Ekonomika
Auto un tehnoloģijas

Kā digitālajā laikmetā pateikt “nē” ātruma kultam. Saruna ar lēnas dzīvošanas aizstāvi Karlu Onorē0


Karls Onorē
Karls Onorē
Publicitātes foto

Karls Onorē (Carl Honore) ir rakstnieks un žurnālists, kurš kļuvis par lēnas dzīvošanas kustības popularizētāju un aizstāvi. Rakstījis virknei ietekmīgu Eiropas un ASV laikrakstu, taču atzinību visā pasaulē ieguvis ar grāmatu “In Prise of Slow”, kurā stāsta par to, kāpēc mums vajag samazināt dzīves ātrumu.

Karls Onorē uzskata, ka ātruma kultam pakļauti arī bērni un uzrakstījis grāmatu, kurā mudina lasītāju nenozagt savām atvasēm bērnību.

Savā jaunākajā grāmatā viņš pēta Rietumu sabiedrības attieksmi pret novecošanu. 15.novembrī “Digital Freedom Festival” ietvaros viņš uzstāsies ar ievadlekciju “Pareizais dzīvošanas ātrums digitālajā laikmetā” (The Right Speed of Living in the Digital Age). Karlu Onorē intervēja Gunta Sloga.

Jūs savā TED runā savulaik sacījāt, ka cilvēki sāk palēnināt savus dzīves tempus vien tad, kad saņem trauksmes zvanu. Kas bija jūsu trauksmes zvans?

Mans trauksmes zvans bija vakara pasaku lasīšana manam dēlam, es tolaik nespēju apstāties, vakarā apsēdos viņa istabā lasīt pasaku un tad milzīgā ātrumā centos izraut cauri “Sniegbaltīti”, un mēs visu laiku bijām konfliktā.

Šī briesmīgā situācija turpinājās un tad es dzirdēju par grāmatu ar vienas minūtes vakara pasaciņām, tātad “Sniegbaltīte” 60 sekundēs. Es nodomāju: tā gan ir laba doma, man tūlīt jāpasūta Amazon tā grāmata.

Taču tad sekoja otra reakcija: es nodomāju, vai tiešām es esmu nonācis līdz kam tādam? Vai tiešām es esmu gatavs ko tādu lasīt savam dēlam?

Tas bija viens no tiem apskaidrības brīžiem, es nodomāju: tas taču ir ārprāts, es nedzīvoju savu dzīvi, es skrienu tai cauri, un es sāku palēnināt ātrumu.

Ko vēl jūs mainījāt savā dzīvē bez lēnākas pasaku lasīšanas savam dēlam?

Manā dzīvē manījās viss. Viens no veidiem, kā palēnināt ātrumu, ir darīt mazāk. Teikt “nē” tā vietā lai teiktu “jā” jebkuram piedāvājumam – vai tas būtu darbs vai kādi sabiedriski pasākumi.

Es sāku veidot priotitātes, skatījos uz savu kalendāru un teicu: šīs lietas man tiešām ir svarīgas un tām es tiešām gribu pievērst visu savu uzmanību, bet visam pārējam es varu teikt “nē”.

Es sāku samazināt savus plānus, es arī mainīju veidus, kā izmantoju tehnoloģijas. Es pārtraucu būt tiešsaistē 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā, slēdzu ārā savu viedtālruni un datoru, lai nebūtu pie ekrāna.

Es integrēju savā ikdienas dzīvē prakses, kas liek būt lēnam, piemēram, sāku nodarboties ar jogu un meditāciju, dažkārt vienkārši pāris minūtes elpot, lai nomierinātu savu ķermeni, samazinātu spriedzi un ātrumu.

Viss tiešām mainījās. Taču, ja jūs paskatītos uz manu dzīvi no malas, jūs teiktu, ka tik daudz nekas nav mainījies. Es joprojām daru to pašu: interesanti pavadu laiku, ceļoju, strādāju, daru daudz citu lietu.

Taču kaut kas ir mainījies dziļumos, un tas ir ļoti iespaidīgi. Nozīme nav tam, kā mana dzīve izskatās jūsu vai kāda cita acīs, bet gan kā tā izskatās man pašam.

Man ir sajūta, ka šobrīd mana dzīve norit pareizajā ātrumā un es vairs nejūtu steigu. Man vienmēr ir laiks lietām un es nejūtu, ka tiktu steidzināts. Taču es joprojām daudz izdaru, tas ir šis jaukais paradokss.

Vai es saprotu pareizi, ka savu dzīves tempu nevar palēnināt, kamēr netiek ieviesti ikdienas paradumi?

Jā, tas ir svarīgi. Un šie paradumi var būt ļoti dažādi un atšķirīgi katrai personai. Es domāju, ka jebkurš ikdienas rituāls, kas apstādina un ļauj nesteigties.

Es tātad nedaudz meditēju, man patīk lasīt, nevis ekrānā, bet daiļliteratūru, joga. Taču es daru arī citas lietas. Man patīk gatavot ēst, kas arī ļauj apstāties. Te es nedomāju kaut ko mikroviļņu krāsnī uzsildītu, bet īstu maltīti no paša sākuma.

Citi cilvēki ada vai zīmē, vai nodarbojas ar kādu citu mākslas veidu. Dara kaut ko, kas ir taustāms un vienkāršs. Man ļoti patīk likt puzles, mums ģimenē bieži tās tiek liktas, ar kādiem 500 gabaliņiem.

Tas arī ir veids, kā cilvēki var nomierināties un atslābt, būt kopā vai būt vienatnē.

Kāpēc cilvēkiem joprojām ir grūti apstāties? Visi zina, ka vajadzētu no rīta iet paskriet vai meditēt, taču beigās to tomēr nedara.

