Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
14. oktobris, 2014
Drukāt

Blaumaņa motīvi Holivudas mērcē

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Iestudējums “Vienādas asinis” Valmieras teātrī rosina asociācijas ar itāļu delartisko jeb masku komēdiju .

Valmieras Drāmas teātris jauno sezonu atklājis latviskā zīmē, turpinot jau iepriekš aizsākto tradīciju pār­interpretēt Blaumani – autoru, kurš latviešu literatūrā izceļas ar demokrātisku spēju portretēt visatšķirīgāko cilvēku (gan vecuma, gan sociālā un mantiskā statusa ziņā) visdažādākās kaislības, vienlaikus apliecinot, ka savā pamatbūtībā katrā cilvēkā mīt kaut kas no labā un kaut kas no ļaunā. Varbūt tieši šī vispārcilvēciskā skatpunkta dēļ Blaumaņa darbi jau iepriekš kļuvuši par iedvesmas avotu arī interesantiem dramaturģiskiem eksperimentiem, tai skaitā Laura Gundara lugām “Advents Silmačos” un “Vienādas asinis”, kurās dramaturgs Blaumaņa darbos atrodamos sižetus un tēlus izmantojis konsekventi jaunu stāstu radīšanai.

Luga “Vienādas asinis” tapusi pēc Blaumaņa īsstāsta “Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzējis” motīviem, taču Lauris Gundars tēmu par trīs jauniešu īstenoto Danderu mājas saimnieka pārmācīšanu izvērš plašākā stāstā par ziemas saulgriežiem kā laiku, kad ilgi gaisā virmojošas kaislības iegūst teju pārdabisku spēku. Tā, piemēram, galvenajai varonei Marijai uzradušās divas “dvīņu māsas” Mare un Marī, kuras šķiet sēžam katra uz sava pleca un velkam savas mīlas intereses virzienā – izrādē šī divdaļība īstenota pat vēl konsekventāk, jau pro­grammiņā Māras Mennikas atveidotās Marijas dubultnieces iedalot nosacītās interešu grupās: Antas Aizupes “Marija, kura grib dabūt Matīsu” un Elīnas Vānes “Marija, kura grib dabūt Pēteri”.

Rūdolfa Blaumaņa komiskā “Jaungada stāstiņa” sižets izrādē krietni paplašināts ar vairākiem izteikti blaumaniskiem tipāžiem – piemēram, Riharda Rudāka aizkustinoši nešpetno Jēkabu vai Ineses Ramutes pašironiskā 
vitalitātē atveidoto saimnieces goda kāro kalponi Madi, kurā var sazīmēt kaut ko no Blaumaņa “Trīnes grēku” titulvarones. Krietni izvērstāks ir arī Mārtiņa Upenieka spilgti atveidotais kalējpuiša Matīsa tēls, kas izrādē šķiet ne tikai iemiesojam holivudiskus priekšstatus par “īstu vīrieti”, bet arī demonstrē īsteni Blaumaņa varoņiem raksturīgu pašaizliedzību, mīlot Mariju gandrīz pret savu gribu.

Iestudējot “Vienādās asinis”, izrādes režisors un scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, no vienas puses, šķiet, turējies pie stereotipiem, kas saistās ar blaumanisko pasauli (latviešu lauku sētas atmosfēra izturēta gan nosacīti tradicionālajā skatuves noformējumā, gan Annas Heinrihsones kostīmos), no otras puses, mēģinājis tos konceptuāli lauzt, pietuvinot Blaumani mūsdienām vai, precīzāk, mūsdienas – Blaumanim. Līdz ar to izrādē rodas estētisks un idejisks juceklis, kuru galvenokārt rada mākslinieka Arta Dzērves veidotās videoprojekcijas, kas funkcionē primāri tikai vienā – parodiskā – līmenī. Ja izrādes kopējā vizuālā noskaņa vairāk pretendē atklāt stilizēti latvisku vidi (ko vērta vien ir uzmanība pret detaļām un radītā noslēpumainā atmosfēra kalēja Matīsa apdzīvotajā smēdē), tad videosižeti, kas tiek demonstrēti brīžos, kad saimes ļaudis aizraujas ar pārdabiskām darbībām, rada iespaidu par triviālu vizuālu triku demonstrāciju nevietā un nelaikā, bet otrajā cēlienā pat sāk atgādināt sintētisku Holivudas šausmu filmu industrijas parodiju.

Izrādes varoņu portretējumā par galveno principu šķiet izvirzīta ironija – visiem, izņemot Mārtiņa Upenieka kalēju Matīsu un Māras Mennikas Mariju, sejas klāj vaibstus ķēmojošs grims (sevišķi abu Marijas dubultnieču gadījumā), turklāt vairāki tēli – piemēram, Ilzes Pukinskas smejošā Annule, Ilzes Lieckalniņas drūmus pareģojumus izsakošā Līze vai Krišjāņa Salmiņa mūžīgi ar visu apmierinātais Andžs – vairāk atgādina groteskas būtnes, kurām izrādes darbībā piešķirta vien ilustratīva funkcija. Dzīvāku versiju par Danderu mājas saimnieku radījis aktieris Jānis Jarāns, bet kuslā, mantrausīgā Pētera mazo dzīves drāmu, tiecoties pēc saimnieka goda, izcili nospēlē Mārtiņš Meiers.

