Arhitekts Gunārs Birkerts (17. 01.1925. Latvijā – 15.08. 2017. ASV).
Arhitekts Gunārs Birkerts (17. 01.1925. Latvijā – 15.08. 2017. ASV).
Arhitekts Gunārs Birkerts (17. 01.1925. Latvijā – 15.08. 2017. ASV).

Birkerta klātbūtnes faktors 0

Brīžos, kad lielie Meistari – mūzikas vai mākslas, kino vai arhitektūras jomā – mūs atstāj vienus ar viņu radošo mantojumu, mēs sākam skaitīt, svērt un sistematizēt. To var un vajag. Arī Birkerta gadījumā bez viņa balvu, titulu un nozīmīgu ēku uzskaitījuma nevar iztikt, bet šajā reizē kā galveno vēlējos akcentēt Birkerta aktīvu, jūtamu un virzošu klātbūtni Latvijas arhitektūras un kultūras procesos no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem līdz šā gada 15. augustam.

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 53
Kokteilis
Krišjāņa Kariņa sieva Anda publisko emocionālu vēsti vīra atbalstam: “Es apprecēju vienu no drosmīgākajiem, godīgākajiem, gudrākajiem un labestīgākajiem vīriešiem pasaulē” 399
Lasīt citas ziņas

Viņa pirmās vizītes un publiskās uzstāšanās Latvijā bija bezierunu sajūsma. Tiešām – viens Latvijā dzimis arhitekts strādā līmenī, ko novērtē Amerika un pasaule! Un tad viņš nosacīti kļuva viens no mums, jo 1988. gada Ziemassvētkos saņēma Rīgas pilsētas arhitekta Gunāra Asara piedāvājumu projektēt Latvijas Nacionālo bibliotēku. Birkerts sevi Latvijas sabiedrībai pieteica pārliecinoši – 1989. gada 4. augustā tika atklāta vērienīga viņa darbu izstāde Pēterbaznīcā. Mēs ieraudzījām, ka, būdams praktiķis un arhitektūras profesors Mičiganas universitātē un viesprofesors citās arhitektūras skolās, viņš ir pilnveidojis modernisma arhitektūras virzienu ar tikai sev raksturīgu metaforu un simbolu lietojumu; ka viņa arhitektūra ir organiska un kontekstuāla tās dziļākā būtībā. Ka viņš īpaši un prasmīgi lieto gaismu – mēs sākām pazīt Birkertu kā gaismas arhitektu, kurš mums projektē Gaismas pili. Mēs uzzinājām arī, ka Gunārs Birkerts ir 287 ēku un projektu autors un daudzas viņa būves pamatoti var uzskatīt par ikoniskām ASV arhitektūras kontekstā; ka viņš pamatā ir baznīcu, muzeju, universitāšu un skolu ēku autors un ka pēc Birkerta projektiem jau uzceltas padsmit bibliotēkas ASV! Tā jau bija īsta Meistara atgriešanās Latvijā, kur Birkertu dzimtai kopumā dziļas un paliekošas saknes kultūrā. Tajā brīdī mums visiem likās, ka Birkerta radīto Stikla kalna skici mēs ātri un pārliecinoši vērtīsim garīguma piepildītā un lielā telpiskā piemineklī mūsu atmodai, ka Nacionālā bibliotēka ir dažu gadu nopietna darba attālumā. Ja man toreiz kāds teiktu, ka par Nacionālās bibliotēkas celšanu iestāsies 11 kultūras ministri, mani pašu ieskaitot, un par to dažādi lems 12 premjeri, es neticētu. Svarīgi, ka ticēja Gunārs Birkerts – nekādas nievas par mūsu politisko vai finansiālo mazspēju ceturtdaļgadsimta garumā. Viņš savu pieredzi un pasaules redzējumu dalīja ar politiķiem, medijiem un ierēdniecību bez aizvainojuma, bet ar apskaužamu ticību. Birkerta ticība pilnīgi noteikti vairoja mūsu kopējo ticību, ļāva paskatīties uz procesiem sabiedrībā ārpus tiešā pienākuma uzcelt Nacionālo bibliotēku. Tas ir jautājums par nācijas garīgo veselību, par vienojošām idejām, par patērētāju un radītāju kopsadzīvošanu vienā pilsētā un valstī. Pārlasiet 2014. gada augusta nogalē daudzās intervijas ar Birkertu, pašķirstiet viņam veltītās septiņas monogrāfijas, paskatiet Nacionālās bibliotēkas projekta tapšanas procesa ekspozīciju LNB ieejas līmenī vai arī Meistaram veltīto personīgi profesionālo izstādi 12. stāvā – tas viss kopā ir stāsts par pasaules elites arhitektu, vienu no lielajiem ASV pēckara modernistiem, kurš ir kopā ar savu tautu un valsti sarežģītā darbā, mīl to, stāvot pāri nenovīdībai, kritikai vai kolektīvām un individuālām šaubām. Man ir pārliecība, ka atstātais mantojums un krājums LNB fondos vēl dod mums iespēju ilgi būt kopā ar Meistaru, jo Birkerta mūžs ir stāsts par lielu personību un Latvijas kultūras vēstnieku pasaulē. Starp citu, pēdējos gadus Bostonā viņi bija divi – Nelsons un Birkerts, kura izcilajam veikumam pirms dažam dienām “New York Times” veltītīja plašu publikāciju ar mūsu Nacionālās bibliotēkas attēlu ievadā.

