Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
31. maijs, 2016
Drukāt

Bogomolova klusuma skaņa (2)

Publicitātes (Ziedoņa Safronova) fotoPublicitātes (Ziedoņa Safronova) foto

Konstantīns Bogomolovs lugas darbību no muižnieku vasaras rezidences pārcēlis uz mūsdienu skolas vidi, kur Natālija (Inese Kučinska) ir literatūras skolotāja un Rakitins (Gatis Maliks) – ģeogrāfijas skolotājs.

Konstantīnu Bogomolovu Latvijas teātra ainavā nevar nepamanīt. Viņa līdzšinējie darbi Liepājas teātrī tikuši apvīti ar lauriem – “Stavangera” 2013. gadā ieguva “Spēlmaņu nakts” Gada izrādes balvu – un provocējuši skandālu – iestudējums “Mans blāsters ir izlādējies” izraisīja nesapratnes īgnumu skatītājos un šķelšanos kritiķu “cehā”. Nu režisors piedāvā ko potenciāli akadēmisku – savu versiju par Turgeņeva komēdiju “Mēnesis uz laukiem”. Tas ir darbs, kurš nenoiet no teātru skatuvēm gan tāpēc, ka tur ir krāšņas lomas, kurās aktieriem dota iespēja kārtīgi izspēlēties, gan tāpēc, ka lugas stāsts ir par mīlestību, tātad – spēj uzrunāt plašu auditoriju. Sava nozīme arī tam, ka lugā ietvertie notikumi un attiecības rakstniekam ir ļoti personiskas. Tās iedvesmojis viņa četrdesmit gadus ilgais mīlas romāns ar operas dīvu Polīnu Viardo.

Konstantīns Bogomolovs no lugas pieciem cēlieniem izveidojis izrādi stundas un divdesmit minūšu garumā, amputējot visus otrā plāna tēlus un atstājot tikai mīlestības četrstūri. Tā centrā ir bagāta muižnieka sieva Natālija Petrovna Islajeva, kura iemīlas sava dēla mājskolotājā – studentā Beļajevā. Savukārt Natāliju jau sen mīl Mihails Aleksandrovičs Rakitins, Islajevu ģimenes draugs. Spriedzi un situācijas pikantumu vairo tas, ka arī Natālijas audzēkne Veroč­ka iemīlas jaunajā skolotājā, kurš savukārt jūtas Natālijas savaldzināts, bet neuzdrīkstas viņai tuvoties.

Bogomolova izrāde ir īsa, izpausmēs ekonomiska, iespējams pat, ka uz ātru roku (vai vienkārši ar vieglu roku) iestudēta, bet tam šoreiz nav principiālas nozīmes, jo roku vadījusi skaidra izpratne, kā pārtransportēt Turgeņeva lugas garu no 19. gadsimta vidus uz 21. gadsimtu un kā piešķirt tam laikmetīgu fizisko veidolu.

Bogomolovs ir novērtējis lugas protočehovisko raksturu. Turgeņeva varoņi gūst mazohistisku baudu no tā, ka tur savas jūtas uz piepildījuma sliekšņa, bet atstāj nepiepildītas. Un te nu Ineses Kučinskas Natālija ir īsta meistariene. Aizlauztā, vienmuļi gurdenā balsī runāt par savām un citu jūtām, metodiski mocīt pielūdzējus ir viņas dienišķā maize. Būdama izcila vīriešu dresētāja, viņa lieliski māk manipulēt ar cilvēkiem.

Lugas pārcēlums uz mūsu dienām ir visai plaši izplatīts risinājums. (Tīmeklī uzgāju izrādi, kuras darbība risinās modeļu aģentūrā, ko vada Natālija Petrovna.) Tas, ka Bogomolovs lugas darbību no muižnieku vasaras rezidences ir pārcēlis tieši uz mūsdienu skolas vidi, kur Natālija ir literatūras skolotāja un vienlaikus skolas direktore, šķiet asprātīgs un trāpīgs atradums. Jo – Turgeņevs viņas komunikācijas stilā ierakstījis kaut ko no demagoģiskas vadītājas, kura cenšas allaž būt kursā par savu padoto domām un jūtām.

Kad publika nāk iekšā skatītāju zālē, uz krēslainās skatuves jau atrodas Natālija un Rakitins – Gatis Maliks. Abi ģērbušies skolai atbilstīgā A4 formātā: Rakitins uzvalkā, Natālija – melnā kostīmā un baltā blūzītē. Tiesa, kājās viņai melnas augstpapēžu laiviņas, kas atturīgajam tēlam piešķir kārdinošu akcentu. Luga sākas ar to, ka Rakitins franču valodā lasa Natālijai priekšā “Grāfu Monte Kristo”, bet izrādē viņš lasa Vladimira Sorokina romānu “Putenis”. Lasīšanas seanss šķiet ierasts un notiek kādā no mācību telpām. Uz tāfeles vīd uzraksts kaligrāfiskā rokrakstā: I. Turgeņevs “Mēnesis uz laukiem”, 189. uzdevums. Klasei līdzās tikai ar grīdas līniju atdalīts koridors ar skapīšiem gar sienu. Divi logi sienā pa kreisi izskatās gluži kā tāfele – pilnīgi melni, un aiz tiem nekas nav redzams arī tad, kad tos atver. Iespējams, ka scenogrāfe Larisa Lomakina (viņa ir arī kostīmu māksliniece) šādi norāda uz darbības personu norobežošanos no apkārtējās pasaules, lai ļautos tikai savu jūtu iztirzāšanai.

