Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
29. novembris, 2012
Drukāt

Bistrampoles muiža – atjaunota un tūristus aicinoša

Foto - Viesturs SprūdeFoto - Viesturs Sprūde

Lietuvieši atzīst, ka piļu un muižu viņiem mazāk nekā latviešiem, tādēļ palēnām atjaunotā Bistrampoles muiža netālu no Panevēžas ir viens no mūsu kaimiņzemes tūrisma nozares pēdējā laika lepnumiem. 


19. gadsimta vidū celtais muižas nams atrodas stratēģiski labā vietā, 14 km no Panevēžas, uz Kauņu vedošās ”Via Baltica” malā. Saimnieki izrēķinājuši, ka Krievijas un somu tūristiem, kas ierodas ar prāmi Tallinā un tālāk Eiropas virzienā brauc ar auto, Bistrampole varētu būt pirmā naktsmītnes vieta. Kopš pagājušā gada rudens te kā vienots komplekss darbojas muižā un palīgēkā iekārtotā triju zvaigžņu viesnīca, restorāns, SPA un pirts pakalpojumi. Par tuvākajiem konkurentiem bistrampolieši nosauc Bauskas un Mežotnes tūrisma uzņēmējus, mazāk baidoties no pašu sāncenšiem patiesībā ne mazāk ievērojamajās Burbišķu un Pakrojas muižās.

Augsto Bistrampoles novērtējumu apstiprina muižas vestibilā izliktās Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa un Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites foto-
grāfijas. Muižas ļaudis gan ņurd, ka latviešu un lietuviešu vadoņi martā vairāk gremdējušies valsts un politikas lietās, bet pret vietas kultūrvēsturi bijuši visai vienaldzīgi. Bet Bistrampolē divas vasaras kā viesis taču dzīvojis poļu rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts Henrihs Senkevičs (1846 – 1916)!

Muižas direktors Rimants stāsta, ka Livonijas ordeņa un Lietuvas lielkunigaitijas laikos ap 14. – 15. gadsimtu ļaudīm dzīves šajā pusē nebijis – savstarpējo sirojumu dēļ cilvēkiem apmesties Panevēžas apkaimē vienkārši nebijis prāta darbs. Kad ap 16. gadsimtu te ienāca dižciltīgā Bistramu dzimta, dzīve jau bija mazliet mierīgāka. Viens Bistramu atzars apmeties Kurzemē, otrs – Lietuvā. Lietuviešu Bistrami izrādījušies nemierīgi ļaudis, kas piedalījušies 1863. gada poļu – lietuviešu dumpī un tikai caram lojālo Kurzemes Bistramu aizliktais vārds viņiem pēc nežēlastības perioda ļāvis atgriezties muižā, kurā dzimta saimniekoja līdz pat 1940. gadam.
Bistrampole1_Sprude_11

1855. gadā klasicisma stilā būvētās reprezentatīvās ēkas ”serde” ir sākotnējā, renesanses laikmetā būvētā ķieģeļu kvadrātveida pils, kuras elementi vēl saglabājušies tik intīmā vietā kā muižas pirmā stāva tualete. Pils apkaimi grezno parka dīķis un strauts ar tiltiņu, bet parka malā uz neliela pakalna slejas rotonda, no kuras paveras skats uz plašiem laukiem un vizuāli nepievilcīgo kaimiņu saimniecību. Zem rotondas slēpjas ledus pagrabs, kam esot ap 400 gadu. Protams, tūristu iztēles kairināšanai pastāv leģendas par pazemes ejām. Vēl kompleksā ir akmeņu klēts, kas vismaz divas reizes vecāka par 19. gadsimta pili, un ratnīca, kurā iekārtota viesnīca. 20. gadsimta sākumā barons Bistrams bijis liels tehnisku novitāšu cienītājs, tādēļ par šausmām dzīvesbiedrei viens no pirmajiem apkaimē iekārtojis muižā elektrisko apgaismojumu un izbūvējis spēkstaciju, kuras ēkā tagad kapela un piemiņas vieta 19. gadsimta latīņu drukas aizlieguma perioda ”grāmatu nesēju” kustībai un lietuviešu nacionālās kustības varoņiem. Bijušais jājamzirgu stallis pārtaisīts par sarīkojumu zāli, kur vieta kādiem 400 cilvēkiem. Vasarās te notiekot klasiskās un bardu mūzikas festivāli. Pēc bildēm spriežot, spēlējis arī ”Melo M”. Otrā stallī patlaban notiek atjaunošanas darbi. Te īstenojas biznesa plāns – ”zirgu viesnīca”.

Bistrampolei palaimējies ar saimniekiem, jo pēckara laikā muižas godība gāja tikai uz leju un pat 21. gadsimta sākumā skats te esot bijis ļoti bēdīgs. Atjaunošana sākusies 2003. gadā, kad īpašumu iegādājās sabiedriskajā organizācijā apvienojušies investori. Nepilnos desmit gados muižā atgriezusies dzīvība, un par to lietuvieši saka paldies arī ES finansējumam.

 

Netālu no Bistrampoles

Krekenavas reģionālais parks pie Krekenavas pilsētiņas ir latviešiem tuvākā vieta, kur kuplākā barā apskatīt ”Eiropas bizoņus” – sumbrus, jo Līgatnē un Papē jau dzīvo tikai pa dažam. Krekenavā sumbru ir ap 70. Paši lietuvieši 12 tūkstošus hektāru lielajā parkā par izcilāko vērtību uzskata Nevēžas upes lokus, senleju un daudzās vecupes. Iespēja laivot un braukt ar velo. Jaunums ir interaktīviem informācijas stendiem apgādātais parka apmeklētāju centrs, kas atgādina nelielu dabas muzeju. Vietne internetā ”krpd.am.lt”.

1858. gadā celtā Pabēržes koka baznīciņa acīmredzami atšķiras no citiem Lietuvā vērojamiem katoļu dievnamiem, jo vairāk atgādina mūsu brīvdabas muzeja luterāniskās celtnes. Padomju laikā baznīcā kalpojis apkaimē plaši cienīts un leģendārs kapucīniešu mūks Aļgirds Mikola Dobrovoļskis (1918 – 2005) jeb vienkārši tēvs Staņislovs. Tēvs Staņislovs aizrāvies ar senu liturģisku priekšmetu vākšanu. Viņa savāktā krustu, procesiju lukturu un citu ar reliģiskajiem ceremoniāliem saistītu atribūtu kolekcija aplūkojama baznīcā.

18. gadsimta beigās celtajā Šilingu muižā pie Pabēržes baznīcas otrpus ceļam ir Lietuvā vienīgais 1863. gada sacelšanās muzejs. Tas stāsta par apkaimes poļu, lietuviešu dižciltīgo un zemnieku sadursmēm ar cara karaspēku šajā novadā. Dumpinieku vidū bijusi arī muižnieku Šillingu dzimta. Teksti muzejā lietuviešu, poļu, angļu valodā.

Stikla dizaina studija un darbnīca ”Glassremis” Panevēžā pēc Līvānu stikla fabrikas likvidēšanas nu ir vienīgā stikla izstrādājumu ražotne Baltijā, kurā turklāt veiksmīgi tiek apvienota māksla un bizness. Te darinātie monolītie stikla dizaina priekšmeti ir pieprasīti visā pasaulē kā dažādu korporāciju suvenīri. Apmeklētāji pēc iepriekšējas pieteikšanās var noraudzīties mākslas tapšanas procesā pa otrā stāva izstāžu zāles lielajiem logiem, no kuriem redzamas stikla krāsnis un pūtēji. Vietne internetā ”glasremis.lt”.

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+