Ikoniskā Mineapolisas Federālo rezervju banka (1973) – viens no pirmajiem Gunāra Birkerta pasaules ievērību guvušajiem projektiem.

MEISTARU PIEMINOT

CITI ŠOBRĪD LASA

Dr. arh. Jānis Lejnieks: “Nozīmīgākais, ar ko Birkerts ienāca Latvijas arhitektūrā, ir vēriens, augstu mērķu uzstādījums. Nevarētu teikt, ka Latvijā nebija liela mēroga arhitektu, bet padomju režīma nivelējošā vide gandrīz visus te bija piezemējusi.”

Mākslas kritiķe Kristīne Budže: “Gaismas klātbūtne Birkerta projektos lielākoties ir netieša, izkliedēta un pašsaprotami organiska. Tā interjerā parādās kā virsgaisma vai plakņu atstarots un kliedēts apgaismojums. Lai realizētu ēkas idejisko vēstījumu un atrisinātu funkcionālos uzdevumus, arhitekts izmantoja katra projekta īstenošanas laikā iespējamās jaunākās tehnoloģijas, turklāt piešķirot tām poētiskumu, nevis tikai racionālu progresa liecinieku lomu. Gunāra Birkerta bibliotēku projekti iemieso noteiktu posmu Birkerta profesionālajā darbībā un ir sava laika arhitektūras izpratnes atspulgs. Arhitekta projektētās bibliotēkas ir atšķirīgas, viņš necentās noteikti saglabāt radošā rokraksta vienotību, bet ļāvās katra projekta uzstādījumam – funkcionālo uzdevumu, konteksta, budžeta un arī laika noteiktiem, iepriekš nebijušiem risinājumiem. Tās visas ir ne tikai grāmatu glabātavas, bet arī lasītājiem ērti un ekspluatācijā ergonomiski izglītības centri, kurus labprāt apmeklē cilvēku tūkstoši.”

Arhitekts Oļģerts Ostenbergs: “Ir arhitekti, kuri respektē 20. gadsimta specifisko ieguldījumu arhitektūrā – no smaguma brīvās sienu struktūras. Tas nodrošina brīvu telpas kārtojumu, mašinērijas un tehnoloģiju augstu pakāpi un iespēju visur un dažādi ieplūdināt dienas gaismu. Sava laika problēmas G. Birkerts risina ar laikmetīgiem līdzekļiem, viskategoriskāk iebilstot pret historismu un pagātnes citātiem.” (Citāts no žurnāla “Māksla”, 1988, nr. 4.)

Britu arhitektūras kritiķis Herberts Raits: “Gunārs Birkerts, viens no ievērojamākajiem ASV pēckara perioda arhitektiem, modernismu ir attīstījis ar metaforu un materiālu lietojumu. Tagad viņš ir īstenojis īpašu būvi stikla kalna veidolā savā dzimtenē – jauno Nacionālās bibliotēkas ēku, simbolu valsts neatkarībai.” (Citāts no žurnāla “Blueprint”, 2014, nr. 335.)

Arhitektūras kritiķis Viljams Mārlins: “Birkerts ir izteikti subjektīvs, ar spēcīgu introspektīvu iezīmi un ievērojamu intuitīvo dziļumu. Viņa spēja vizualizēt un piešķirt racionālai domāšanai redzes dimensiju, tādējādi bagātinot radošas domas intelektuālo un analītisko pusi, ir augsti attīstīta un īpaši izceļama.” (GA, ievads, Tokija, 1982.)

Reklāma
Reklāma

ASV arhitektūras kritiķe un īpaša Birkerta daiļrades pazinēja Keja Kaizere: “Pāri visām lietām – Gunārs Birkerts nav tiešs kāda stila sekotājs. Distancēšanās no saviem laikabiedriem arvien ir bijusi būtiska viņa profesionālās karjeras daļa. Šis Baltijas valstī Latvijā 1925. gadā dzimušais arhitekts radošo neatkarību vērtē visaugstāk. Un vienīgie apzīmējumi, kas nemainīgi raksturo viņa arhitektūru, – tā seko modernisma principiem un ir ekspresīva.” (“World Architecture”, nr. 36.)

latarh.lv