Bondars: Jājūt, uz ko ir ķēriens 0
“Latvijas Avīzē” viesojās uzņēmējs MĀRTIŅŠ BONDARS. Sarunas tēma šoreiz skāra izglītību, jo Bondara kungs ir studējis Hārvarda universitātē, ir šīs universitātes maģistrs, ir mācījies un pazīst ASV augstskolu sistēmu. Studenti un skolēni tagad ir arī viņa bērni.
Jautājumi par to, vai mūsu jaunatnes uzskati par studijām ārzemēs ir objektīvi. Mārtiņu Bondaru intervēja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Pastāstiet, lūdzu, par savu sākotnējo studiju pieredzi Hārvardā, ko dēvē vai par izcilāko pasaules universitāti?
M. Bondars: – Jā, Amerikā jau 1996. gadā ieguvu bakalaura grādu starptautiskajā biznesā, bet sākums bija arī Latvijas Universitātē. Toreiz man likās – kas par biznesu un uzņēmējdarbību Latvijā spēj lasīt lekcijas? Pieredzes taču nevienam nav, var pasniegt grāmatās izlasīto. Studijas ASV deva priekšrocību strādāt ar profesoriem, kuriem bija pētniecības darbi finansēs, ekonomikā, uzņēmējdarbībā un arī praktiskā pieredze.
– Tagad jums pašam ir sava pieredze, lai spriestu un secinātu, kam taisnība strīdos par augstākās izglītības kvalitāti Latvijā. Daudzi jaunieši, nu jau pat vidusskolēni, domā, ka tā nekam nederot, tāpēc jāstudē esot ārzemēs. Vai tā būtu pareiza izvēle?
– Izglītības džungļos ir visai grūti orientēties, un dilemmu priekšā ir arī jaunieši, kam jāizdara izvēle. Vērts sākt ar jautājumu: kāpēc mācīties? Kāpēc, beidzot vidusskolu, stāties augstskolā? Vienam tāpēc, ka vecāki spēj maksāt. Otram ir vēlme izglītoties, lai dabūtu diplomu. Trešais studē, jo nezina, ko citu darīt. Ceturtajam ir interese iegūt zināšanas un pēc tam tās izmantot. Visas šīs interešu kategorijas sadzīvo vienā un tajā pašā sistēmā, ko sauc – augstākā izglītība.
Varbūt 18 gados ir grūti atbildēt, kāpēc man mācīties? – taču tas ir fundamentāls jautājums. Pēc tam nākamais: ko un kā man tālāk darīt, kā izvēlēties studiju programmas? Samērā bieži lietota mēraukla ASV ir – cik viegli absolventam būs atrast labu un piemērotu darbu.
Cik par to maksā, cik prestiža ir nākamā profesija? Vai tā vide interesē arī draugus, topošos kolēģus?
– Kāds mūsu augstskolas profesors sadalīja jauniešus mazliet citās trīs kategorijās: spējīgie, kas grib mācīties, tie, kurus spiež mācīties un kuri kaut kā kuļas, un tādi, kas nav piemēroti mācībām un arī nemācās. Bet tad varbūt nav ko vainot profesorus un Latvijas augstskolas par nepietiekamām zināšanām, lai vainu katrs neizdevies students uzņemas pats?
– Mēs ieskicējām, uz kādiem jautājumiem balstās jauniešu izvēle, bet mācību procesā ir vēl trīs lietas. Viena – tu ej uz augstskolu, lai iegūtu zināšanas. Tīri teorētiski skatoties, tā pati zināšanu bagāža, kas atrodas ASV, atrodas arī Latvijā – to tikai jāprot paņemt un iemācīties. Lai cik netalantīgs gadījies profesors, pieliekot paša darbu, meklējot mācību materiālus, zināšanas var iegūt. Otra ir – kā darba devēji uztver tavas sasmeltās zināšanas? Tepat Latvijā, apkārtējā reģionā un kā plašajā pasaulē? Ko darba devējs Rīgā teiks par, piemēram, Tehniskās universitātes diplomu? Vai atzīs skolu labu esam vai tā ne visai? Trešā lieta – salīdzinājums, kādās darbavietās ar kādiem ienākumiem un prestižu nonāks mani kursabiedri? Jā, tas viss kopā, jo labs pasniedzējs ļoti palīdzēs mācību procesā, tāpat svarīga ir studenta attieksme pret studijām un kā sabiedrība uztver attiecīgo skolu.
