Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. jūnijs, 2015
Drukāt

Bīstamas virsotnes, gruzīnu-latviešu sadziedāšanās, gardas maltītes. Motociklu ekspedīcijas piezīmes (1)

1. CEĻĀ UZ GRUZIJU: VIENPADSMITĀ DIENA - VIRSOTNE, UŠGULI UN KRITIENS

1no7
Foto - onthewayoffreedom.comFoto - onthewayoffreedom.com

Ušguli varētu būt vieta, kur leģendārā Zelta Aunāda radusies. Leģendai par pamatu ir aitas vilnas segu izmantošana, sijājot zeltu strautos. Šī nodarbe tiek piekopta vēl šodien, bet svāni par to nemēdz dižoties, jo tā nav īsti legāla, tā kā strauti atrodas uz valstij piederošas zemes.

No Mestia līdz Ušguli ciemam ir apmēram 45 km bezceļa. Lielāko problēmu sagādā pielijušais, slideniem māliem pārklātais ceļš un lielie kaukāziešu sugas ganu suņi, kuri droši metas mums virsū ar vienu domu – iekost. Skrien viņi apmēram ar ātrumu 30 km stundā un seko kādus trīssimts metrus. Tad nu tajos momentos nākas braukt uz riska robežas, jo vienlaicīgi jācenšas izvairīties no kodiena un dziļajām, slidenajām, lietus pielietajām, mālainajām bedrēm. Augstāk par trešo ātrumu tikt nevar, pārsvarā jābrauc kājās stāvot, izmantojot pirmo un otro ātrumu. Ar vieglākiem močiem vispār būtu pasaka, bet arī ar “advenčeriem” nav ne vainas. Normunds ar savu BMW 1200 GS sten un pūš. Bido, Ušguli iedzīvotājs, kuram pieder arī tornis, stāsta, ka prezidenta Saakašvili projektos ietilpis ceļu līdz Ušguli ierīkot jau divus gadus atpakaļ. Prezidentam beigušās pilnvaras, un ceļa būvniecība apturēta.

Īsti gan nav saprotams mērķis ceļa ierīkošanai, jo, manuprāt, Ušguli iedzīvotājiem būtu nepieciešamas investīcijas, pirmkārt, jau elementāro vajadzību nodrošināšanai. Nu kaut vai kanalizācijas sistēmas ierīkošanai, jo visas fekālijas šobrīd aiziet kalnu upē, kura tek cauri ciematam. Te iebraucot ir sajūtas, ka laika rats ir atgriezis mūs daudzus gadsimtus atpakaļ, un tā, šķiet, ir galvenā vērtība, ar kuru Ušguli var pārsteigt netradicionālos tūristus. Ar jauna ceļa ierīkošanu atmosfēru uzlabot diez vai varēs, jo Gruzijas augstākais ciemats, kas atrodas 2200 m virs jūras līmeņa, apbur, pirmkārt, jau ar savu pirmatnību, kura neatgriezeniski tiks pazaudēta ar lielceļa klātbūtni.

Lietus. Pelēkie, gadsimtiem vecie torņi un lopu izdangātie ciemata ceļi tieši tāpat kā ciemata iedzīvotāji vēsi sagaida un izmitina mūs senajās celtnēs. Mājā uzkrītoši visur saslēgti elektriskie kalorīferi, un virtuvē tiek izmantotas pašdarinātas elektroierīces, uz kurām tiek gatavots ēdiens. Jau Nunu mājā ievērojām, ka par elektrības patēriņu te neviens neiespringst. Izrādās svāniem elektrība ir par brīvu! Uz jautājumu kam par godu, atbilde skan cēli: “HES ir uzbūvēts uz mūsu Inguri upes, tāpēc mums nepienākas par to maksāt.” Tāds lūk mazais solis uz komunismu svānu zemē! Dosimies tālāk uz septiņus kilometrus attālo kalnu pāreju, kura savieno Ušguli ar zemās Svanetijas lielpilsētu Lentekhia.

Informācija nav iepriecinoša. Pāreju klāj sniegs un tā nav izbraucama. Mums nav miera un ir par to jāpārliecinas, kaut vai tapēc, lai veiksmes gadījumā ieraudzītu Gruzijas augstāko virsotni Chara (5200 m), kuru reti izdodas redzēt šajā gadalaikā.

Ievērojama dienas daļa aizrit veicot piefilmējumus un tverot ar kamerām ciemata skatus uz sniegoto kalnu fona. Oskars ar Normundu noņem kastes, bet man tās jāatstāj video tehnikai. Ceļa posms apmēram septiņu kilometru garumā līdz vietai, kur tālāk braukšanu aizšķērso sniegs, ir pat labāks kā līdz Ušguli. Mums savu burvību atklāj arī Chara virsotne. Atrodamies apmēram 3000 metru augstumā. Skaidrs ir viens – šo pāreju ar moci šķērsot ātrāk par jūliju nevajadzētu mēģināt. Brauksim atpakaļ Zugdidi virzienā, kur tālāk jau ceļš nogriežas uz Kutaisi. Poļu riteņbraucēji gan teica, ka apmēram 30 km zemāk no Mestia, Zugdidi virzienā ir ciemats Skormeti, no kura pēc vietējo zinībām iet meža taka pār zemāku kalnu pāreju, uz kuras sniega vairs nav. Stiga dotu iespēju nokļūt Lentekhi, bet tā nav iezīmēta nevienā no mums pieejamajām kartēm. Mēģināsim.

