Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. maijs, 2012
Drukāt

Bīskaps Bulis: «Lai katrs sev pajautā, vai kalpo tautai»


bulis_ts_5

Par godu Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienai valsts augstākos apbalvojumus piešķirs 54 personām. Viņu vidū ir arī Romas katoļu baznīcas Latvijā Rēzeknes–Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, kurš saņems otrās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Šodien – saruna ar bīskapu par ticību un politiku, cilvēkiem un valsti. 


 

– Pirms valodas referenduma sabiedrība atsaucīgi uzņēma katoļu baznīcas aicinājumu – ievērot taisnīguma principu, balsot pret otru valsts valodu. Kā vērtējat to, ka šis referendums vispār bija jārīko un ka tagad daži vāc parakstus jaunam referendumam, lai visiem nepilsoņiem tūliņ piešķirtu pilsonību?

J. Bulis: – Valodas referenduma ažiotāžas laikā biju satriekts par to, ka maz tika darīts un skaidrots cilvēkiem, cik svarīgi ir aizstāvēt latviešu valodu, cik tas būtiski mūsu tautai, valstij. Rezultātā daļa atbalstīja kaut kādu protesta balsojumu. Pret ko? Pret savu nacionālo identitāti? Pret savu tautu? Pret savu valodu? Dzimtā valoda ir nesatricināmi svarīgs tautas un valsts pamats. Šādu referendumu, kurā Latvijas valsts pamati tiek apšaubīti, vispār nedrīkstēja pieļaut. Tas ir absurds, ka latvietim savā neatkarīgā valstī jāpierāda savas tiesības lietot dzimto valodu.

Par pilsonības piešķiršanu vispār nav jādiskutē. Katrā valstī ir noteikta kārtība pilsonības iegūšanai. Arī Latvijā ir naturalizācijas iespējas tiem, kuri ir lojāli pret šo valsti, ciena tās vēsturi, valodu. Bet tiem, kuri neatzīst neatkarīgu Latvijas valsti, uzskatu, ir lieki dāvināt Latvijas pilsonību. Mēs taču parasti savās mājās nelaižam nakšņot cilvēkus, par kuriem ir šaubas vai aizdomas. Kāds dekāns stāstīja, ka padomju laikos viņa prombūtnē priestera mājā ieradies kāds “students” un stāstījis, ka nokavējis vilcienu, nav naktsmāju. Kalpotāja iežēlojās un ierādīja “studentam” vietu, bet nākamajā rītā no “studenta” nebija ne vēsts, toties ieradās čekisti. Viņi tur, kur nakšņoja viesis, atrada studenta “aizmirsto” pretpadomju literatūru un priesteri arestēja… Lai tā neiznāk ar neatkarīgu Latviju! Vai kāds ir analizējis, kāda situācija izveidosies, ja visiem piešķirs pilsonību? Vai visi šie jaunie pilsoņi aizstāvēs Latviju?

 

Šeit cittautieši nav “apdalīti” un, pateicoties latviešu mentalitātei, ko raksturo iecietība un miermīlība, krievu valoda tiek lietota ļoti plaši, daudzviet pat izspiežot latviešu valodu. Lai šīs lietas izvērtētu, jābūt attiecīgiem likumiem, un par tādiem gādāt ir Saeimas uzdevums.

 

– Daudzi politiķi, braucot uz Latgali, iegriežas pie jums. Vai viņi sagaida no jums secinājumus, kā cilvēki jūtas, ko vēlas no tautas kalpiem?

– Esmu ticies ar visiem atjaunotās Latvijas valsts prezidentiem, ministru prezidentiem, daudziem ministriem, politiķiem. Neesmu noraidījis nevienu, kurš braucis uz Rēzekni un izteicis vēlēšanos tikties. Atgādinu, ka cilvēks nedrīkst būt savtīgs, īpaši tāds cilvēks, kuram piešķirta liela vara, kuru Dievs varbūt apdāvinājis ar kādām dotībām, spējām. Jāstrādā, nevis lai tikai sev gūtu labumu, bet lai vispirms attīstītos tas, kas tev uzticēts, lai tas nestu labumu tautai. Katram darīt labi savu darbu ir svēts pienākums, ko nav iespējams auglīgi veikt bez mīlestības uz savu zemi, tautu, savu kultūru.