– Vai amerikāņu studenti ir apzinīgāki savā attieksmē pret mācībām? Centīgāki?
– Tāpat kā Latvijā – ir izcilnieki un ir ne visai sekmīgie. Amerikas atšķirība ir lielās studentu atlases iespējas no 300 miljoniem pašu valstī plus vēl studentiem no visas pasaules. Par mācīšanos? Kad meitām reiz jautāju, vai viņas mācīsies Hārvardā? – abas nekavējoties atbildēja, ka tā nu gan ir skola, kur ne un ne. Jo viņas bija redzējušas manu maģistrantūras gadu, kad to vien darīju kā lasīju, rakstīju un mācījos. Darbs, lai sagatavotos uz vienu lekciju, ir visai apjomīgs. Tur uz lekcijām jāgatavojas.
E. Līcītis: – Vai Amerikas augstās skolās ir uzstādījums studentu sagatavošanā – teiksim, lai viņš spētu iepatikties darba devējam, lai piederētu pie augsti kvalificēta darbaspēka, varbūt lai viscaur būtu zināšanām piesātināts intelektuālis?
– Mēģināšu pārtulkot saviem vārdiem manas augstskolas uzstādījumu – sagatavot cilvēku darbam publiskā, privātā un sabiedriskā sektorā, lai viņš, šodienas apstākļos pakļauts globāliem izaicinājumiem, spētu vadīt gan procesus, gan cilvēkus.
Kā nonāk līdz šādai indivīda misijai, kas daudziem izklausās ļoti cēli? Lūk, tas ir svarīgs jautājums par instrumentiem un ietekmēm, ko izmanto katra augstskola, lai radītu indivīdos tieksmi būt gataviem šai misijai.
V. Krustiņš: – Un ar kādām īpašībām, dotībām, zināšanām jābūt apveltītam latviešu jauneklim un jaunavai, ja viņi grib mācīties Amerikā, varbūt pat tik augstā skolā kā Hārvarda?
– Skaidrs, lai studētu ārzemēs, ir jābūt valodu zināšanām. Jābūt sekmīgam arī tepat Latvijā, jo ārzemēs nevienam neiestāstīsi, ka sliktas atzīmes ir tāpēc, ka skolotāji tevi neprata novērtēt. Treškārt, ir jāpārvar standartizēto eksāmenu barjera, ko liek visi pretendenti, kas vēlas mācīties augstajā skolā.
– Kāds ir jūsu novērojums par izglītības vērtību amerikāņu vidē? Vai augstākā izglītība, diploms, universitātes prestižs ir augstā plauktā un cieņā?
– Tas noteikti ietekmē darba devēja izvēli un attiecīgi arī absolventa karjeru.
Žurnālos ir plašas publikācijas par to, kāda ir iesācēja darba alga, beidzot konkrēto skolu un programmu. Nosauc, uz kādiem uzņēmumiem un darbavietām aiziet lielākā daļa augstskolas beidzēju. Tāpat – cik izlaidumniekiem darba līgums jau ir uz rokas.
Tie ir veseli pētījumi, lai dotu studentiem pārskata punktus, lai vadītāji zinātu, ar ko rēķināties, uzaicinot attiecīgās augstskolas beidzēju darbā. Tā veidojas slavenāko augstskolu reitings. Redz, mēs dzīvojam uztveres pasaulē, kur zīmolam ir liels svars. Pieminot Hārvardu, pasaulē saprot – jā, tas laikam ir labi, ka esi mācījies tādā skolā. Tāpat Jēlā, Stenfordā – šos zīmolus visur pazīst. Tas nenozīmē, ka beigt citu ne tik slavenu skolu ir sliktāk. Vienkārši daudziem lēmumu pieņēmējiem būs neziņa – ko cilvēks iemācījies, teiksim, Helsinku Tehniskajā universitātē. Par tādu viņš dzīvē neko nav dzirdējis.