Nosacītais varoņu dalījums – liriskie mīlētāji pretstatā groteskajām kalpu un kungu lomām – rosina asociācijas ar itāliešu delartisko jeb masku komēdiju, taču izrādē šī blaumaniskajam garam potenciāli tik piedienīgā tēma īsti izvērsta netiek, jo varoņu attiecības tomēr primāri būvētas pēc psiholoģiskā reālisma principa. Pretenziju uz sadzīviskos dialogos balstītu komismu piesaka arī Laura Gundara luga, kurā it kā ir samērā daudz joku, taču tie galvenokārt veltīti tikai fizioloģiskām tēmām (precīzāk, sieviešu un vīriešu seksuālajām attiecībām), tādēļ ātri vien kļūst apnicīgi.

Izrāde kopumā atstāj nepabeigtības iespaidu – radīti vairāki spilgti aktierdarbi, potenciāli aizraujošs sižets, kas turpina, taču nekopē Blaumani, atmosfēras piepildīta skatuves telpa, taču pagaidām visi šie elementi kopējā vēstījumā tomēr nesaslēdzas.

VĒRTĒJUMS

Režija: 3

Scenogrāfija: 4

Aktierspēle: 4

Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes

Iestudējums “Vienādas asinis” Valmieras Drāmas teātrī

Režisors un scenogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, videomākslinieks Artis Dzērve, horeogrāfe – Inga Raudinga.

Lomās: Mārtiņš Meiers, Elīna Vāne, Jānis Jarāns, Anta Aizupe, Māra Mennika, Mārtiņš Upenieks, Inese Ramute, Rihards Rudāks, Ilze Lieckalniņa, Ilze Pukinska, Krišjānis Salmiņš.

Nākamā izrāde: 21. oktobrī.

Vārds skatītājiem

Edīte Kalniņa, SIA “Vētras EM” vadītāja: “Valmieras aktieri ar šo Blaumaņa stāsta interpretējumu ir trāpījuši desmitniekā, un izrāde noteikti aizies tautās. Pirms noskatīšanās biju iedomājusies, ka vecā Zemīša loma piestāvētu aktierim Aigaram Vilimam, taču, redzot Jāņa Jarāna interpretējumu, saku – tā ir bijusi izcila izvēle.”

Linda, studente: “Izlasot programmā, ka izrādē būs trīs Marijas, mazliet nobrīnījos, jo Blaumaņa stāstā “Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzēja” saimniekam taču ir tikai viena meita. Tādēļ bija patīkams pārsteigums un pēc izrādes arī liels gandarījums, kā ar šīm Marijām faktiski tika atainotas cilvēka dažādās izjūtas. Dzīvē jau ar mums bieži ir tāpat: vienā vietā sevi parādām tā, otrā – tā, trešā – atkal citādi. Kopumā – ļoti laba izrāde.”

Māris, ģimnāzists: “Patīkama šausmenīte ar modernizētiem misticisma elementiem. Un tas viss tikai mīlestības dēļ! Bet laikam jau tajos senajos Blaumaņa laikos tēvi patiešām bija bargi un nepielūdzami, un meitas tiešām gāja uz riju ar sveci un spoguli nolemto dzīvesdraugu ieraudzīt. Manuprāt – izrāde laba, un aktieru devums izcils.”

Ieva Stiģe, Kocēnu novada izglītības pārvaldes vadītāja: “Uz izrādi biju kopā ar mazmeitu. Patika abām. Būtiskākais un veiksmīgākais gan autora, gan režisora, gan aktieru sniegumā – Blaumaņa stāsta netradicionālā interpretācija, cilvēka būtības, sava iekšējā “es” apspēlēšana. Arī Jaungada nakts intriga ar zīlēšanu, buršanu it kā sasaistīja to, kas notika uz skatuves ar mums katru – zālē sēdošo. Mēs taču tāpat ilgojamies, ceram, gaidām uz kaut ko jaunu, vēlamu. Vēl gribu uzslavēt aktierus – ļoti laba spēle.”

Sagatavojusi ILZE GALKINA

Pievienot komentāru

Hermaņa režisētās "Madama Butterfly" pirmizrādi "La Scala" rādīs arī RīgāTrešdien, 7. decembrī, notiks Alvja Hermaņa režisētās operas "Madama Butterfly" pirmizrāde pasaulslavenajā opernamā "La Scala", un to, vietējiem skatītājiem par prieku, tiešraidē varēs noskatīties arī Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace".
Draugiem Facebook Twitter Google+