Mobilā versija
+5.1°C
Velta, Velda
Piektdiena, 24. novembris, 2017
9. novembris, 2017
Drukāt

Sandis Prūsis: “Varbūt februāra beigās mūs slavēs, varbūt sitīs ar sūdainu mietu.” (1)

Foto - Paula Čurkste/LETAFoto - Paula Čurkste/LETA

Sandis Prūsis

Latvijas bobsleja izlases groži pēdējos trīs olimpiskajos ciklos bijuši trenera Sanda Prūša rokās, un savulaik lieliskais pilots sekmējis daudz spilgtu ierakstu – pirmās medaļas pasaules čempionātā zem sava karoga, pirmais pasaules čempionu tituls, pirmās olimpiskās medaļas. Viņš vienmēr tiecies pēc augstākajiem mērķiem, un izdarīts daudz, lai skanīgas izdotos arī ziemas olimpiskās spēles februārī Phjončhanā.

Bobslejistiem un skeletona braucējiem Pasaules kausa izcīņas sezona sāksies šonedēļ Leikplesidas trasē ASV. “Līdz olimpiskajām spēlēm vēl daudz testēsim tehniku, taču tas nav kas ārkārtējs – vienmēr esam tā rīkojušies, varbūt izņemot pirmās sezonas, kad piloti mācījās braukt. Tad svarīgākais bija, lai kamanas ir stabilas un viņi apgūst braukšanas nianses,” teic Sandis Prūsis. “Galvenais mērķis ir smaidīgiem atgriezties no Dienvidkorejas, un tādi būsim dažos vai vienā gadījumā – to visi saprot. Eiropas čempionāts decembrī Īglsā būs tikai starpposms – ja citur nekas nesanāks, tad labi, ja tur būs vismaz kaut kas, taču tā absolūti nav prioritāte. Varbūt februāra beigās mūs slavēs, varbūt sitīs ar sūdainu mietu. Kā būs, to neviens nezina.”

Vai par ekipāžu sastāviem ir skaidrība?

Sandis Prūsis: Tie var jebkurā brīdī mainīties atkarībā no tā, kā veidojas situācija komandā – var būt kritieni, traumas. Oskara Melbārža četriniekā savainots Arvis Vilk­aste, un jāskatās, ko likt vietā, lai ekipāža nepārsniegtu svara ierobežojumu. Oskaram Ķibermanim varētu palīdzēt visi tie paši, kas iepriekšējā sezonā, bet vēl ir treniņi, pa trasi jābrauc. No vienas puses, labi, ka Pasaules kausu sacensībās mums nebūs trīs četrinieki, jo tagad ir rezervists. Citādi mums nebūtu rezerves ne Pasaules, ne Eiropas kausam, un tiklīdz vienam kas notiek, tā izkrīt visa ekipāža.

Vai šovasar juti, ka čaļi trenējas ar lielāku iedvesmu nekā parasti?

Lielos vilcienos ne, bet uz pirmo treniņu nometni jūnijā daudzi ieradās mazliet labāk sagatavojušies nekā citos gados. Visvairāk progresējis Dāvis Spriņģis, kurš večiem radīs konkurenci par vietu komandā. Principā visi ir savā līmenī, bet jāatzīst, ka mazliet traucējušas mikrotraumas un lielākā daļa startē ar kaut kādām problēmām. Jaunāks neviens nekļūst, bet rezultāts dzen visus uz priekšu un par veselību viņi nedomā. Traumas ir psiholoģiski grūtas, viņi jau saprot – ja izlaidīsi parastu sezonu, neviens to nepamanīs, bet šis ir olimpiskais gads.

Sezona sākas netipiski agri. Vai tas ir labi?

Manis pēc varētu būt vēl agrāk, bet janvārī derētu pauze pirms olimpiskajām spēlēm, taču kā nu ir, tā ir. Gatavošanās plānus tas nemainīja, sākām kā vienmēr. Neesam tik vāji, lai uztrauktos par to, kā kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Citām valstīm tas ir daudz aktuālāk, tur ir arī nacionālā atlase. Mēs turpināsim trenēties un eksperimentēt, bet arī ar to vajadzētu būt konkurētspējīgiem.

Vai divniekos ir reā­­li trīs ekipāžas Phjon­­­­­č­­­hanā?

Ja negadās katastrofa vai kas neparedzēts, tad jā. Arī četriniekos, bet tur es vairāk domāju par divām ekipāžām, jo trešā nav īsti konkurētspējīga.

Vai jau esi izlēmis, kurš pilots būs pirmais numurs, kurš otrais un trešais?

Man iepriekšējos gados izveidojies priekšstats, ka stabilākais un nosvērtākais braucējs ir lielais Oskars (Melbārdis), aiz viņa lieku mazo Osi (Ķibermani) – liels potenciāls, var būt ļoti labi braucieni, bet gadās arī kļūdas. Un trešais ir Uģis Žaļims, taču situācija var mainīties, un es nebūšu pārsteigts, ja kādās sacensībās viņi sarindosies citādā secībā.

Ķibermanis iepriekšējā sezonā patīkami pārsteidza. Kā tev šķiet – viņš ir elitē uz palikšanu?

Tas vairāk notika tāpēc, ka iepriekšējos gados viņš bija nolikts testētāja lomā – ņēma visus vecos, neejošos, “Eurotetech” bobus un brauca, lai gan bija skaidrs, ka tobrīd tas neiet. Iepriekšējā sezonā Eiropas kausos vēl eksperimentēja, bet pirms Pasaules kausiem iesēdās normālās kamanās, un, protams, auga arī meistarība. Melbārdis strādāja rezultātam, bet Ķibermanim bija jāeksperimentē. Labie rezultāti viņu norūdījuši, progresējis braukšanā, fiziskajā sagatavotībā. Progress nenoliedzams, turklāt Ķibermanis ir jaunākais no trim.

