Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. aprīlis, 2012
Drukāt

Bīskaps Pavlovskis: uz “grūtiem laikiem” visu var novelt

pavlovskis2_vs_5

– Pirms referenduma Latvijas katoļu baznīcas vadītāji vienoti aicināja balsot pret otru valsts valodu, skaidri pasakot, ka to prasa taisnīguma princips, un sabiedrība šo soli uztvēra ļoti atzinīgi.

 

 

– Es priecājos, ka latvieši ir parādījuši – “Mēs tomēr vēl esam”! Tauta ir pateikusi, ka viņai sāp, ja aizskar tās simbolu. Es priecājos arī par visiem tiem, kuri, nebūdami latvieši un latviski runādami ar akcentu, ir pateikuši – te ir Latvija un latviešu valodai ir jābūt valsts valodai; un kāpēc par to vispār ir jācīnās.

Latvieši valodas aizstāvēšanu neuztvēra kā politiku. Salīdziniet – ja, piemēram, zaglis ielien istabā un ģimenes tēvs aizstāvēs savu ģimeni vai mantu, tad neviens neteiks, ka šī aizstāvība ir politisks jautājums. Kāda politika, tās taču ir elementāras tiesības un taisnīgums! “Tev nebūs zagt!” saka Dieva bauslis.

Bet no referenduma rosinātāju puses aicinājums nobalsot pret valsts valodu gan bija politika. Jo politika – tā bieži vien ir viltība.

– Pavisam nesen bija 25. marta deportāciju upuru piemiņas diena. Kad pēc tās runāju ar Politiski represēto apvienības vadītāju Gunāru Resno, ieminējos, varbūt 14. jūnijā kristīgajām konfesijām rīkot ekumenisku dievkalpojumu, viņš teica, laba ideja, jāapsver. Kā uzskatāt jūs?

– Varētu būt gan dievkalpojums, gan kāda tikšanās. Es 25. martā “Pikšās” biju kopā ar novada cilvēkiem, kuri atgriezušies no izsūtījuma. Domāju, ka vēl skaidrāk jābūt akcentētam, cik lielu sāpju ceļu cilvēki ir izgājuši. Diemžēl viņi vēl joprojām tiek sāpināti – ne jau no valsts puses, bet no kādiem kaimiņiem vai paziņām, kuri aizskar cietušo apmēram tā: “Paši bijāt vainīgi!” Viena represētā sieviete stāstīja, kā viņas kaimiņiene izmetusi teikumu: “Bet jums taču par biļeti nevajadzēja maksāt, tevi par velti aizveda uz Sibīriju! Mana meita brauc uz Angliju – tāda dārga biļete!” Cilvēkam tik sāpīgi joprojām ko tādu dzirdēt! Turklāt viņu neviens likums pret šādiem apvainojumiem neaizstāv!

 

Likums aizstāv pret apvainojumiem tos, kuri cietuši no nacistiskā režīma. Bet šis cilvēks atgriezās no izsūtījuma, visu laiku līdz pat neatkarīgās Latvijas atjaunošanai varas acīs bija nevēlams, piedzīvoja beidzot neatkarību, priecājās par to un tagad viņu pašas pagalmā baksta ar šādiem vārdiem, kaimiņiene joprojām nesodīti ņirgājas.

 

Ekumenisks dievkalpojums parādītu visu konfesiju attieksmi, ka mēs esam kopā ar šo cietušo cilvēku.

– Cik bieži baznīca saviem draudžu locekļiem atgādina par to, ko nozīmē būt labam savas valsts pilsonim?

– Noteikti to darām pirms vēlēšanām un referendumiem, sakot, ka jāiet balsot. Bet, piemēram, par nodokļu maksāšanu valstij runājam vairāk kā par taisnīguma principa ievērošanu. Katoļu baznīca, skaidrojot bausli “Tev nebūs zagt!” runā arī par nodokļiem. Sociālais taisnīgums nozīmē, ka cilvēkam ne tikai jāprasa no valsts, bet arī valstij jādod. Ja cilvēks nodokļus nemaksā, viņš nevar būt mierīgs, ka ievērojis taisnīguma principu un ka nav zaglis. Jo ikviens no valsts tomēr kaut ko saņem – kaut vai drošību, apsardzi, valsti aizstāvošu armiju, un ārkārtas gadījumā var piezvanīt glābējiem, kuri dežurē un steigsies palīgā dzēst māju, neprasot, esi nodokļus maksājis vai ne.

Valsts struktūras darbojas – kā jau visur pasaulē, labāk vai sliktāk, bet darbojas, un līdz ar to pilsoņiem pienākums pret valsti ir.

