Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
4. februāris, 2013
Drukāt

Bīskaps Brūvers: jā, arī politiķi nāk dievnamā 


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Liepājas bīskaps Pāvils Brūvers teica sprediķi Doma baznīcā barikāžu atceres dienā un ir to darījis arī citos valstiski svarīgos notikumos, ietverot uzrunās arī dažus laicīgus vērojumus.

 

Par procesiem Latvijas sabiedrībā, par misiju Indijā un citām norisēm ar bīskapu sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Dace Kokareviča un Ivars Cišs, kurš “LA” speciālista darbu veiksmīgi apvieno ar mācītāja amatu Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā.

 

 

V. Krustiņš: – Pēdējā laikā politiķi vai cilvēki, kas ap viņiem grozās, mīl piesaukt kristīgās vērtības. Tas dara uzmanīgu, it sevišķi, ja konteksts ir tāds: “Cienīsim kristīgās vērtības. Pagātni atstāsim pagātnei, vēsturi – vēsturei.” Ja to visu saliek vienā rindā, tad jājautā – vai mums ir pagātne jāaizmirst? Jo reizēm to pasniedz tā, it kā tas nāktu no kristīgo vērtību krātuves. Vai kristīgo vērtību atzīšana mums ļauj attiekties no laicīgiem pienākumiem – kā vērtēt savu vēsturi un tamlīdzīgi?

P. Brūvers: – Ja ar pagātni esam izlīdzinājušies, tad varbūt, lai tā mums nebūtu kā bumba pie kājām, ir svarīgi vecos grēkus nolikt, nožēlot un iet atjaunotam uz priekšu. Grēku nožēlošana ir viena no kristīgām vērtībām.

Protams, nav runa par vēstures aizmiršanu. Ja mēs kristīgā plāksnē runājam par pagātni, svarīgi, lai tā mūs nebaida. Lai arī kādus sliktus darbus darījuši, kādās nepareizās rīcībās esam bijuši iesaistīti, mums vienmēr ir iespēja no tā smaguma atraisīties.

– Es skatos TV pārraidītos dievkalpojumus un redzu, ka daudzi baznīcēni ļoti uzmanīgi uzņem jūsu teikto.

– Tā, ziniet, ir tā sēšana: sēkla tiek sēta, un es ticu, ka Dieva vārds ir tik spēcīgs, ka dzīvo un dzen asnus. Ja cilvēks ļauj tiem asniem izaugt, ir panākts vēlamais, lai cilvēku sirdis pārmainās. Un, ja cilvēku sirdis pārmainās, tad pārmainās arī sabiedrība. Mēs tāpēc nekad neaicinām – balsosim par to partiju vai par citu partiju; mums ir svarīga katra cilvēka personīgā pārmaiņa. Ka viņš kļūst atbildīgs Dieva priekšā, nevis tik grib izskatīties labi cilvēku priekšā un tāpēc rāda skaistas programmas, kur patiesībā viņam ir kāds aprēķins. Svarīgi, ka viņš dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu un saskaņā ar Dievu.

– Man pirmdien piezvanīja avīzes lasītāja, kas bija skatījusies 20. janvāra dievkalpojumu un teicās pamanījusi, ka baznīcā pirmos solos sēdējuši tie, kas Dievam grib tikt tuvāk un arī taisās iet politikā.

– Mums ir gan ļoti personīga kristietība, gan arī tradicionāla kristietība. Daudzus gadus trimdā nodzīvojis, zinu, ka tur, lai arī ne visi ļaudis bija ļoti ticīgi, valsts svētku svinības nebija iedomājamas bez dievkalpojuma. Nav slikti, ka mūsu valsts vadītāji šo tradicionālo kristietību ievēro.

Es priecājos par katru, kas ir atnācis uz baznīcu, jo tā ir iespēja Dieva vārdu viņa sirdī iedēstīt.

– Vai ir pētījumi, kas liecina, vai tā sēkla iekrīt sirdī un vai dīgst? Vai baznīcēnu skaits palielinās ?