Esat iegādājušies vairākas jaunas kamanas, un federācijas vadītāji uzskata, ka tehniskajā ziņā nodrošinājums ir tuvu simts procentiem. Vai vēl kādreiz bijusi tik labvēlīga situācija, arī tavas karjeras laikā?

Noteikti ne. Arī mūsu vecais četrinieks ir konkurētspējīgs, Ķibermanis pērn­ziem Sanktmoricā uzvarēja ar to pašu, ar kuru brauca iepriekšējās olimpiskajās spēlēs. Tomēr tas nav tādā līmenī kā tehnika, ko iegādājāmies. Papildu labums ir tas, ka, braucot ar brendu, kāds ir pasaules labākajām ekipāžām, pilotam arī psiholoģiski ir vieglāk. Var meklēt vainu sevī, nevis novelt uz tehniku.

Tikt pie “Wallner” kamanām jums ļāvusi veiksmīga sakritība?

Tas bija vairāku gadu darbs. Man ir ļoti labas attiecības ar daudziem treneriem, sportistiem un bobu ražotājiem. Kad Valners aizgāja no Krievijas, bet vācieši jau bija izdomājuši citus modeļus, pavērās logs, un tieši tajā brīdī ar viņu sākām pārrunas, kas beidzās ar pozitīvu iznākumu. Bet kopumā Valners šogad pagatavojis vairāk nekā 20 kamanas vairākām valstīm. Mums noveicās dubultā – kad pasūtījām tehniku, naudas vēl nebija. Paldies Dievam un Zinta Ekmaņa nekaunībai (labā nozīmē), ka federācijas vadītāji mācēja to prezentēt valdībai un tā šo vēlmi atbalstīja. Svarīgi apzināties, ka šis nav ieguldījums tikai Phjončhanas spēlēm, jo ar šo tehniku par 90 procentiem daudz kas nodrošināts arī nākamajam četru gadu ciklam. Protams, ja vien tehnikā nenotiks kāda revolūcija.

Vai Phjončhanā šo efektu jau jutīsim, vai arī tas atkarīgs no veiksmes?

Redz, tas nav kā paņemt mašīnu no salona – ielej degvielu un brauc. Standarta modelis ir labs, bet daudzas lietas gribu nomainīt atbilstoši savai bobsleja sapratnei, vienkārši pietrūkst laika izgatavot detaļas. Šis tas jau nomainīts, pēc pirmajiem posmiem vēl mainīsim. Tas ir patīkams process – strādā un redzi, kā uzlabojas rezultāts.

Kad plānojāt tehnikas iegādi, vai bija arī plāns B?

“Eurotech” projekts arī turpinās, bet nostrādājām mazliet gudrāk un nesalikām visas olas vienā groziņā. Trīs divnieki mums bija konkurētspējīgi, bet četrinieks – tikai viens. Tagad ir divi ļoti labi un viens izcils četrinieks. “Eurotech” pirmie eksperimenti bija ļoti cerīgi, bet projekts neaizgāja – vienkārši detaļas sagura. Ja izdosies sezonas laikā vēl sataisīt, varbūt arī tās būs ātras kamanas. Vairāki ražotāji interesējās par mums, redz, ka ir spēcīga komanda, un tikai ar tādu vari saprast, vai taisi labas kamanas. Ja iedod labu tehniku sliktai komandai, nekā nebūs.

Vai šīs jaunās iespējas tehnikā tev nav radījušas papildu motivāciju turpināt darbu ar Latvijas izlasi arī pēc olimpiskajām spēlēm?

Nezinu, kāda būs Latvijas izlase 26. februārī – dienu pēc olimpiskajām spēlēm. Sportisti kļūst vecāki. Sočos bijām, šķiet, pati jaunākā komanda, tagad esam viena no visvairāk pieredzējušām. Daudziem tuvojas kritiskais vecums, Daumantam Dreiškenam būs ceturtās olimpiskās spēles. Ko vēl no viņa prasīt, kur atrast motivāciju? Pierunāt būtu muļķīgi. Manā rīcībā pašreiz nav tādas paaudzes, ka varētu teikt – baigi perspektīva komanda, izkonkurēs vecos. Saprotu, ka krīze agri vai vēlu var iestāties, taču par savu nākotni neesmu domājis.

Kāda cita valsts nemēģina tevi aizrunāt?

Šobrīd ne. Domāju, ka jautās daudzi, bet atbildi pagaidām nevaru dot. Godīgi sakot, gribētos kaut ko mainīt, bet vēl bez konkrētas valsts nosaukuma, jo tāda nav. Pastrādājot citā komandā ar citiem cilvēkiem, tu pats attīsties un redzi no malas, ko esam darījuši pareizi un ko ne. Kā vēl viena augstskola. Būtu forši pēc tam atgriezties Latvijā, bet, no otras puses – vai būs, kur atgriezties? Lai uzbūvētu šo visu, bija vajadzīgi gadi, bet nolikvidēt var pusotrā stundā. Pēc Turīnas olimpiskajām spēlēm 2006. gadā paskatījos uz komandu no malas, un man bija skaidrs, ka tā var sasniegt rezultātu, un labprāt tai pievienošos, ja būs piedāvājums. Šobrīd sasniegts limits. Noteikti ir sportisti, kas var progresēt, bet ir arī tādi, kas sasnieguši smaili, un tālāk sākas kāpiens lejup. Taču pašlaik koncentrējamies, lai labu darbu paveiktu februārī. Ja neizdosies, tad neviens nemaz negribēs runāt ar mani.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Sandis…vecis ar galvu un pautiem! Lai izdodas!

Draugiem Facebook Twitter Google+