Bīskapi bremzē pāvestu Francisku 4
No 5. līdz 19. oktobrim Vatikānā notika Romas katoļu baznīcas ārkārtas bīskapu sinode, kurā 183 kardināli un bīskapi no visas pasaules apspriedās par tēmu “Ģimenes pastorālie izaicinājumi jaunās evaņģelizācijas kontekstā”. Sinodes gala dokuments kalpos par pamatu diskusijām vietējās baznīcās, gatavojoties kārtējai sinodei, kas notiks pēc gada. Sinodes gala dokumentā ir iekļauti 62 paragrāfi, taču trīs strīdīgākie no tiem – par iespēju otrreiz precētajiem pieņemt svēto komūniju un par homoseksuāļiem – neieguva nepieciešamās divas trešdaļas balsu, bet gan tikai vienkāršu vairākumu. Tomēr Itālijas prese atzīmē, ka, neskatoties uz to, šī ir bijusi vēsturiska sinode, jo katoļu baznīca pirmoreiz sākusi diskusijas par tik aktuālām tēmām.
Pāvests veic “inovatīvu spiedienu”
Itālijas prese, kas plaši atspoguļojusi sinodes norisi, vēsta, ka “sinodes tēvi ir zināmā mērā bremzējuši pāvesta Franciska inovatīvo spiedienu” (citāts no “Huffington Post” Itālijas izdevuma), jo jaunievedumi nav tik plaši, kā pāvests to būtu vēlējies. Sinodes gala dokuments “Relatio synodi” vairākos punktos atšķiras no tās darba dokumenta, kas tika publicēts pēc pirmās diskusiju nedēļas, izraugoties piesardzīgākus formulējumus. Vislielākās domstarpības sinodes dalībnieku vidū radīja 52., 53. un 55. paragrāfi, kuri attiecas uz šķirtajiem un jaunu ģimeni nodibinājušiem ticīgajiem un uz baznīcas attieksmi pret homoseksuāļiem. Šie paragrāfi neieguva nepieciešamās divas trešdaļas balsu, tāpēc, kā paskaidroja Vatikāna preses sekretārs priesteris Federiko Lombardi, šie jautājumi “paliks atklāti”. Taču arī apstiprinātie paragrāfi tūlīt nemainīs katoļu baznīcas doktrīnu, bet gan to apspriešana turpināsies vietējās baznīcās un pēc tam nākamā gada oktobrī paredzētajā kārtējā sinodē par šo pašu tēmu.
Aizstāv cieņu pret sievieti
“Relatio synodi” ir sadalīts trīs daļās: 1) uzklausīšana: liecības un izaicinājumi attiecībā uz ģimeni, 2) skats uz Kristu: ģimenes evaņģēlijs, 3) konfrontācija: pastorālās perspektīvas. Dokumenta pirmajā daļā tiek kritizēts “pārspīlēts individuālisms”, kas “atņem ģimeniskajām saiknēm to dabiskās īpašības”. Paragrāfā, kas pieņemts gandrīz vienbalsīgi, tikai vienam sinodes tēvam balsojot pret un trim atturoties, teikts, ka baznīca atpazīst dažādas modernās sabiedrības problēmas, kam ir negatīva ietekme uz ģimeņu krīzi, tostarp “vardarbība, ko rada karš, terorisms un kriminālo organizāciju klātbūtne” un sieviešu diskriminācija.
“Cieņa pret sievieti vēl joprojām ir jāaizstāv un jāatbalsta. Arī šodien daudzās situācijās būt sievietei nozīmē tikt diskriminētai un arī maternitāte bieži vien tiek sodīta tā vietā, lai tiktu uzskatīta par vērtību. Un nevar tikt aizmirsti pieaugošie vardarbības gadījumi pret sievietēm, nereti diemžēl arī ģimenes ietvaros, kā arī dažās kultūrās izplatītā sieviešu dzimumorgānu sakropļošana.” Pie ģimenes krīzes cēloņiem katoļu baznīca citē arī “narcisisku, nestabilu un mainīgu afektivitāti” un “pornogrāfijas un ķermeņa komercializācijas izplatību, ko veicina arī nepareiza interneta lietošana”.