– Kaut iepriekš ir bijis arī neliela sarukuma laiks, pēdējos gados mūsu baznīca pieaug. Mūsu rīcībā ir divējādi skaitļi. To, kuri kristīti luterticībā un arī uzskata sevi par luterāņiem, bet ne ar vienu draudzi nav saistīti, ir tuvu pie sešsimt tūkstošiem. 2004. gadā, kad sāku kalpot LELB, bija 36 tūkstoši konkrētām draudzēm piederīgi ticīgie – kuriem zinām vārdu, uzvārdu, adresi un kuri nāk uz dievkalpojumiem. Šobrīd tādu mums ir apmēram 40 tūkstoši. Visvairāk tagad baznīcā no jauna ienāk tie, kas grib precēties un saņemt baznīcas svētību, kā arī cilvēki, kas vēlas kļūt par krustvecākiem.

– Vai pirms dažiem gadiem divu jaunu bīskapiju nodibināšana atspoguļoja baznīcas pieaugumu vai tieši otrādi – izraisīja to?

– Jau no paša sākuma, 1922. gadā, kad dibināja mūsu latviešu luterisko baznīcu, bija domāts, ka vajadzīgi vairāki bīskapi. Toreiz tika konsekrēts mūsu bīskaps Kārlis Irbe. Taču sakarā ar visām nostabilizēšanās grūtībām nevarēja nonākt pie pārējo bīskapu ievēlēšanas. Sekoja padomjlaiki, karš, un arī pēc kara to nevarēja. Pēc neatkarības atjaunošanas sapratām, ka viens bīskaps nevar aprūpēt 300 draudzes, un 2007. gadā tika ievēlēti vēl divi bīskapi. Tas ir veicinājis garīgo dzīvi mūsu baznīcā; mācītāji ir pateicīgi, ka bīskaps tagad ir pieejamāks.

– Baznīcas kalendārā ir nodaļa par baznīcas iestādēm, pēc kuras redzams, ka baznīcas darbība ir ļoti daudzpusīga. Vai tai ir pietiekama materiāla un intelektuāla bāze? Un vēl. Čehijā, piemēram, valsts maksā garīdzniekiem algas. To dara tāpēc, ka savulaik viņiem atņemts materiālās eksistences pamats – mācītājmuižu īpašumi. Kā tas jautājums tiek kārtots pie mums? Vai mācītājam kā inteliģentam cilvēkam ir pietiekams materiālās eksistences pamats?

– Mēs esam pieticīgi, dzīvojam ar to, kas pie rokas, un no Dieva žēlastības esam iztikuši. Rocība atkarīga no tā, cik draudze ir liela un cik tā ir mācīta ziedot. Ja katrs reģistrētais draudzes loceklis mēnesī dotu vienu latu mācītāju algām, tad mēs būtu labi nodrošināti un nekā netrūktu. Mūsu ļaudis 
joprojām nav iemācījušies tā ziedot.

Protams, ir daudzas aktīvas, labi audzinātas draudzes, kur cilvēki labprātīgi ziedo, un viss notiek. Taču ir mazas draudzes – Liepājas diecēzē ir pulka tādu, kurās nav vairāk par 50 cilvēkiem.

– Kā noprotams, valsts nekādā veidā neveicina baznīcu izdzīvošanu?

– Noteikti ne. Tikai tik daudz, ka rūpējas par dažiem dievnamiem, kas ir arhitektūras pieminekļi. Un ka mums nav jāmaksā īpašuma nodoklis par baznīcas īpašumu, kuru izmantojam tikai sakrāliem mērķiem.

– Pirms gadiem desmit mūsu lasītāji rakstīja, ka latviešu baznīcai – ar to saprotot galvenokārt luterāņus – Liepājā rodas stipra konkurence – mormoņi.

– Jā, mormoņi ir Liepājā ienākuši, baznīca ir uzcelta. Es to nesauktu par konkurenci. Liepājā ir laba ekumeniska sadraudzība – reizi mēnesī rīkojam ekumeniskas sanāksmes, kur piedalās katoļi, baptisti, Vasarsvētku draudze, adventisti.

D. Kokareviča: – Nupat ekumeniskās lūgšanu nedēļas laikā luterāņu vidū vēroju divējādu attieksmi pret kristiešu vienotības ideju – no baznīcas vadības puses atbalstošu, bet vienaldzīgu savā draudzē, kur mācītājs uzskata, ka ekumenisms ir vairāk katoļu iniciatīva.

– Tāls nākotnes mērķis ir piepildīt šo Kristus vēlējumu, ka visi būtu viens. Taču jau pašreiz varam būt daudz kur kopā – vārda dievkalpojumā, lūgšanās.

