Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
4. marts, 2014
Drukāt

Boeinga nosēšanās Liepājā

Foto - Ziedonis SafronovsFoto - Ziedonis Safronovs

Ženēvā dzimušā franču dramaturga Marka Kamoleti hits “Boeing, Boeing” savu spārnoto lidojumu pa pasaules skatuvēm iesāka 1962. gadā, uzreiz pēc lugas iztulkošanas angļu valodā. Tagad tā jau tulkota vairāk nekā piecdesmit valodās un piedzīvojusi iestudējumus, kas desmit gadus pēc kārtas dažiem teātriem nodrošināja izpārdotas zāles un jūsmīgas atsauksmes. Arī šodien luga joprojām ir viena no dramaturģiski asprātīgākajām iespējām visiem kopā pasmaidīt par cilvēciskām vājībām, neko neattiecinot uz sevi, un izbaudīt dzirkstošu spēli, kurā “aktieru sviedri pārlejas publikas mīlestībā”. Visi izrāžu veidotāji gan zina, ka uzvest labu komēdiju ir daudz grūtāk nekā drāmu, ka smiekli zālē un acumirklīgā reakcija vēl nebūt negarantē iestudējuma kvalitāti, bet tas jau nevienu nekad nav atturējis no izdarītās izvēles.

Varbūt tādu jeb līdzīgu motīvu vadīts, teātra pasaules populārāko laineri Liepājā ir piezemējis Armands Zvirbulis, lai vērienīgā skatuves versijā mums atklātu trīs elegantu stjuaršu gaisīgos mīlas piedzīvojumus rūdīta Parīzes vecpuiša izsmalcinātajos apartamentos. Ja rūpīgi izkalkulē dažādu aviokompāniju maršrutus un salāgo ielidošanas un izlidošanas laikus, tad var atrast variantu, kurā reisi nekad nepārklājas. Ja katrā no tiem var sameklēt pa pievilcīgai stjuartei, kas cerībā uz laulībām ir ar mieru baudīt visus mīlas priekus, tad grēks būtu to nedarīt. To visu apsverot, Bernārs ir radījis komplicētu “mīlas mehānismu”, kas darbojas tikpat precīzi kā pulk­stenis. Zobratiņus šajā smalkajā mehānismā tīra un eļļo uzticamā un nepārspējamā kalpone Berta. Uzreiz jāteic, ka Anitas Kvālas darbošanās Bertas lomā, neraugoties uz otro plānu, ir centrālais izrādes komiskās pievilcības avots. Pēc ilgāka pārtraukuma atkal parādījusies uz skatuves, aktrise ļoti nopietni ir strādājusi pie sava tēla un radījusi mazliet stūrainu, bet ārkārtīgi mūsdienīgu kalpones raksturiņu ar visnotaļ cienījamu un pretrunīgu īpašību apvienojumu tajā. Lomas zīmējums ir askētisks un precīzs, katra rīcības līnija salāgota ar tēla būtību, bet tā jau arī ir īstā panākumu atslēga, par kuru aktieri tik bieži piemirst.

Tā kā neviena cilvēka radīta sistēma nav pilnīga, jo tajā jebkurā laikā var iejaukties viņa augstība Gadījums, tad arī Bernāra meistardarbs piedzīvo absolūti negaidītu krīzi. Pārstāstīt sižetu nav jēgas, jo katram daudzmaz regulāram teātra apmeklētājam tāpat ir skaidrs, ar ko tas beigsies. Visa izrādes sāls kā parasti slēpjas niansēs, un tās tikpat ir jāredz.