– Jūs esat uzkrājis Amerikā zināšanu kopumu, lādiņu, kas jāšauj ārā. Ko tagad Latvijā darāt?
– Manai dzīvei pašlaik ir divas daļas. Viena saistās ar iztikas pelnīšanu ģimenei, un tie ir divi nelieli uzņēmumi. Otra ir sabiedriskā darbība – “Ekonomistu apvienībā 2010” esmu valdes loceklis. Šobrīd, piemēram, tajā gatavojam valdības gada darba vērtējumu, ko publicēsim 15. novembrī. Tajā pašā reizē pasniegsim Spīdolas balvu. Partijām pagājšruden uzdevām jautājumus, saņēmām atbildes. Apskatīsim, kā veicies ar plānotā izpildi. Sabiedriskais darbs man patiešām patīk un mani interesē, tas ir veids, kā varu turpināt akadēmiskumu, ko esmu ieguvis studijās ASV.
E. Līcītis: – Vēl viens jūsu “sabiedriskais darbs”, kā esmu ievērojis lietpratēju vērtējumos, ir kandidēt, kolīdz atbrīvojas kāda puslīdz ievērojama amatvieta. Vai tas bankā, valsts uzņēmumā vai pie valdības, bet tūlīt ceļas minējumi – tur varētu nākt vietā Bondars!
– Es neslēpju – esmu atvērts piedāvājumiem, kas man liktos interesanti. To esmu darījis zināmu cilvēkiem, kam ir noteicošais vārds, lemjot par šiem jautājumiem. Līdz šim citi acīmredzot likušies vērtīgāki kandidāti, bet tā dzīvē notiek.
– Hārvardieši citiem liekas bīstami?
– Ar Hārvardas vai jebkuru citu izglītību nav kā ar gaļu, ko nopērc veikalā, un tā kādu dienu samaitājas. Izglītību var lietot un var glabāt.
– Sabiedriskais darbs stāv tuvu politiskajam. Rekur, daudziem neesot kandidātu, lai vilktu Rīgas domes vēlēšanu listi. Jūs taču būtu gana labs vilcējs!
– Pabeidzot universitāti, skaidri zināju, ka gribu dzīvot Latvijā. Kaut būtu iespējas darboties ārpusē, man patīk šeit, kur ir Latvija, ģimene un draugi. Otra lieta, ko es saprotu, ka Latvijā nav iespējams iztikt bez sabiedriskas, arī politiskas darbības.
Mūsu paliek aizvien mazāk, un, ja mēs kā sabiedrība nebūsim aktīva tajā vidē, kurā dzīvojam, tad nevaram cerēt uz labākiem rezultātiem par pašreizējiem. To summējot, patiešām – ja šobrīd mēģinu dot savu artavu caur nevalstisku organizāciju, tad pēc attiecīga piedāvājuma es nevairītos arī no publiskiem amatiem.
V. Krustiņš: – Jums ar skološanos labi gājis, bet tagad nāk prakse. Savā ziņā esat bijis Vairas Vīķes-Freibergas skolnieks, vadīdams prezidentes kanceleju…
– … daudz ko no viņas mācījos, patiešām!
– Lūk, un tāpēc jums pašam vajag vairāk uzņemties iniciatīvas, radīt apstākļus sekmīgiem darba meklējumiem. Sakiet, kā vērtējat pašreizējo iekšpolitisko situāciju? No vienas puses, politiski to mēģina destabilizēt, aicinot uz referendumiem, no otras puses, ekonomiskās domas arī ir gaužām neviendabīgas. Esam ierauti kā tādā mutulī!
