāts samazinās amonija izdalīšanos, kā arī būtiski uzlabos kūtsmēslu kvalitāti – 8 kg tekukana masas uz katrām 1–2 tonnām kūtsmēslu vai kompostējamā materiāla. “Itālijā uz katriem 2–4 m3 masas liekam 8 kg nogatavinātā preparāta. Tiesa, Latvijas apstākļos vajag noskaidrot precīzas devas,” piebilst konsultants.


Vīns no svaigiem govju mēsliem – supermagro

Preparāta pagatavošana ir līdzīga vīna raudzēšanai, tāpēc to var arī dēvēt par mēslu vīnu, ko izmanto augsnes pabarošanai. Mēslojuma pagatavošanai vislabāk izmantot pēc iespējas svaigākus govs mēslus, jo tajos ir visvairāk mikroorganismu, kas mēslos nonāk no spurekļa. Šie mikroorganismi nodrošinās preparātā esošo mikroelementu pārveidošanu augiem pieejamā formā. Šeit ir arī mikroorganismi, kas ražo dabiskās antibiotikas, tāpēc preparāts kalpos ne tikai kā augu barības vielu avots, bet arī kā augu aizsardzības līdzeklis. “Ja mēsli jāved no citas saimniecības, pievienojiet tiem nedaudz cukura, lai mikroorganismiem būtu no kā baroties,” padomu neliedz Mateo. Govs mēslu vietā var izmantot arī aitu vai kazu mēslus.

Biomēslojuma pagatavošanai 200 l mucā nepieciešams 50 kg govs mēslu, 4 litri sūkalu vai 2 litri svaigpiena, 3–4 kg akmens putekļu vai tikpat liels daudzums pelnu un akmens miltu maisījuma, 3 kg cukura vai 2 litri melases, 200 g slapjā maizes rauga, aptuveni 150–180 l ūdens (piepildot mucu, starp pagatavotu šķidrumu un vāku jābūt vismaz 15 cm atstarpei).

Piena sūkalas savukārt satur laktobaktērijas, kas darbojas kā dabiskā antibiotika, kas cīnās pret nelabvēlīgajām baktērijām un sēnēm. Kā alternatīvu akmens miltiem var izmantot koku pelnus (jo dažādāki koki izmantoti pelnu iegūšanai, jo lielāka būs tajos esošo minerālvielu daudzveidība). “Pievienojot pelnus mūsu mēslojumam, citas tā sastāvdaļas uzlabos pelnos esošo minerālvielu pieejamību augiem,” atšķirības starp pelnu bēršanu uz lauka un pievienošanu mēslojumam skaidro Mateo.

Plastmasas mucai jābūt blīvi noslēdzamai, tumšai (nelaiž cauri gaismu). Būs nepieciešama arī metru gara caurspīdīga caurule un savienojums, ar kuru piestiprināt cauruli mucas vākam. Arī savienojuma vieta nedrīkst laist cauri gaisu. Vēl vajadzēs 1 litra plastmasas pudeli.

Svarīgi ievērot pareizu sastāvdaļu jaukšanas secību. Vispirms mucā ieliek govs mēslus, tad pievieno akmens putekļus un samaisa. Citā traukā remdenā ūdenī izšķīdina melasi vai cukuru, pievieno raugu, pēc samaisīšanas sūkalas vai pienu. Šo šķidrumu lej mucā. Sagatavoto mucu novieto siltā vietā, optimālā temperatūra fermentācijas procesam ir 38–40 oC. Lai to panāktu, var izmantot koksnes šķeldas komposta kaudzi – divu dienu kompostēšanas process nodrošinās nepieciešamo temperatūru. Mucu ar mēslojumu var ievietot arī kūtsmēslu kaudzē.

Mēslošanas procesam jānotiek bezgaisa vidē. Ja viss pareizi izdarīts, pēc 15 minūtēm vai pāris stundām jāparādās pirmajiem burbuļiem. Ja pāris dienu laikā tie neparādās, mucu atver, nolej nedaudz šķidruma, kam pievieno 1 kg cukura un 100 g rauga, un atlej atpakaļ mucā.

