Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. marts, 2013
Drukāt

Blaumanis un Visums


Foto - LETAFoto - LETA

6. marta rītā viņu redzēju pirmo reizi tik tuvu – stāvot godasardzē pie viņa galvas. Mūždien spurainie mati tagad bija kārtīgi saglausti un mierīgi kā viņa miesa. Laikam tas šokēja visvairāk. Tie mierīgie mati. Nu viņš tapa atdots tautai un Dievam.

 

Jura Rubeņa atvadvārdos apliecinot Ziedoņa ģēniju, tauta dzirdēja dievkalpojumu, ko ilgi neaizmirsīs, un ar Ziedoņa paša pirms trīsdesmit gadiem uzrakstīto dzejoli par aiziešanu gan Ziedonis, gan tauta saņēma ceļavārdus. Ir grūti, jo katram, kas viņu lasīja, nu paliks kāds neaizlāpāms caurumiņš jakā – pagājis gadsimts, kurā dzejoļu grāmatu tirāžas bija tūkstošos un tauta klausījās dzejniekos un ticēja viņiem kā ceļarādītājiem. Un viņi tādi bija, izlaužoties no obligātās literatūras rāmjiem un kļūstot par savējiem. Tāpēc Doma baznīcā bija tik daudz paaudžu un ziedu…

Rūdolfs Blaumanis, kuram šajā gadā svinam 150. jubileju, uz mūžīgiem laikiem tapa atdots tautā pirms 105 gadiem kaut kur tālu no Latvijas, kad, izlūdzies no kādreizējiem daudzajiem draugiem palīdzību, viņš tomēr tika aizgādāts uz Takaharju sanatoriju. Cilvēks, kurš nomira, šķiet, neatklājis īsto iemeslu, kālab pēc pirmajiem darbiem, ko bija sarakstījis vācu valodā, tomēr izvēlējās tālāk rakstīt latviešu valodā. Un tāpēc pasaule palika bez darbiem, kas būtu iegājuši tajā klasikas pakāpē, kur šobrīd atrodas Čehovs, Ibsens, Strindbergs.

Blaumanis saņēma skaudīgus subjektīvus recenzentus, kuri sacentās skaļos paziņojumos, bet saņēma arī savas tautas mūžīgo mīlestību. Jo viņš vairāk nekā citi atminēja un uzrakstīja nacionālo kodu – skaudībai, dzīvīgumam, sīkstumam, spītībai, spēkam – visam, kas saprotams ar vārdu “latvietis”. Gan pirms simt gadiem, gan tagad.

Viņš toreiz nedabūja šādu dievkalpojumu un tūkstošus pavadītāju. Tāpēc tagad mums, kā jau tas latviešiem pierasts, kaut kādā mērā arī jāatdod parāds. Apzinoties viņa ģēniju.

Rūdolfa Blaumaņa festivāls 1999. gadā tapa, lai atgādinātu, cik liels un vieds viņš bijis. Cik daudz viņa teiktais un sarakstītais vajadzīgs mums pašiem, lai apzinātos un mācītos. Par sevi un pasauli, par Latviju un tās cilvēkiem. Rūdolfs Blaumanis no Ērgļiem, izstaigājis Rīgu, aktīvi piedalījies sabiedriskajā un kultūras dzīvē, audzinājis jaunos rakstniekus, atgriezās savās tēva mājās, lai tikai rak-stītu un mēģinātu vadīt “Braku” saimniecību. 1905. gadā Valmierā Blaumanis bija gandarīts, jo Latviešu biedrības namā bija redzējis pārsteidzoši labu “Indrānu” iestudējumu, kur pats nospēlēja Kaukēna lomu, un te bija tapusi “Ugunī” ar viesmākslinieci Daci Akmentiņu Kristīnes lomā un Blaumani barona Mēvenšterna lomā”.

2013. gada 21. martā Valmieras teātrī sāksies jau piektais Rūdolfa Blaumaņa festivāls, kura programmā būs deviņas Blaumaņa lugu interpretācijas. Tā galvenais uzsvars – jaunu režisoru spēkošanās ar Blaumani Nacionālā, Rīgas Krievu, Dailes, Valmieras un neatkarīgu projektu darbos. Jebkurā no šādām reizēm izkristalizējas tas Blaumanis, kura darbi jaunās drāmas un simbolisma radīšanā līdzvērtīgi beļģim Māterlinkam, krievam Čehovam, norvēģim Ibsenam un zviedram Strindbergam.

Sešas dienas Valmierā atkal būs tikai latvietis Blaumanis, kuru festivāla atklāšanas dienā sveiks Rainis ar poēmu par ideālo Latviju “Daugava” Valmieras teātra versijā. Ar Mārtiņa Brauna 1988. gada iestudējumam radīto mūziku un komponistu uz skatuves.

Tā būs iespēja paskatīties uz Blaumaņa darbiem ar simts gadus krātu pieredzi un pārbaudīt, kas ir tās maģijas pamatā, kas neatlaiž, kaut lugā zināms katrs vārds…

Imants Ziedonis nu ir Ragaciemā, Ojārs Vācietis – Carnikavā, Oļģerts Kroders – Valmierā, Rūdolfs Blaumanis – Ērgļos. Un vēl citi… Daudziem ir iespēja atgriezties vietās, kas viņiem bijušas mīļas, un Latvijas kultūras karte arī tādējādi paplašinās. Pie viņiem var aiziet, parunāties, nav jāpiesakās vizītē un jākautrējas. Viņi kļūst tuvāki, jo viņu vārdi un domas nu tiek vētītas citā gaismā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+