Ja runājam par izrādes režisorisko uzstādījumu, jāteic, ka tas diemžēl nekādus pārsteigumus šoreiz nesagādā – nekur tālāk par vidējo statistisko, labi prognozējamo scēnisko norišu virknējumu glancēto žurnālu estetizētajā manierē Zvirbulis nav ticis. Aigars Ozoliņš speciāli tam ir radījis iespaidīgu moderna Parīzes apartamenta telpu (centrālie zviļņi gan krīt ārā no kopējās stilistikas) ar situācijai atbilstošu nepieciešamo durvju daudzumu, kurā labi iekļaujas fragmenti no aviokompāniju reklāmas rullīšiem, bet Liene Rolšteine ir ietērpusi aktierus nevainojami izmeklētos kostīmos ar gaumīgi pieskaņotu pikantērijas devu. Aktieri to visu piepilda ar aci saistošu un šarmantu spēli, kurā joprojām ir jaušams viņu prieks būt uz skatuves. Tomēr trīs gadi, kuros Liepājas trupa kļuvusi par vienu no spēcīgākajām Latvijā, ir pagājuši un ir pienācis laiks ķerties pie nopietnāka jauno aktieru individuālā snieguma izvērtēšanas. Ja uzmanīgi pārlūkojam izrādē atveidotās lomas, kurām līdzīgas aktieru biogrāfijās pa šiem gadiem jau uzkrājušās gana daudz, tad vērīgam skatītājam noteikti nepaslīdēs garām viena otra fantāzijas paguruma pazīme, viena otra klišeja, ar ko aizstāt nogurdinošo rakņāšanos savā iztēlē utt. Ierobežotais recenzijas apjoms šoreiz neļauj sīkāk pievērsties spēles momentiem, kuros zūd vajadzīgais reakcijas asums, šūpojas izrādes temporitms un aktieriskās izpausmes, īpaši plastiskās, nemanāmi sāk ieslīdēt izplatītu stereotipu zonā, bet tādu izrādē nav mazums. Protams, liela daļa atbildības par to gulstas uz režisora pleciem. Ja režisors domā aprobētas formas ietvaros, tad arī viņa prasības aktieriem iekļausies tajos pašos rāmjos un pat “Boeinga” nosēdināšana no tiem neizies.

VĒRTĒJUMS


Režija: 3

Aktierspēle: 4

Scenogrāfija: 4

(Maksimālais vērtējums – 5)

Uzziņa


Iestudējums “Boeing Boeing” Liepājas teātrī

Režisors: Armands Zvirbulis, scenogrāfija un kostīmi: Aigars Ozoliņš un Liene Rolšteina, gaismu partitūra: Mārtiņš Feldmanis, videoprojekcijas: Andris Vētra.

Lomās: Mārtiņš Kalita, Anita Kvāla, Kaspars Kārkliņš, Everita Pjata, Laura Jeruma, Signe Ruicēna.

Tuvākās izrādes: 5. un 28. martā.

Vārds skatītājiem


Anete Verbicka, Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas skolniece: “Sen nebiju redzējusi tik fantastiski labu izrādi. Ļoti patika skatuves iekārtojums, dekorācijas. Daudz uzslavu aktieriem par izcilo aktierspēli un arī režisoram Armandam Zvirbulim.”

Pāvels Jurs, Liepājas 15. vidusskolas Latvijas un pasaules vēstures skolotājs: “Izrāde ir dzīvespriecīga, ekstravaganta, pikanta, intriģējoša un profesionāli sagatavota. Tās laikā bija iespēja pilnīgi atslēgties no mūsdienu dzīves steigas. Līdztekus lieliskai aktieru saspēlei jāatzīmē režisora Armanda Zvirbuļa radošā un gaumīgā pieeja. Uzmanības vērta ir arī scenogrāfija, piemeklētā mūzika un kostīmi.”

Raitis Narme, SIA “AgroBroker” apdrošināšanas brokeris, līdzīpašnieks: “Izrāde bija tiešām lieliska – viegla, nesamocīta, kā radīta brīvdienas vakaram. Vienkārši un jautri. Lieliska scenogrāfija – izspēlēts vairāku telpu efekts. Labi pastrādāts! Īpaši gribas izcelt Bertas lomas atveidotāju Anitu Kvālu, kura lieliski iejutās lomā. Izrāde bija labs iemesls izbaudīt brīvdienas Liepājā.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+