Bogomolovs prot stāstu reducēt līdz pašai primitīvākajai darbībai vai fakta konstatējumam, kas, attīrīti no priekšstatiem un uzslāņojumiem, rada ironiski absurdu un vienlaikus distancējošu efektu. Daļa skatītājam domātās informācijas parādās titros virs skatuves. ­Teiksim, tas, ka Natālija ir literatūras skolotāja, Rakitins – ģeogrāfijas skolotājs un ģeogrāfijas skolotājs domā par literatūras skolotāju. Nākamais titrs vēstī, ka ģeogrāfijas skolotājs ir bijis slims, bet tagad ir izveseļojies, un nu viņi abi var darīt savu vismīļāko lietu… lasīt priekšā balsī. Tajā pašā laikā apstāklis, ka lasāmviela ir skandalozais 21. gadsimta konceptuālists Sorokins, absolūti netraucē Natālijai runāt Turgeņeva 19. gadsimta realitātē iezemēto tekstu.

Arī aktieru spēles stils ir distancēts – gan tādā nozīmē, ka savas replikas viņi norunā bezkaislīgā intonācijā, gan arī tāpēc, ka izmanto tikai dažas trāpīgi izvēlētas žestu zīmes un rekvizītus. Piemēram, Sanda Pēča neveiklais un mulstošais Beļajevs ir fizkultūras skolotājs, kurš savaldzinātās direktores priekšā parādās treniņtērpā, basketbola bumbu pie krūtīm piespiedis. Ik pa laikam viņš bumbu padriblē, un tā nav tikai norāde uz viņa profesiju. Tie ir arī Beļajeva sirdspuksti. Kad sporta stundā bumbu pārtver un driblē Natālijas audzēkne Veročka, bez vārdiem kļūst skaidrs, ka arī viņas sirds sākusi pukstēt straujāk. Izrādes finālā, kad Beļajevs aizbrauc, viņš bumbu nomet zemē. Gata Malika Rakitins, citkārt atturīgs kā aizslēgts seifs, ar kāju bumbu aizsper pa koridoru. Sirdspuksti kļuvuši lieki.

Papildus dimensiju situācijai piešķir tas, ka Veročkas loma uzticēta Kasparam Kārkliņam. Brūnajā skolnieces kleitā ar baltu apkaklīti muskuļotais aktieris ar gludi skūto galvu izskatās pēc transvestīta, savukārt sporta nodarbībā, ģērbies bokseršortos un T kreklā – pēc labi trenēta vīrieša. Veročkas androgīno tēlu var uztvert kā mājienu uz viendzimuma attiecību iespējamību, tomēr vispirms tā, šķiet, ir norāde uz lugā ierakstīto Beļajeva un Veročkas attiecību neiespējamību. Kad Veroč­ka saprot, ka Natālija ir viņas sāncense, Kaspars Kārkliņš kādu brīdi, muguru pret skatītāju zāli pagriezis, rakņājas pa ģērbtuves skapīti. Tad pagriežas pret skatītājiem ar seju un ieraugām, ka viņa lūpas ir nokrāsotas spilgti sarkanas, seju padarot agresīvu un izaicinošu. Veročka sajūtas pieaugusi un gatava cīņai par vietu zem saules.

Ironisku distanci palīdz nodibināt arī izvēlētā mūzikas partitūra. Saimona un Garfunkela “The Sound of Silence” (“Klusuma skaņa”) – dziesma par sapņu tēliem, kuri atnāk klusuma skaņās, asi kontrastē ar Natālijas neapturamajiem vārdu plūdiem, kam fonu veido “Orfeja un Eiridīkes” melodramatiskais motīvs.

Izrāde beidzas tāpat kā sākusies. Gatis Maliks monotonā balsī turpina lasīt Sorokinu, kamēr pārējie lomu tēlotāji cits pēc cita mundri nāk paklanīties publikai. Bogomolova nesaudzīgā ironija un spēlēšanās ar ikdienības un banalitātes zīmēm spēj norādīt uz komisko aspektu darbības personu tīši sapiņķerētajās attiecībās. Bet ne tikai. Līdzīgi kā klusuma skaņa, tā spēj norādīt arī uz nepasakāmo – nostalģiju pēc jūtām, kuras pagurušajiem skolmeistariem nav spēka saņemt.

 

Uzziņa

Ivans Turgeņevs, “Mēnesis uz laukiem”, komēdija vienā cēlienā Liepājas teātrī

Režisors: Konstantīns Bogomolovs, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Larisa Lomakina.

Lomās: Inese Kučinska, Gatis Maliks, Sandis Pēcis, Kaspars Kārkliņš.

Nākamā izrāde: 8. jūnijā.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Izlasot šo detalizēto rakstu, viss arī ir skaidrs. Principā vārds vārdā atstāstīta stundu garā izrāde, turklāt vēl pašam domāt nav nepieciešams. “Uz ātru roku” vai ar mazuma piegaršu. Kaut kā vārgs šis uzvedums.

  2. iespejams nesaprotu,,augsto,,maakslu…
    bet so izraadi gan neiesaku….redzeeju pirmizraadi….

Strīdā par Laikmetīgās mākslas muzeju no KM piedzen 652 335 eiroAugstākās tiesas (AT) Civillietu tiesu palāta par labu SIA "Jaunrīgas attīstības uzņēmums" no Kultūras ministrijas (KM) piedzina 652 335 eiro saistībā ar Laikmetīgās mākslas muzeja projektu.
Draugiem Facebook Twitter Google+