Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
28. aprīlis, 2015
Drukāt

Bogomolova izaicinājums

Publicitātes (Ziedoņa Safronova) fotoPublicitātes (Ziedoņa Safronova) foto

Iestudējumā “Mans blasters ir izlādējies” Konstantīns Bogomolovs liepājniekus ievedis stipri elitāra teātra sfērā. Vai publika būs gatava to pieņemt?

Albērs Kamī savulaik sacīja: “Ir tikai viena brīvība – sakārtot savas attiecības ar nāvi.” Neviens vairs šodien nepateiks, vai viņam izdevās to paveikt pirms liktenīgās autokatastrofas, taču ar šādu “attiecību sakārtošanu” mēs apzināti jeb neapzināti nodarbojamies visu mūžu. Ja Nāve šajā pasaulē stāv mums blakus jau no pirmā elpas vilciena, tad izvairīties no viņas aizplīvurotā skatiena un noslēpumainās klusēšanas nav iespējams. Lai arī cik pārņemti vai aizņemti ar savu fizisko eksistenci mēs būtu, dzīvē pienāk brīži, kad viņas mēmie jautājumi spiež mūs iesaistīties intīmajā attiecību procesā un meklēt pašiem savas atbildes. Atkarībā no dzīves sloga un mūsu attieksmes pret to, atbildes var būt ļoti dažādas – nopietnas, nenopietnas, jocīgas, smieklīgas, gudras, stulbas utt., tomēr katrā no tām būs ietverts kāds bijīgs cilvēka mēģinājums sakārtot savas attiecības ar nāvi.

Jaunajā Liepājas teātra iestudējumā “Mans blasters ir izlādējies” Konstantīns Bogomolovs piedāvā mūsu uzmanībai divdesmit piecus paša sacerētus dialogus, kas tā vai citādi skar šo tēmu. Katrs dialogs izrādē ir balstīts uz sadzīvisku vai autora fantāzijā radītu situāciju, kurā bez jebkādiem dramatiskā vai traģiskā aspekta izcēlumiem sajūtama nāves klātesamība. Neraugoties uz asociatīvo daudzslāņainību, reizēm pat zināmu poēziju, teksts uz skatuves tiek pasniegts intonatīvi viendabīgi, bez personiskas attieksmes un emocionāliem izkāpinājumiem, tādējādi liekot ieklausīties vārdos, kurus ikdienā lietojam, daudz nedomājot, un pievērst īpašu uzmanību jēgai, kas slēpjas aiz šī ikdienišķā valodas lietojuma. Mūsu teātra areālā tamlīdzīga pieeja tekstam ir samērā liels retums un ietver sevī visai savdabīgu režisora izaicinājumu publikas uztverei.

Kāds pacients stāsta psihiatram par pašnāvību, kuru viņš mēģinājis izdarīt aiz bailēm no dziļuma. Kāds vīrietis labprāt noīrē dzīvokli ar skatu uz kapsētu, jo viņam patīk jūra, bet kāda sieviete guļ tikai ar mirstošiem vīriešiem, jo viņi izstarojot īpašu enerģiju un maģiju. Sevi ģēnija kārtā iecēlis komponists savus skaņdarbus atskaņo tikai uz ērģelēm, kuras pats izgatavo no līķiem, un matemātikas skolotāja, piedāvājot īsāko risinājumu uzdevumam dzīve-nāve, sadedzina savas klases bērnus. Kāds morga darbinieks sit līķus ar airi, jo viņam reiz uz virtuves galda atdzīvojusies sasaldēta zivs, bet apbedīšanas birojs piedāvā bēru ceremoniju ar izgaismotu zārku palaišanu kosmosā. Visās šajās un arī pārējās epizodiskajās sarunās, nepārtraukti mainot skatījuma leņķi un virzienu, Bogomolovs it kā cenšas piedāvāt Nīčes pazīstamo domu, ka “nāve ir pietiekami tuvu, lai nebūtu jābaidās dzīve”, par izejas punktu paša skatītāja refleksijām. Galu galā nav taču dzīves bez nāves un otrādi. Abi jēdzieni ir tik nesaraujami saistīti, ka vienā no izrādes dialogiem arī mēs kopā ar mācītāju varam aizfilozofēties līdz negaidītai atklāsmei, ka cilvēki vienkārši ir sajaukuši nāvi ar mīlestību.