Mēslojums nogatavojas viena līdz trīs mēnešu laikā. “Jo ilgāk mēslojums noturēts, jo tas ir augstvērtīgāks,” uzsver Mateo. Pēc mēneša mēslojumu var izmantot augļu kokiem, pēc diviem – labības laukos un ganībās, pēc trim – dārzeņiem. Kad mēslojums gatavs, tas tiek uzglabāts 10–20 oC temperatūrā. Gatavam mēslojumam ir jābūt dzintara krāsā, ar patīkamu smaržu. Ja tam ir puvuma smaka, tas ir dzeltenīgā, zaļganā, brūnganā, zilganā krāsā, mēslojums nav sanācis. Pirms lietošanas mēslojums jāizfiltrē, lai neaizsprostotos smidzinātāja sprauslas. Mēslojumu lieto atšķaidītu ar ūdeni 3–7% koncentrācijā. Tas nozīmē, ka uz 100 litriem ūdens nepieciešami 3–7 litri mēslojuma. Mēslojumu var izsmidzināt gan uz augiem, gan uz augsnes. “Mēslojumu nedrīkst izsmidzināt uz augiem, kad spīd saule!” brīdina konsultants. Mēslojumu var lietot arī sēklu apstrādei, tās mērcējot 10% koncentrācijā, jo preparāts palielina sēklu dīgtspēju.

Lielākajā daļā saimniecību, lai govis saņemtu nepieciešamos mikroelementus, tām jālaiza viss ritulis. Mateo iesaka izgatavot koka kastīti ar nodalījumiem, kuros ievieto dažādus mikroelementus. Dzīvnieku novērojot, var konstatēt, tieši kādu mikroelementu trūkst augsnē un lopbarībā. “Kad esam noskaidrojuši, kādas vielas trūkst, varam biomēslojumu sagatavot, izmantojot trūkstošos minerālus. Starp citu, arī nezāles norāda uz konkrētu minerālvielu trūkumu vai pārbagātību,” senās patiesības atgādināja Itālijas lauksaimnieks.

Sērkaļķis kā augu aizsardzības līdzeklis
Sērkaļķi varam izmantot, gan lai pabarotu augus, gan lai cīnītos ar slimībām un kaitēkļiem. Apmēram 40 sēņu slimības lauksaimnieks var ierobežot ar sērkaļķa palīdzību. To vislabāk gatavot pavasarī vai vasarā. Sērkaļķa preparāta sastāvdaļas – 10 kg kalcija oksīda vai 15 kg kalcija hidroksīda, 20 kg sēra pulvera (receptē var izmantot arī 20 kg sēra, 5 kg kalcija oksīda, 5 kg koka pelnu)

Sērkaļķa preparātu gatavo uz ugunskura – vispirms lielā katlā vai dzelzs vannā uzvāra 100 l ūdens (labāk plats un zems trauks nekā augsts un šaurs, jo vairāk maisījumam piekļūst skābeklis, jo labāk). Kad ūdens sācis vārīties, pakāpeniski maisot, pievieno kaļķi un sēru. Preparāta gatavošanas laikā šķidrums katlā jāpapildina ar siltu ūdeni. Pēc 30–40 minūtēm, kad šķidruma krāsa kļuvusi ķieģeļsarkana, tas ir gatavs. Atdzišanas laikā preparāts noslāņosies. “Šķidrums – tas ir sērkaļķa preparāts – jānolej plasmasas traukā ar aizskrūvējamu vāku. Preparātam pārlej plānu eļļas slānīti, lai nepiekļūst skābeklis.” Sērkaļķi var lietot kopā ar supermagro mēslojumu – uz 5% biomēslojuma lieto 2–3% sērkaļķa preparātu. Tas nozīmē, ka uz 100 litriem ūdens ņem 5 litrus biomēslojuma un 3 litrus sērkaļķa (dārzeņiem 7% biomēslojuma, 3% sērkaļķa). Sērkaļķi nav ieteicams lietot īsi pirms dārzeņu novākšanas, jo var parādīties nosēdumi uz lapām. Piemēram, salātiem lieto ne vēlāk kā divas trīs nedēļas pirms ražas novākšanas, kāpostiem pāris nedēļu pirms galviņa sakļaujas. Sērkaļķa preparātu slimību un kaitēkļu apkarošanai lieto 3% koncentrācijā.

Vairāk žurnāla Agrotops šā gada augusta pielikumā “Augsnes auglībai”

AT_1_VAX_pielikums_PRINT

LA.lv