– Man liekas, visās sabiedrībās pastāv šis spektrs, kas runā par un pret, nīstas un cilā dūres. Jautājums ir: kas mums šodien liekas svarīgi? Virknei cilvēku, kuri negrib, lai te notiktu un darītu svarīgas lietas, ir divi veidi, kā to bremzēt – vai nu nostāties pret, vai svarīgāko pamest uz sāniem.
– Kas būtu tās svarīgās darāmās lietas iepretī tām, ko pamet uzmanības novēršanai?
– Cilvēki beidzot grib sajust to, par ko stāsta jau pāris gadus, proti, ka mūs pavada ekonomiskais veiksmes stāsts. Lai tas būtu, ir jārada apstākļi, kas to veicina.
– Zinām, zinām – darba vietas, eksportspēja. Bet ko mēs gaidām? No kuras vietas lai sākam? Vai kurš to sāks?
– 2008. gadā, kad izvēlējāmies to saimnieciskās krīzes risināšanas veidu, kādu izvēlējāmies, Latvijai bija tikai viens mērķis – iestāties eirozonā. Uz šo mērķi ejam joprojām. Visi pārējie jautājumi, kas šķistu svarīgāki, ir tikai un vienīgi pakārtoti dalībai eirozonā.
– Jūs tik diplomātiski pateicāt, ka ej nu zini, vai atbalstāt šo ceļu vai ne.
– Vai esmu par Latvijas dalību eirozonā? Protams! Un, protams, no 2014. gada. Jautājums, vai 2008. gadā izvēlētās metodes bija attaisnojamas, lai sasniegtu šo mērķi, bet tā ir cita tēma no vakardienas. Rīt mums jāturpina sniegties pēc eiro, jādomā, kā panākt sabalansētu Eiropas nākamā budžeta dalījumu sazobē ar Nacionālās attīstības plānu. NAP ir svarīgs stūrakmens, kurš ieliktu pamatus, lai mēs darītu lietas, kas paveicamas ekonomikā, izglītībā – ar Eiropas finansējuma atbalstu. Un tā smagākā lieta saistās ar cilvēku kustību prom no Latvijas. Problēma ir ne vien pašā emigrācijā, bet arī apstāklī, ka Latvijas sociālā sistēma būvēta uz solidaritātes principa: tie, kas strādā, iemaksā naudu sociālajā budžetā, un no tā izmaksā tiem, kas savu mūžu nostrādājuši. Vietējo darbaroku radītie nodokļi nonāk izglītībā, mūsu bērnu vajadzībām, veselības aizsardzībā, slimo ārstēšanai utt.
Ja zaudējam ļoti daudzus darbspējīgus cilvēkus, tad vispirms tas nozīmē, ka esam par velti izmetuši naudu, viņus izglītojot vai nodrošinot tiem veselības aprūpi, bet otra lieta, ka neiegūstam nekādus viņu sociālos maksājumus, kurus mums vajag, jo pretējā gadījumā sistēma noārdās.
– Nu jā, pareizi skan – dodiet darbu cilvēkiem, bet mēs vēl neesam dabūjuši atpakaļ sociālistisku valsti. Sakiet, no kā lai mēs visu to sagaidām?
– Valdības cerības balstās uz to, ka izdosies piesaistīt daudzus uzņēmējus, kuri šeit vēlēsies ražot vai sniegt pakalpojumus, un viņu preces būs nepieciešamas aiz Latvijas robežām.
– Ar cerību par maz!
– Pēc cerības piepildījuma jāvēršas Brīvības bulvārī 36.
– Atkal pie valdības? Bet tas ir teorētiskas domas lidojums un cerības uz valdību. Kas praktiski būtu šai valdībai jādara, lai bezdarbs un nabadzība mazinātos, lai preču ražošana un konkurētspēja palielinātos? Par to var daudz runāt…
– Ja cilvēkam ārpus Latvijas ir liela nauda – kur viņš to ieguldītu?