Bet mūsu baznīcā nav tāda kārtība kā katoļu vai varbūt pareizticīgo baznīcā – tur bīskapa teiktajam visi uzreiz paklausa. Mēs izturamies toleranti arī pret to, ka visi neklausa. Bīskapam ir jārūpējas, lai pamatmācībā mums būtu vienotība. Ja redz kādu novirzāmies no pamatatziņām, tad ir jāsāk cīnīties.

Ekumeniskās lietās mēs mudinām, aicinām, bet nestrīdamies ar tiem, kas neseko.

– Mums joprojām ir divas luteriskās baznīcas – Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca un Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL), jo deviņdesmito gadu sākumā mēģinājums apvienoties neizdevās.

– Pirmajā “mīlestības karstumā” neizdevās; varbūt vēlāk veiksies ar pragmatisku pieeju – runas par vienošanos ir atkal atsākušās. Taču jau tagad esam vienoti tādā ziņā, ka mums ir vienots Dievgalds, vienota mācība. Pilnīga unifikācija nav nepieciešama.

V. Krustiņš: – Ārzemju luterisko baznīcu izveidoja no Latvijas aizbraukušie garīdznieki, kuri prom devās ne jau ar prieku un labu prātu. Te ir tas gadījums, kad nevaram teikt – lai pagātne paliek pagātnei.

– Man ārpus Latvijas baznīca ir ļoti tuva, mani ordinēja tās arhibīskaps Rozītis.

– Sakāt, ka ar laiku varbūt nonāksit līdz vienotībai. Bet jājautā – kas tad šķir?

– Būtu grūti izdomāt, kā tik liela baznīca darbosies. Piemēram, kā atrisināt organizatoriskus jautājumus – cik cilvēki uz Sinodi ieradīsies no Austrālijas un Kanādas un citām tālām vietām.

D. Kokareviča: – Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes absolventes kā mācītājas darbu atrod LELBĀL, jo šeit sievietes neordinē.

– Jā. Vienotas baznīcas gadījumā tad ārpus Latvijas daļas būtu kā atsevišķas diecēzes, kur bīskaps izlemtu, vai tajā kalpo sievietes kā mācītājas vai ne.

V. Krustiņš: – Vai Teoloģijas fakultāte nodrošina Latvijas baznīcas ar jaunajiem garīdzniekiem?

– Mūs nodrošina Lutera akadēmija. Teoloģijas fakultāte, kur esmu vienu semestri mācījies, vairāk teorētiski pievēršas reliģijas zinātnei, reliģijas mācībai, bet Lutera akadēmija iemāca būt par mācītāju.

– Kāda tad ir Teoloģijas fakultātes bakalauru un maģistru loma konfesionālajā telpā? Viņi ir teorētiķi, kritiķi? Grūti iedomāties, kāpēc valsts šo fakultāti uztur.

– Universitātes jau vispār var saukties par universitātēm, ja tur ir noteiktas fakultātes – teoloģija, matemātika, filozofija un citas.

Kopš seniem laikiem ļaudis ir sapratuši, ka mūsu pasaulē ir dažādas dimensijas, toskait, arī garīgā. Esmu lasījis, ka Vācijā dažādas iestādes labprāt ņemot par personāla vadītājiem teologus, kuri esot šajā pozīcijā labāki nekā biznesa vadībā skolotie profesionāļi.

D. Kokareviča: – Pazinu pērn mūžībā aizsaukto LELBĀL mācītāju Kārli Zuiku, kas dievkalpojumos arvien dedzīgi runāja par tautu un tēvzemi, jo šajā baznīcā nacionālais temats arvien tika stipri uzsvērts. Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā man šā patriotiskā akcenta mēdz pietrūkt.

– Trimdā cilvēkiem arvien bijušas dzimtenes ilgas un sāpes par tēvzemi, un baznīca arvien par tām runājusi. Kad dzīvoju ārpus Latvijas, bija pierasts, ka jaunieši latviešu tautasdziesmas dziedāja augu nakti. Te daļai varbūt ir tādas tradīcijas, bet kopumā – ne.

Ārpus Latvijas ir liela cenšanās saglabāt latvietību. Šeit šķiet – kas te ko īpaši rūpēties, tā nāk pāri kā liels vilnis. Taču svarīgi arī te domāt, kā latvietību vairāk kopt un saglabāt, citādi tā vat aizslīdēt. Jaunieši vairāk dzied ārzemju dziesmas, mazāk latviešu. Kad dažkārt saviem dēliem lūdzu, lai viņi nospēlē kaut ko skaistu, viņi paņem ģitāru un dzied svešā mēlē.