Esmu runājis par daudzām lietām. Mani uztrauc Latvijas infrastruktūra, demogrāfija, sabiedrības attieksme pret morālām un kristīgām vērtībām. Ja tauta grib, lai tai būtu nākotne, tā nedrīkst aizmirst savu garīgo pamatu. Pašlaik gandrīz ir tā, ka vecākā paaudze, kas atbild par jauniešu audzināšanu, aizver viņiem to ceļu, kas ved pie Dieva. Ir skolas, kur nepasniedz kristīgo mācību, arī ģimenēs bērns negūst ticības liecību. Par nožēlu daudzi neveido īstu ģimeni, biežāk izvēlas vienkārši saiet kopā un dzīvot bez Dieva svētības, taču bez tās nav patiesas izaugsmes ne personīgā, ne nacionālā līmenī. Politiķi nedrīkst sev uzurpēt Dieva tiesības, pieņemot tādus likumus, kuri ir vērsti pret cilvēka personu, cieņu, pret dzīvības svētumu (aborti, eitanāzija, netradicionālās ģimenes), pret ģimenes institūciju. Lai atceramies, ka latīņu vārds ministrāre – no tā atvasināts vārds ministrs – nozīmē kalpot, tātad, lai katrs sev pajautā, vai viņš tiešām kalpo savai tautai

Mani visvairāk uztrauc, ka Latvijā paliek arvien mazāk cilvēku, jauniešu, latviešu. Tas ir acīmredzami.

 

No Saeimas gribētos sagaidīt attiecīgus likumus, lai mūsu zemē netiktu iznīcināti lauki, lai tur atgrieztos un dzīvotu cilvēki. Braucot pa lauku apvidiem, pavīd arī tādas pussagruvušas būdas kā pēc Pirmā pasaules kara. Tas vieš skumjas, jo rodas iespaids, ka nevienam gar to nav daļas, neviens šos jautājumus nesakārto.

 

Piemēram, jau kopš padomju laikiem 30 gadus būvē ceļu Ludza–Terehova un vēl joprojām nav uzbūvēts! Kā tas iespējams? Kur aizplūst nauda? Esmu pārliecināts, ka valstī līdzekļi tiek neracionāli izmantoti, tie nenes tādu labumu tautai, cik tas maksimāli būtu iespējams. Ja cilvēks par kādu lietu no sirds rūpējas, viņš iegulda visus spēkus veicamajā darbā – tādiem būtu jābūt tiem, kuru rokās ir vara un atbildība.

Žēl, ka netiek pienācīgi kopta tāda vērtība kā latgaliešu valoda, to nepasniedz skolās, arī savas TV apraides latgaliski nav.

Visi vēlamies redzēt uzplaukstam savu zemi, bet tas ir laika un saprātīgas rīcības jautājums. 5. maijā pulksten 12 Pasienē, kas atrodas pie Krievijas robežas un ir senākā svētceļojumu vieta Latvijā, dievkalpojumā aicinu lūgt Dieva svētību pār mūsu tautu, lai Dievs palīdz tur, kur cilvēciskie spēki ir par vājiem.

– Kad sešdesmit gadu jubilejā svinējāt Svēto misi, sirsnīgi pieminējāt savus vecākus, pateicoties, ka viņi mudināja saglabāt, pilnveidot savu ticību un ka no viņiem saņēmāt žēlastību priesterības ceļam. Kādi bija viņu vēlējumi?

– Esmu pateicīgs vecākiem, ka mani audzināja, skoloja, mācīja. Viņi ieaudzināja manī mīlestību pret savu zemi, patriotismu, stāstot par neatkarīgo Latvijas valsti, kāda pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, viņi bija saglabājuši sarkanbaltsarkano karogu. Manī radās sapratne par Latvijas okupāciju, par to, ka cilvēkiem tā nesusi pārdzīvojumus, ciešanas, sāpes: viņi bija zaudējuši īpašumus, tuviniekus, kuri bija apcietināti, deportēti uz Sibīriju, nogalināti.

 

Vecāku stāstā par Latvijas brīvvalsts laikiem izskanēja nostalģija pēc savas valsts. Pēc valsts, kurā valdīja uzplaukums, bija savas zemes, savas valodas apziņa, kur cilvēki jutās droši, pārliecināti. Pretstatā tam padomju ikdienā bija redzams, ka tā visa vairs nav, bet kolhozi bija kā dzimtbūšanas atgriešanās.

 

Vecākā gadagājuma ļaudis, kuriem līdzās aizritēja mana bērnība, jaunība, bija Latgales latvieši – godīgi, kārtīgi, ticīgi, labestīgi cilvēki. Mani uzrunāja un audzināja viņu piemērs, viņu dzīves liecība. Cilvēki strādāja un godīgi pildīja savus pienākumus, šāda nostāja izpaudās viņu vārdos, rīcībā, ticībā Dievam. Tas bija viņu dzīvesveids. Ticība Dievam, ticība mūžīgajai dzīvei bija stiprs pamats labai, godīgai, kārtīgai dzīvei šeit virs zemes.

– Esat ticies ar izciliem cilvēkiem – kardinālu Julianu Vaivodu, priesteri Pēteri Onckulu un daudziem citiem. Ko esat mācījies no saviem skolotājiem?