Paraugieties uz aizvadītajiem četriem gadiem Latvijā. Ļoti nestabila mikroekonomiskā un makroekonomiskā vide ar dziļām svārstībām šajā laikā. Nodokļi – turpu šurpu. Tiesiskā vide – rada daudz neizpratnes pilnu jautājumu. Par to visu cilvēks, kam ir nauda, izlasa avīzēs. Viņš jautā: ko man te darīt?
Vai patiešām nav labākas un drošākas vietas, kur ieguldīt savus eiro vai dolārus? Pat ja šodien investēšu Latvijā, jārēķinās, kā minimums, ar pieciem gadiem, lai šos līdzekļus varētu vispār apgrozīt.
– Bēdīga prognoze. Un tomēr ko praktisku ekonomiskā doma rekomendē Dombrovska valdībai darīt šajā šaurajā bezizejā?
– Valdība jau nu nevar doties biznesā, un vēl sliktāk, ka tā sāk balstīt bankrotējušus uzņēmumus, kā tas šad un tad noticis. Valdībai jārada apstākļi, kuros uzņēmējiem ir interesanti darboties. Ar ko jāsāk? Latvijai, piemēram, ir tieslietu ministrs Bordāns. Ja, visi kā viens, pētījumi un anketēšanas uzņēmēju vērtējumā apliecina nemitīgas Latvijas problēmas ar tiesu sistēmu un sarakstīto likumu piemērošanu, tad acīmredzot ministram ar premjeru un Saeimas Juridisko komisiju jāizdomā, ko darīt, lai viens tiesisks strīds starp diviem uzņēmējiem nevilktos trīs gadus.
Ja viens otram palicis parādā, tad tam otram nebūtu jāgaida trīs gadi līdz parāda atdošanai. Ir taču lietas, ko var paātrināt – kaut vai tiesas procesus! Jāsaved vienreiz kārtībā tiesiskā māja, lai uzņēmējdarbība Latvijā notiktu lielākā apmērā nekā līdz šim, nevis jāatbaida investori ar mūsu nesakārtotību.
E. Līcītis: – Atgriezīsimies pie izglītības tēmas. Gadiem ilgi Latvijas augstskolās populārākās studijas ir biznesa vadība, uzņēmējdarbība un tamlīdzīgas programmas. Tajās vajadzētu būt saražotiem tik daudz speciālistiem, ka mums jau sen biznesam vajadzēja iet rūkdamam! Latvijai sen bija jākļūst par veiksmīgas komercijas lielvalsti!
– Manuprāt, un to es arī saviem bērniem neiesaku – no skolas sola nevajadzētu sākt studēt uzņēmējdarbību. Papriekš jāuzkrāj cita tipa zināšanas, bet biznesa iemaņas, procesu un cilvēku vadības prasmes, zināšanas mārketingā jāpievieno vēlākā dzīves posmā, ja jūt, ka uz to ir ķēriens.
«Karstais» jautājums
– Tagad jaunos latviešus vilina studēt ārzemēs pat ar šeit atvestām izstādēm! Vilina, ka tur kļūst konkurētspējīgāki, gudrāki. Bet vai kāds pastāsta, kas tur reāli sagaida šo censoni?
– Beidzot augstskolu, konkurētspējas pazīme ir, ka absolvents spēj izprast un analizēt problēmas tajā jomā, ko apguvis. Otra īpašība, ko mēģina iemācīt ASV augstskolās, ir spēja analizēto pastāstīt citiem. Ir labi, ka pats visu saproti, bet tas neko nedod, ja nespēsi to pastāstīt kolēģiem un tiem, kas mazāk orientējas šajā sfērā. Trešais, uz ko balstās starptautiskā vidē konkurējošs students, ir spēja sadarboties. Ne tikai – es zinu, es varu par to runāt, bet labākos rezultātus visās disciplīnās dabūsim, strādājot kopā ar citiem cilvēkiem.