Larisas Lomakinas askētiski iekārtotajā un pelēkiem paneļiem klātajā spēles telpā atrodas tikai daži rekvizīti, kas nepieciešami sarunu dabiskai norisei. Izņemot skatuves stūrī novietoto zārku, kuru režisors sev raksturīgā manierē izmantos izrādes vienīgajam vizuālajam efektam, nekas netraucē uzmanības loka centrā izvirzīties aktieru monohromatiskajai un ārēji apvaldītajai spēlei. Ar nelielu intervālu viena otrai sekojošās, rafinēti izkārtotās ainiņas iestudējumā atgādina vienkāršotas situāciju shēmas perfektā aktieru izpildījumā. Tēlu tradicionālā nozīmē tajās nav, katru reizi aktieri spēles laukumā parādās kā režisora bīdītas figūras, lai izspēlētu viņa iecerēto “atklātni” un nesteidzīgi atbrīvotu vietu nākamajam figūru izkārtojumam. Nekādas psiholoģijas, nekādu emociju, nekādu lieku žestu – pa vienām durvīm uznāciens, neitrālā tonī ieturēts dialogs un aiziešana no skatuves pa otrām durvīm. Lēkāšana no viena intelekta līmeņa uz citu aprautajās sarunās nedod iespēju iecementēt uztveri gatavu iepriekšpieņēmumu rāmjos, savukārt visa uzmanības nobīde uz tekstu liek skatītājam pašam censties izlobīt no tā izrādes jēgu. Ierasto uztveres atslābināšanu šoreiz droši var atstāt mājās, jo bez gribas kaut nedaudz sevi piepūlēt šo jēgu satvert vienkārši neizdosies. Tiem, kas mīl izteikti mūsdienīgas paralēles, varu ieteikt to visu salīdzināt ar skatuviski vizualizētu tvītošanu. Palikt pie atsevišķu komentāru informatīvā slāņa vai tiekties pēc to izpratnes plašākā kontekstā ir katra paša ziņā, un režisors jūsu izvēli ietekmēt negrasās.

Mazliet zinot šo Bogomolova radošo meklējumu atzaru no Viļņā un Varšavā redzētiem līdzīga rakstura iestudējumiem, kas sasaucas ar daudzu spēcīgu teatrāļu vēlmi pēc postmodernisma invāzijas teātrī atgriezt tekstam “pienācīgu svaru”, jāteic, ka viņš ļoti konsekventi turpina virzīties uz priekšu. Uztveres stereotipu laušana, kas publikai parasti sagādā vislielākās raizes, Liepājas teātra izrādē tiek izlīdzsvarota ar režisoriskās pozīcijas neitralitāti. Paša režisora radītā teksta struktūra nevainojami harmonizē ar aktieru eksistenci uz skatuves un veido tādu kā viegli teatralizētu kontemplāciju par dzīves un nāves tēmām. Aicinot skatītāju līdz ar viņu pacelt savu domāšanu līdz metafizikas līmenim, Bogomolovs faktiski liepājniekus ir ievedis stipri elitāra teātra sfērā. Jādomā, ka aktieru sajūsma par to ir nedalīta, vienīgi atklāts paliek jautājums – vai publika būs gatava to pieņemt?

Vārds skatītājiem

SINTIJA PŪCE, skolotāja: “Gribēju izstāstīt draudzenēm par redzēto, bet tā arī nesapratu, par ko ir stāsts. Bet bija lietas, par ko jādomā. Vislabāk man patika beigas – diezgan šokējošas. Nevarēja saprast, vai izrāde beigusies vai ne. Izrādes laikā vēl gaidīju kaut ko, ka sekos kulminācija, tāpēc negāju no zāles ārā. Bet vietām bija arī garlaicīgi. Rupjības nebija tas, kas šokēja – drīzāk vēstījums.”

DAINA VANAGA, sabiedrisko attiecību speciāliste: “Kopējais iespaids šokējošs. Risinājumi diezgan negaidīti, pārsteiguma moments – liels. Tēma smaga, bet pieļauju, ka aizietu vēlreiz – gribētu saprast, kā uztvert to, ko jau redzēju. Jautājumi par dzīvību un nāvi katrā brīdī izraisa savas emocijas. Izrāde raisīja pārdomas, bija rūgta pēcgarša. Tas ir arī liels izaicinājums teātrim. Aktieriem – cepuri nost! Visu to “iznest” un nospēlēt ļoti grūti. Izrādes laikā nesapratu, kur lielāks teātris – uz skatuves vai zālē, skatoties, kā reaģē skatītāji. Skatītājiem pirms izrādes būtu jāizvērtē, vai ir gatavi kam tādam. Man ir draugi, kuriem neieteiktu to apmeklēt.”

Sagatavojusi ILUTA DREIMANE

Uzziņa

“Mans blasters ir ­izlādējies”, iestudējums Liepājas teātrī

Režisors: Konstantīns Bogomolovs, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Larisa Lomakina, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis

Lomās: Agnese Jēkabsone, Mārtiņš Kalita, Kaspars Kārkliņš, Inese Kučinska, Ģirts Lukevics, Gatis Maliks, Everita Pjata.

Nākamā izrāde: 6. maijā.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+