– No Viņa Eminences kardināla Juliana Vaivoda – zinoša, izglītota garīdznieka – mācījos, ka vajag aizstāvēt ne tikai baznīcu – padomju gados tas bija sevišķi aktuāli –, bet arī nepazaudēt savu valodu, savu nacionālo identitāti. Kardināls stāstīja par krievu cara laikiem, kad valdošā vara centās Latgalē nomākt citas tautības, latgaliešu valodu. Studējot Pēterburgā, viņš sāka domāt, pie kādas tautības īsti pieder, jo Latgalē vēl nebija nostiprinājusies tautiskā pašapziņa. Eminence, stāstīto attiecinot arī uz padomju laikiem, uzsvēra, ka viņš pats savulaik tikai palēnām sācis apzināties, ka ir Latgales latvietis, atgādinot, cik svarīga ir nacionālā piederība, ka jāmīl, jākopj un jāciena sava dzimtā valoda, jo bez tā visa cilvēks nevar pilnībā apzināties savu identitāti.

Kardināls Vaivods par ticību liecināja pat visikdienišķākajās situācijās. Kad mācījos Rīgas Garīgā semināra ceturtajā kursā, braucām mašīnā kopā ar bīskapu Vaivodu uz Gaigalavas draudzi vizitācijā. Atceros, kaut kur Atašienē bija stiprs negaiss, lietus. Viņa Eminence lika šoferim apturēt mašīnu un nogaidīt, paskaidrojot, ka Dievs vēlas, lai cilvēks saudzē sevi un citus.

– Jūs dibinājāt Rēzeknē Katoļu vidusskolu. Kā visā diecēzē sokas jaunatnes kristīgā izglītošana?

– Katrs tēvs un māte grib redzēt savu dēlu vai meitu izaugam par dzīves veiksminieku. Ģimenē ielikti mīlestības pamati tiek tālāk veidoti skolā un atbildība par bērna audzināšanu ir gan vecākiem, gan skolai, gan sabiedrībai kopumā.

 

Latvijas sabiedrībai ir atbildība un pienākums uzturēt tādu vidi, kur cilvēks var izaugt par apzinīgu un atbildīgu personu. Rēzeknes Katoļu vidusskola, kura darbojas jau desmito gadu, sekmīgi veic ne tikai skolas pamatuzdevumu – bērnu izglītošanu, bet tajā augstā godā un cieņā tiek turētas morālās un garīgās vērtības, nostiprināta griba darīt labu, ne sliktu.

 

Priecē tas, ka kristīgās mācības stundas 1. – 3. klasēs var notikt jebkurā novada skolā, ja vien vecāki to izvēlas. Kristīgo izglītošanu veicina studiju programma “Reliģijas pedagoģija”, kas tapusi, sadarbojoties Rēzeknes–Aglonas diecēzes un Rēzeknes Augstskolai, un kur tiek sagatavoti kvalificēti kristīgās mācības pedagogi skolām un draudzēm. Pašreiz absolventu skaits sniedzas pāri 50. Studijas finansē Rēzeknes–Aglonas diecēze.

Diecēzei pieder radio “Latgolas Bolss”, kas veic apraidi visā Latgalē. Esmu pateicīgs diecēzes priesteriem par atbalstu katehētiem, par darbu ar jauniešiem, bērniem visās Latgales draudzēs, kur notiek katehēze, darbojas svētdienas skolas, dažādas lūgšanu grupas, jauniešu grupas, rožukroņa pulciņi, jauniešu un bērnu kori.

– Brīnišķīgie svētki Aglonā ik gadu pulcina daudzus tūkstošus svētceļnieku. Kas vēl nākotnē darāms Aglonas kā starptautiskas svētvietas uzturēšanā un attīstīšanā?

– Lai saglabātu un attīstītu Aglonas sanktuārija kompleksu, kas kalpo cilvēka garīgai atdzimšanai un izaugsmei, ir jādomā par remontu, kas prasa lielus ieguldījumus. Ļoti ceram uz valsts atbalstu ne tikai svētkiem 15. augustā, par ko esam ļoti pateicīgi, bet arī šai renovācijai. Ja kāds var piedāvāt palīdzību, teiksim, Aglonas ģimnāzijas telpu sakārtošanā, citos projektos, mēs labprāt sadarbotos.

 

Vizītkarte

Bīskaps Jānis Bulis

Dzimis 1950. gada 17. augustā Latgalē Ludzas novada Brigu pagasta Barisu mājās.

No 1972. līdz 1977. gadam mācījies Rīgas Metropolijas Romas katoļu garīgajā seminārā.

1977. gada 22. maijā Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē ordinēts par priesteri.

Bijis vikārs un prāvests Daugavpilī, prāvests Rēzeknē un Dukstigalā, Rīgā, Ludzas draudzes prāvests un dekanāta dekāns.

1991. gada 24. jūnijā konsekrēts par Liepājas diecēzes bīskapu.

Kopš 1996. gada – Romas katoļu Rēzeknes–Aglonas diecēzes bīskaps.

Kopš 2011. gada 18. oktobra Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētājs.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+