I. Cišs: – Jūs esat aktīvs misijas idejas virzītājs un tās atbalstītājs Indijā. Vai saņemat gaidīto atsaucību? Vai mēs spējam būt labi misionāri?

– Jau pagājušajā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Indijā misiju sāka un plaši izvērsa mūsu arhibīskapa Kārļa Irbes meita Anna Irbe. Pēc tam tur darbojās latviešu misionāri no Amerikas. Tagad mums ir iespēja pārņemt šo atbildību – indieši ļoti gaida šo stiprinājumu, un to dot ir mūsu pienākums. Annas Irbes bijušajā kalpošanas vietā Latvijas vārdam ir liela vērtība. Tur uzceltajā viesnīcā katrs latvietis tiek laipni uzņemts bez maksas. Latvijas draudzes atsaucās aicinājumam ziedot misijai Indijā, un pašreiz ir savākti jau trīs tūkstoši latu.

Ļoti svarīga ir mūsu mācītāja Arta Druvieša atrašanās Īrijā, kur tagad dzīvo daudzi Latvijas ļaudis. Pirms viņa Īrijā kalpoja Uģis Brūklene. Mācītāja kalpošanu Īrijā finansiāli atbalsta LELB, turienes latvieši un arī mūsu draugi no ASV Misūri Sinodes.

– Kas būtu jādara, lai luterāņi sāktu misionēt Latvijā savu tautiešu vidū, piemēram, jaunajos mikrorajonos? Katoļi tajos ceļ jaunas baznīcas.

– Mums dievnamu ir daudz; protams, dažās vietās, piemēram, Mārupē, vēl būtu jāuzceļ dievnams. Arī dažviet citur veidojas draudzes. Manuprāt, visbūtiskākais ir stiprināt jau esošās draudzes, lai apkārtējie cilvēki redz, ka draudze ir aktīva, atvērta un vēlas pievienoties.

V. Krustiņš: – Vai garīdzniecības ietērpa ziņā ir kādas direktīvas vai normas? Agrāk bija pierasts mācītājus redzēt melnos talāros. Tagad ir arī balti tērpi.

– Kad atbraucu no ārzemēm, man arī tas bija jaunums. Uz kopīgo dievkalpojumu ierados ar melno talāru. Arhibīskaps teica: “Vai nevēlies uzvilkt šo?” – un iedeva man balto albu un stolu. Izrādās, pirms gadiem divdesmit mūsu baznīcā ļaužu grupa nospriedusi, ka būtu labi atgriezties pie senā īstā luterisma. Melnais talārs ir parādījies tad, kad Prūsijā valdījis Frīdrihs III un izdevis pavēli, ka jāapvieno reformētā baznīca ar luterisko baznīcu. Reformāti dievkalpojumos tērpās uzvalkā un kaklasaitē; luterāņiem bija skaistie tērpi. Toreiz kompromisa dēļ izveidota gan vienota liturģija, gan vienots tērps – melns talārs. No šīm prūšu tradīcijām tagad mūsu mācītāji ir nolēmuši pamazām atbrīvoties un atgriezties pie baltajām albām un stolām u. tml. Ko tas dod? Vizuāli redzam, kādā baznīcas gada laikā esam un kāda noskaņa šim dievkalpojumam – zaļā krāsa norāda uz misijas laiku, violetā – uz grēku nožēlas laiku. Baltā krāsa ir svētkiem, kas saistīti ar Kristus dzīves svarīgiem notikumiem – kā, piemēram, Lieldienas un Ziemassvētki.

– Cilvēki uztver, ka tērpa ziņā luterāņi tuvojas katoļiem.

– Tajā ziņā kaut kāda līdzība ir, jo Mārtiņš Luters jau vispirms bija katolis.

I. Cišs: – Vēsturiski katoļu tērpu izveidi ietekmēja senās Romas senāta locekļu ģērbšanās kultūras tradīcijas.

V. Krustiņš: – Kā bīskapiem ar veselību?

– Paldies Dievam, man veselība turas, Daugavpils bīskaps arī turas stingri, un mūsu arhibīskaps tagad uzlabo veselību. Viņš ir daudz strādājis, nav rūpējies par savu veselību. Tagad ir pienācis brīdis, kad ir arī citi bīskapi, kuri viņu var atslogot, un viņš var rūpēties par veselību, jo ir jāveic kāda operācija.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+