Es domāju, ka cilvēkiem jebkuras pārmaiņas ir grūtas. It īpaši, ja tev ir jāpalēnina temps ātrā pasaulē. Ātrums ir atkarību raisošs. Tas raisa adrenalīnu, tā ir kā ķīmiska atkarība, mums ir jābūt aizņemtiem, raižu pārņemtiem, stimulētiem.

Tas ir tāpat kā heroīna atkarīgajam pārtraukt tā lietošanu: ārprāts, es jūtos briesmīgi, man vajag devu!

Taču tas ir labi, ja jums ir šie atteikšanās simptomi, tas nozīmē, ka jūs virzāties uz otru pusi, ātruma samazināšana jūs padarīs veselīgāku, laimīgāku un produktīvāku, jūs kļūsiet par pilnvērtīgāku būtni, jūs dzīvosiet labāku dzīvi.

Tas ir tā vērts. Grūts ir pirmais pielāgošanās posms, un daudzi cilvēki tā laikā padodas, jo ir grūti.

Tam par sliktu nāk arī mūsu sabiedrībā valdošais kultūras tabu attieksmē pret lēnumu. Mums ir grūti darboties lēnāk, jo dzīvojam kultūrā, kur lēnums ir sinonīms slinkumam, stulbumam un garlaicībai, kaut kam neproduktīvam. Tāpēc cilvēki negrib būt saistīti ar šo negatīvo.

Pat ja mēs jūtam ar savām muguras smadzenēm, ka gribam palikt lēnāki, mēs to nedarām, jo mums ir bail, mums ir kauns un vainas sajūta, jo apkārt tiek teikts: tu nevari kļūt lēnāks, tev jākustās ātrāk, vēl ātrāk!

Es domāju, ka pastāv arī metafizisks iemesls.

Daudziem cilvēkiem ātrums ir veids, kā izvairīties no lielajiem jautājumiem: kas es esmu, vai es dzīvoju pareizu dzīvi. Vai ar manu ģimeni, manu kopienu, manu valsti viss ir kārtībā? Tie ir lieli jautājumi un tie paņem daudz laika un var dažkārt būt biedējoši.

Taču uz šiem jautājumiem ir jāatbild, ja vēlies dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Taču vieglāk ir kustēties ātri un visu laiku būt aizņemtiem, nevis domāt par tiem vai atbildēt uz sīkajiem jautājumiem.

Jūs runājat arī par lēnu bērnu audzināšanu. Vai varat izstāstīt ko vairāk par šo ideju?

Mēs nododam šo steigu arī nākamajām paaudzēm. Bērniem ir nepārtraukti uzdevumi, ekrāni visur, viņi skrien cauri savai bērnībai tā vietā lai to izdzīvotu.

Bērni visā pasaulē maksā par to augstu cenu, ja jūs paskatāties uz fiziskajām un veselības problēmām – liekais svars, treniņu radīti savainojumi, trauksme, depresija, ēšanas traucējumi, pāridarīšana sev.

Šīs problēmas kļūst aizvien lielākas, bērni jūt milzīgu spiedienu. Viņi kustās par ātru. Bērniem vajag lēnumu, viņiem nepieciešams laiks un telpa, lai paši varētu izzināt pasauli, lai garlaikotos, kļūdītos un sapņotu acīm vaļā.

Dažkārt nedarīt neko vai darīt lietas darīšanas pēc. Tieši šajos brīžos bērni iemācās, kā izmantot savu iztēli un būt radošiem, ka būt sociāli iesaistītiem un kā saprast, kas viņi ir.

Šobrīd pasaulē ir sākusies milzīga kustība par to, kā palēnināt bērnību, lai bērni varētu kārtīgi attīstīties. Es nesen biju Silīcija ielejā un runāju ar vecākiem.

Šie ir ļoti ātri un ļoti ambiciozi cilvēki, strādā Google, Apple un Microsoft, taču viņi izmisīgi vēlas, lai ģimenēm būtu lēnāks temps. Viņi redz postu, kas nodarīts.

Man liekas, ka jau no bēbja vecuma cilvēki bērnus pakļauj dažādām nodarbībām.

Jā, neprātīgi jau no piedzimšanas brīža vecāki bērnus jau uzskata par projektu! Bērnu audzināšana ir kļuvusi par sporta sacensību, par produkta attīstības pasākumu.

Savā pēdējā grāmatā jūs esat pievērsies problēmai, kas ir īpaši aktuāla Rietumu pasaulei, – straujajai iedzīvotāju novecošanai.

Jūs sakāt – problēma, taču es neuzskatu, ka novecošana ir problēma. Es domāju, ka problēma ir faktā, ka mēs to definējam kā problēmu.

Ja mana pirmā grāmata bija vēršanās pret ātruma kultu, tad te es pievēršos jaunības kultam un vēlos parādīt, ka novecošana nav tikai par lejupslīdi, zaudējumiem, depresiju un demenci, jušanos nevajadzīgam.

Protams, ka daudzas lietas, mums novecojot, nepatīk, bet daudzas paliek tādas pašas vai pat kļūst labākas.
Saistītie raksti

Grāmatas mērķis ir radīt jaunu novecošanas naratīvu, tādu, kas ir daudz niansētāks un optimistiskāks, jo mēs ieejam novecošanas zelta laikmetā. Cilvēces vēsturē nekad nav bijis labāks laiks novecošanai kā tagad.

Mums ir tas jāpieņem, nevis jājūtas slikti vai jāsauc par problēmu un slimību, krīzi. Tas taču ir brīnišķīgi, ka mēs dzīvojam ilgāk un labāk kā jebkad agrāk.

Liels jums paldies un tiekamies Rīgā!

LA.lv