Sinodes gala dokumenta otrajā daļā ir apkopotas Jēzus Kristus pamācības attiecībā uz ģimeni un katoļu baznīcas doktrīna, vairākkārt uzsverot laulības “nešķiramību un uzticību uz visiem laikiem”. Trešajā daļā, kuras apstiprināšana sagādāja vislielākās grūtības, ir apkopoti sinodes tēvu priekšlikumi un nodomi pirmajā daļā ietverto problēmu risināšanai. Šīs daļas pirmajiem paragrāfiem, kuri runā par laulības garīgo komponentu, seko ar lielām grūtībām un daudzām pretējām balsīm apstiprinātais 41. un 42. paragrāfs, kur atzīti “pozitīvie elementi”, kas atrodami “civillaulībās un, ar noteiktām atšķirībām, arī nereģistrētā kopdzīvē”, kā arī faktu, ka “vienkāršas kopdzīves iemesls bieži vien ir valdošais vispārējais negatīvais noskaņojums pret institūcijām un galīgām saistībām, kā arī eksistenciālas drošības (darbs un pastāvīgi ienākumi) gaidas”.
Apstiprināti arī 47. un 48. paragrāfi, kuri norāda, ka “jāpieņem un jānovērtē galvenokārt to cilvēku ciešanas, kas bez savas vainas piedzīvojuši pamešanu vai šķiršanos, vai arī bijuši spiesti pārtraukt kopdzīvi partnera vardarbības dēļ”, un atgādina arī pretējo pozīciju, ka “liels daudzums sinodes tēvu uzsvēra nepieciešamību padarīt pieejamāku, vienkāršāku un, ja iespējams, pilnīgi bez maksas, procesu, kas var atzīt laulības nederīgumu”.
Neatzīst viendzimuma pārus
52., 53. un 55. paragrāfs netika apstiprināts, jo ieguva attiecīgi 74, 64 un 62 balsis “pret”. 52. paragrāfs praktiski pieļāva, ka šķirtie un jaunu ģimeni nodibinājušie ticīgie pieņemtu svēto komūniju pēc “nožēlas ceļa” iziešanas, kā to ieteica vācu kardināls Valters Kaspers, vienlaikus atzīmējot, ka daudzi sinodes tēvi ir pret šādām pārmaiņām. 53. paragrāfs atzīmēja, ka ir nepieciešams padziļināti apdomāt šobrīd pieņemto praksi, ka šķirteņi drīkst ņemt dalību tikai “garīgajā” komūnijā, bet ne sakramentālajā, pieņemot hostiju. 55. paragrāfs, atgādinot, ka baznīcas doktrīna neparedz viendzimuma pāru atzīšanu, aicināja tomēr “ar cieņu un smalkjūtību uzņemt vīriešus un sievietes ar homoseksuālām tieksmēm”.
Pāvests: brūces ir jādziedē
Sinodes noslēgumā pāvests skaidroja, ka, līdzīgi kā katrā ceļojumā, arī šajās divās nedēļās bija brīži, kad tika paātrināta iešana, vēloties pēc iespējas ātrāk sasniegt mērķi, un arī paguruma un apnikuma brīži.
Francisks runāja arī par kārdinājumiem, ar kādiem saskārās sinodes tēvi. “Viens no tiem ir spītīgas turēšanās pie uzrakstītā burta kārdinājums, lai neļautu Dievam mūs pārsteigt, Viņam, kurš ir pārsteigumu Dievs,” sacīja pāvests. “Turēties pie likuma, normām, pie tā, ko zinām un pazīstam, bet nevis meklēt to, kas mums vēl ir jāiemācās un jāsasniedz. Pastāv arī nepareizi saprastās iecietības kārdinājums, kad žēlsirdības vārdā atstājam novārtā nesadzijušās un neārstētās brūces, pievēršot lielu uzmanību simptomiem, nevis slimības iemesliem.”
Pāvests uzsvēra, ka mums tomēr nevajag baidīties no kārdinājumiem. Arī pats Jēzus tika ļaunā gara kārdināts. Runājot par asajām diskusijām, pāvests skaidroja, ka tas viss būtu jāuzņem mierīgi. Francisks atgādināja, ka viņa un visu bīskapu pienākums ir stiprināt baznīcas vienotību, vienlaikus aicinot mazināt plaisu starp baznīcas oficiālajām nostādnēm un miljoniem ticīgo reālo dzīvi.