Divus kilometrus zem Ušguli Normundam mālos izslīd priekšējais ritenis un seko smags kritiens. Cietusi kājas potīte, un vēl nav skaidrs, cik nopietna trauma varētu būt. Pa ceļam uz Lengheri mūs vēl pārķer Gruzijas televīzija, kura veido sižetu par kalnu ciematu infrastruktūru. Dalāmies iespaidos.

Vakars nepārprotami liek pieņemt lēmumu – rīt jābrauc uz slimnīcu, kura atrodas Mestia, lai Normunda potītei taisītu rentgenu. Domāsim pozitīvi.

Stāstu nobeigsim. ar Zelta Aunādas leģendu: “Kaukāzā, Melnās jūras krastā, birzī karājusies Zelta Aunāda. Tā piederējusi Kolhīdas valdniekam. Aunādu apsargājis pūķis, kas nekad neesot aizvēris acu.

No visas Grieķijas pulcējušies drosmīgi ļaudis, kas bija nolēmuši doties tālajā un briesmu pilnajā ceļā, lai Aunādu iegūtu. Viņus vadīja dižciltīgs jauneklis Jāsons, kurš uzbūvējis kuģi un nosaucis to par Argo.

Ceļinieki ilgi braukuši pa nepazīstamām jūrām. Viņiem bija jābrauc starp divām klintīm, kas te pašķīrušās uz divām pusēm, te ar briesmīgu dārdoņu triekušās viena pret otru. Argo tik tikko paguva izsprukt starp tām. Klintis vienīgi saspiedušas stūres galu. Pēc daudziem piedzīvojumiem ceļinieki beidzot sasnieguši Kolhīdas valsti Kaukāzā. Turienes ķēniņš tiem solījis atdot Zelta Aunādu, ja Jāsons izpildīs viņa uzdevumus. Viņš bija pārliecināts, ka Jāsons, veicot uzdevumu, aizies bojā. Taču ķēniņa meita Mēdeja nolēma palīdzēt Jāsonam un iedeva tam burvju ziedi. Jāsons ar to ierīvējās un ieguva pārcilvēcisku spēku: kājas viņam kļuvušas tik stipras kā vara stabi, rokas tik spēcīgas kā knaibles. Ķēniņa kalpi izlaida divus milzīgus vēršus, kuriem pa muti un nāsīm nākusi uguns. Noliekuši ragus, viņi metušies Jāsonam virsū, bet viņš no triecieniem neesot pat salīgojies. Pēc ķēniņa pavēles Jāsons notvēris vēršus, iejūdzis tos arklā, uzaris lauku un apsējis to ar pūķa zobiem.

No šī sējuma vispirms no zemes parādījušies šķēpa uzgaļi un cepuru augšdaļas, bet pēc tam izaugusi vesela armija vara bruņās tērptu karavīru. Tie metušies virsū Jāsonam, kurš karavīru rindās iemetis akmeni un tie sākuši cīnīties savā starpā. Pa to laiku Jāsons ar šķēpu visus tos nogalinājis. Kaut gan grieķu varonis uzdevumu izpildīja, ķēniņš Aunādu nav atdevis. Mēdeja ar burvestības palīdzību iemidzināja pūķi un argonauti tika pie Aunādas. Ķēniņš ar karavīriem dzinās kuģim pakaļ. Ar lielām grūtībām ceļinieki izglābās un atgriezās Grieķijā.”

Mīts varētu būt no aptuveni 1400. gada pirms Kristus.

  1. CEĻĀ UZ GRUZIJU: VIENPADSMITĀ DIENA - VIRSOTNE, UŠGULI UN KRITIENS
  2. CEĻĀ UZ GRUZIJU: DIVPADSMITĀ DIENA - NOGRUVUMS UN TĀLĀKIE PLĀNI
  3. CEĻĀ UZ GRUZIJU: TRĪSPADSMITĀ DIENA - GERGETI KLOSTERIS
  4. CEĻĀ UZ GRUZIJU: ČETRPADSMITĀ DIENA - IELEJAS UN VIETĒJIE GARDUMI
  5. CEĻĀ UZ GRUZIJU: DEVIŅPADSMITĀ DIENA - IEPAZĪSTOT VIETĒJO KULTŪRU
  6. CEĻĀ UZ GRUZIJU: DIVDESMITĀ DIENA - FASCINĒJOŠAIS BERTAS KLOSTERIS
  7. 23. DIENA. NOSLĒGUMS

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Jēgas vai nejēgas Atbildēt

    Montēt močiem riepas otrādi ir kautkāds stils vai …?

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+