Tagad diemžēl moderni ir sūdzēties par valsti, par ierēdņiem, par valdību. Bet, kad cilvēkam jautāju, par ko konkrēti viņš sūdzas, nevar pateikt. Vaicāju: “Maize taču tev ir?” – “O, jā, paldies Dievam!” – “Dzīvoklis silts?” – “Jā, jā, viss kārtībā, mums labi kurina!”

Izrādās, pašam visa kā gana, bet kā nesūdzēsies, ja citi sūdzas un “tagad ir taču grūti laiki”! Uz tiem “grūtiem laikiem” visu var novelt, varbūt arī savu neizdarību attaisnot.

 

Varam jau fantazēt, “kā būtu, ja būtu citādi”, bet jādzīvo ar to, kas ir. To, kas bija slikts, par labu nenosauksi. Bija totalitārie režīmi, bija netaisnības, ir par ko tiem pārmest. Bet mums nevajadzētu tik daudz gausties un meklēt vainīgo. Tā izpaužas ar pirmdzimto grēku ievainotā cilvēka daba – meklēt vainīgo ne sevī.

 

Manu priesterības gadu lielākā daļa ir pagājusi padomju režīmā, zinu, kāds tas bija.

Bet es negribētu piekrist cilvēkiem, kuri tagad kaut ko nevar izdarīt tāpēc, ka nu jau pirms vairāk nekā divdesmit gadiem bija totalitārais režīms. Tas bija toreiz. Un cik gadu jau pagājuši, kopš var darīt? Divdesmit. Nu, tad šos 20 gadus tu kaut ko dari? Kāpēc tu 20 gadus atkal un atkal pārmet, ka toreiz, tajā laikā nevarēja?

– Intervijā par bērnību stāstījāt, ka jūsu ģimenē vienmēr svētīta svētdiena, un jūs mudināt tā darīt ikvienu un rūpēties par savu dvēseli.

– Kā gan citādi! Ja cilvēks pats savu dvēseli nevērtē augstu vai nerūpējas, nedomā par to, tad viņš paliek tāds darba instruments, tāds kā darba zirgs, kuram vērtība ir tik daudz, cik viņš var strādāt. Ja nevar strādāt, tad saimnieks mēģinās no viņa atbrīvoties… Bet cilvēks ir pavisam kas cits – ar savu vērtību, ar savu dvēseli.

Diemžēl visā Eiropā vērojama tendence, ka cilvēks zaudē savu garīgumu, savu vērtību. Tam seko jau kas bīstams – runas par eitanāziju. Ja šo sadaļu atver balsošanai, ja atver balsošanai Dieva baušļus, kuri saka “Tev nebūs nokaut!”, tad var sabalsot tādas briesmas, ka būs bail turpmāk dzīvot! Ja noteiks, ka slimu cilvēku var iemidzināt, un ikvienam būs jābaidās, kolīdz saslims, tad situācija kļūst šausmīga.

 

Tā pati nelāgākā sabiedrības vaina, vienā vārdā sakot, ir atkāpšanās no Dieva. Ja sabiedrība ir vienota ar Dievu un Dieva baušļi ir svēti, tad viss ir kārtībā. Un kā galvenais Dieva bauslis ir “Tev būs mīlēt Dievu no visa sava spēka, ar visu savu prātu un savu sirdi un tuvāko kā sevi pašu”. Šī mīlestība liek jautāt: “Ko es varu dot?” nevis “Ko es varu saņemt?”

 

Ja šī mīlestība valda valstī, baznīcā, arī starp konfesijām, tad mums ir labi ikvienam un visiem kopā. Bet, ja cilvēks vēlas būt tikai ņēmējs, nevis devējs, tad paliek iegrimis savā egoismā, kas nekad netiks pietiekami apmierināts, lai kļūtu laimīgs. Vienmēr ieraudzīs kādam kaimiņam lepnāku mašīnu… un viņam nekad nebūs tā vislepnākā, jo visiem pašas lepnākās nevar būt.

– Kādas grāmatas pašlaik lasāt?

– Gavēņa laikā lasu poļu valodā grāmatu par Kristus ciešanām un par ciešanu noslēpumu.

Esmu sācis mācīties itāliešu valodu, septembrī kopā ar citiem bīskapiem esmu izsaukts uz Vatikānu, un līdz tam jāiemācās itāliski sarunāties.

– Ko novēlat cilvēkiem šajās Lieldienās?

– Vēlu visas dienas, sākot jau no Lielās Ceturtdienas, kam seko Lielā Piektdiena un Lielā Sestdiena, izdzīvot ar Kristu Viņa ciešanu ceļu. Ja nebūs šī līdzpārdzīvojuma, tad Lieldienas būs tikai viena no svētku dienām, ko svin, par tās jēgu nedomājot. Mēs šos svētkus pieņemam ne tikai kā Kristus augšāmcelšanās atceri, bet kā liela prieka un cerības svētkus, kur Kristus saka: “Esmu uzvarējis pat nāvi!”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+