Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
30. aprīlis, 2013
Drukāt

Birutas ēnā
. Dzejnieka Jāņa Sudrabkalna likteņspēle Nacionālajā teātrī


Foto: Gunārs JanaitisFoto: Gunārs Janaitis

Poētiskais teātris mūsu repertuāra un neatkarīgajos teātros ir diezgan reta parādība. Līdzās Viktora Jansona muzejos izspēlētajām programmām ar Jāņa Ziemeļnieka, Eduarda Veidenbauma, Federiko Garsijas Lorkas dzeju Valdis Lūriņš ir viens no nedaudzajiem šī žanra mohikāņiem, kura pēdējais dzejas iestudējums bija Aleksandram Čakam veltītais “Spēlē, Spēlmani!” Liepājas teātrī (2011). 


Varbūt nejaušība, bet mirklīgas asociācijas ar Čaka melanholiski asarojošo logu rodas arī jaunajā dzejas izrādē par viņa draugu Arvīdu Peini jeb Jāni Sudrabkalnu – “Trubadūrs uz ēzeļa” Nacionālā teātra “O kartes” zālē. Kamerzāles atmosfērā tapusī “dzejnieka likteņspēle” balstās uz J. Sudrabkalna mīlas liriku, ar Olivereto vārdu rakstītajiem humoristiskajiem pantiem un dzejnieka un Birutas Skujenieces – aktrises, dzejnieces, Intīmā teātra dibinātājas un daudzpusīgas radošas personības – saraksti. Šo attiecību dramatisms un vēlākais izsīkums daudz ko izskaidro dzejnieka turpmākajā virzībā, ko A. Čaks nodēvējis par “vientulības, salūzuma, varbūt pat nespēka traģēdiju”. Izrādē skan R. Paula komponētās dziesmas (Maestro arī pie klavierēm), dramaturģisko struktūru veidojis Jānis Peters un Valdis Lūriņš.

Sudrabkalna 20. – 30. gados tapusī dzeja ir eleganta un izsmalcināta, tajā daudzas atsauces uz Rietumeiropas kultūras un mākslas avotiem, sengrieķu, itāļu dzejas klasiķiem, tikai viņam raksturīga tēlainība un neparasti salikteņi. Elegants, rietumeiropeisks dzejas meistars. Kautrīgs un kompleksu mākts cilvēks. Tikai īsu brīdi ap viņa kaklu bravūrīgi un līksmi plīvo gaišzila plata šalle.

Sudrabkalns “iekomponēts” telpas vidū, kur pa kreisi pie klavierēm spēlē R. Pauls – dzejnieka tēvs, krodzinieks, mēdzis spēlēt klavieres, dēls nekad nav juties pietiekami vērtīgs viņa acīs, pie pretējās sienas cita freidiska “tēva figūra” un sāncensis – Birutas dievinātais Raiņa portrets.

Domās, paturot prātā dzejnieka dzīvi pēckara laikā, te var pievienot arī kādu citu varas portretu. Bet vidū – kompleksos nomocījies J. Sudrabkalns.

Scenogrāfs Ivars Noviks radījis vidi ar dažiem precīziem tēliem: klusējošs telefons, rakstāmgalds, kas transformējas psihiatriskās slimnīcas palātā, arī – kapā, masīva, caurspīdīga ledus siena, kas ieslēdz dzejnieku vientulībā.

Sudrabkalna un Skujenieces attiecību stāsts ir īss, bet dzejnieka garajā mūžā Birutas tēls “izvijas kā zelta liesma”, vēl mūža nogalē slimības izmocītā prātā viņš, iespējams, domā, ka laulājas nevis ar savu dzīvokļa saimnieci, bet B. Skujenieci. Birutas tēls izrādē ir spēcīgs ar savu konkrētību, īsiem, precīzi raksturojošiem citātiem no vēstulēm. Zeltmataina, trauksmaina un liktenīgi daiļa D. Lūriņas Biruta iebrāžas Sudrabkalna dzīvē kā vējš, dziļi zaļā, dekoltētā samta kleitā (Kristīnes Abikas tērpi). Aktrise mīl talantīgus cilvēkus, tāpēc dzejnieks uz brīdi nokļūst viņas uzmanības lokā. Būdama galveno lomu atveidotāja Raiņa lugās, aktrise dievina Raini un grib spēlēt Spīdolu arī Sudrabkalna dzīvē, darīt biklo mīlētāju par stipru personību. Dzalkstīga, asmēlīga, tieša, nepastāvīga koķete un sirēna, D. Lūriņa tēlam piesviež arī šķipsniņu ironijas. Biruta vairāk gribētu mīlēt garīgi, Sudrabkalnam ar to nepietiek. Ledus un sviedri – nelielās zāles karstumā patiesi iemiesojas šis J. Sudrabkalna dzejas tēls. Vēsums un atteikums, alkas un drudžainība.

Caur D. Lūriņas liktenīgo Birutu visvairāk sajūtama 20. – 30. gadu gaisotne, trauksmainais bohēmisms, radošo personību savstarpējās vilkmes, kas atmodina un rosina talanta izpausmes.

Sudrabkalna tēls izrādes kopainā netveramāks, kaut Gundars Grasbergs ir ļoti atbilstošs dzejnieka lomai – te ļoti noder aktiera inteliģence, nervozais jūtīgums, emocionalitāte. Sudrabkalna tēla dalījumu divos cilvēkos pasaka priekšā pati viņa dzeja, kurā dzīvo gan ironiskais dubultnieks Olivereto, gan Kirils Pelns, kas “no dzīves pārlauzts pušu”. G. Grasbergs ir dzejnieks ar drudzi acīs, Mārtiņš Brūveris – viņa rezignētais, distancētais otrais es. Taču izrādes vidusdaļā tēls it kā zaudē fokusu, kļūst abstrakts. Laika nogrieznī pēc Skujenieces nāves risinās vispārināts nelaimīgas mīlestības stāsts. Atsevišķi pieturas punkti gan iezīmēti – sarkanās lapas, uz kurām dzejnieks raksta padomju varas prēmētos dzejoļus, saplīsušās vīna glāzes – “dvēsele var sadrupt vizuļainās drumslās”, psihiatriskās slimnīcas bleķa bļodiņas un logu restes dzīves finālā. Tomēr dzejnieka liktenis padomju laikā netiek izvērsts, tas nav izrādes uzdevums, taču tā jūtami pietrūkst dramatisma un dzīvesstāsta radīšanai.

Stāsta kopsavilkums – par dzejnieku, kurš mīlēja, visu mūžu ilgojās pēc zaudētās sievietes un laimes un sajuka prātā. Iestudējums iekšēji apstājas pie romantiskās dungošanas “Sudrabkaln, Sudrabkaln…” un “kaut kur smaržo ananāss” rindām. Tā ir tikai viena daļa no ļoti kompleksa stāsta.

 

Iestudējums “Trubadūrs uz ēzeļa” Nacionālā teātra “O kartes” zālē sniedz iespēju baudīt izcilu latviešu dzeju uz teātra skatuves, kā arī nepelnīti piemirstā latviešu dzejnieka Jāņa Sudrabkalna un aktrises Birutas Skujenieces attiecību stāstu. Raimonda Paula oriģinālmūzika, Jāņa Petera scenārijs. Režisors Valdis Lūriņš, lomās Dita Lūriņa, Gundars Grasbergs un Mārtiņš Brūveris. Pie klavierēm Raimonds Pauls.

Tuvākās izrādes: 2., 9., 11., 15. un 22. maijā

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+