Herberts Cukurs – slavens lidotājs un/vai kara noziedznieks? 7
1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulā norisinājās masveida ebreju iznīcināšanas akcija, kurā tika nogalināti vairāk nekā 25 000 nevainīgu cilvēku.
Viens no aculieciniekiem ebreju pārvietošanai no Rīgas geto uz Rumbulu bija pirms kara pazīstamais lidotājs, bet nacistu okupācijas laikā bēdīgi slavenās latviešu drošības palīgpolicijas Arāja komandas dalībnieks kapteinis Herberts Cukurs (1900–1965).
Izraēlas specdienesta Mossad bez tiesas sprieduma veiktā viņa brutālā noslepkavošana Urugvajā 1965. gadā un līdz mūsdienām nerimušās debates par Cukura līdzdalību holokaustā spilgti apliecina viņa vārda popularitātes noturīgumu publiskajā telpā.
To neatņemama sastāvdaļa ir arī dažādu sabiedrības slāņu centieni Cukuru slavēt vai nosodīt bez pietiekamas iedziļināšanās viņa darbībā, kā arī nereti vērojamā nespēja nodalīt un atšķirīgi vērtēt Herberta Cukura izcilos sasniegumus aviācijā un dienestu noziedzīgā organizācijā.
Latvijas aviācijas lepnums
Pirmskara Latvijas aviācijas slavas kaldinātājs Herberts Cukurs pasaulē nāca
1900. gada 17. maijā Liepājā kā vecākais dēls dzelzceļa mašīnista Jāņa un Annas Cukuru ģimenē.
Pirmā pasaules kara noslēgumā pabijis bēgļu gaitās Krievijā, Herberts atgriežas dzimtenē un 1919. gadā absolvē Liepājas četrgadīgo skolu. Kā brīvprātīgais iestājas Latvijas bruņotajos spēkos un piedalās cīņās pret lieliniekiem Latgales frontē.
Pēc Kara skolas virsnieku kursu beigšanas 1921. gadā viņš iegūst leitnanta dienesta pakāpi, gadu vēlāk apprecas ar Līviju Margaretu Bērs, bet 1924. gadā piedzimst viņu dēls Ilgvars.
Turpmākās Herberta Cukura gaitas Latvijas armijā iezīmējas gan ar viņa progresējošiem panākumiem lidmašīnu būvē, gan daudziem disciplīnas pārkāpumiem (t. sk. lidošana zem Kalpaka tilta un braukšana pa Liepājas ielām ar lidmašīnu bez spārniem, līdzdalība alkohola kontrabandā no Igaunijas u. c.) un vairākkārtēju atvaļināšanu no dienesta.
1926. gadā notiek pārmaiņas Cukura privātajā dzīvē, kad viņš apprecas otrreiz, šoreiz ar simpātisko Mildu Bērzupi, un viņu ģimenē pasaulē nāk bērni Gunārs (1931), Antinea Doloresa (1934), Herberts (1942) un Ričards (1956).
Cukura sasniegumu virsotnes, nesot pasaulē Latvijas vārdu, ir 20 000 kilometru garais pārlidojums ar lidmašīnu C-3 “Kurzemes hercogiene” uz Gambiju un atpakaļ 1933.–1934. gadā, kad, atgriežoties Liepājas Karostas lidlaukā, viņu sveic 7000 sajūsmināto sagaidītāju. Seko Cukura atjaunošana militārajā dienestā un paaugstināšana par kapteini.
1936.–1937. gadā ceļā ar lidmašīnu C-6 “Trīs Zvaigznes” uz Āziju un Indoķīnu un atpakaļ tiek veikti 44 000 kilometru, bet 1937. gada 18. novembrī Herbertu Cukuru apbalvo ar godam nopelnīto IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Cukura milzīgo popularitāti veicina arī laikrakstā “Jaunākās Ziņas” publicētās ceļojumu reportāžas, to vidū ir arī 1939. gada apraksti par auto braucienu pa Sahāras tuksnesi un uz Palestīnu.
Arāja komandas virsnieks
Latvijas okupācija 1940. gada 17. jūnijā atnesa nopietnas pārmaiņas arī kapteiņa Cukura dzīvē. Dažus mēnešus vēlāk viņu atvaļināja no dienesta sakarā ar piemērota amata trūkumu Sarkanajā armijā.
Kaut arī ir ziņas, ka Cukuram sāpīga izrādījās padomju varas veiktā uzņēmumu nacionalizācija, kas pārvilka svītru viņa plāniem attīstīt lidmašīnu būvniecību, tomēr tieši Cukurs 1941. gada 9. aprīlī ar Baltijas Sevišķā kara apgabala rīkojumu tiek komandēts uz Jakovļeva aviokonstruktoru biroju Maskavā, kur pavada vienu nedēļu.
Pēc aculiecinieku stāstītā, padomju okupācijas gadā Cukurs izmantoja sava laba drauga rakstnieka un profesora Augusta Kirhenšteina “marionešu valdības” locekļa Jūlija Lāča labvēlību, saglabājot zināmas privilēģijas un brīvi pārvietojoties ar savu kadiljaku.
Pastāv arī nostāsti, ka Cukurs līdzdarbojies kolhoza dibināšanā Penkules pagastā, tāpēc pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā vietējie aizsargi pat viņu apcietinājuši.
Saskaņā ar citu versiju Cukura aresta iemesls varēja būt arī nesaskaņas ar Bukaišu pagasta (tur Lidoņu mājās dzīvoja Herberta Cukura ģimene) aizsargu vada komandieri Visvaldi Sakni, pastāvot sāncensībai par vietējās nacionālo partizānu grupas komandēšanu.
Ir diezgan ticams, ka Cukurs, lai paglābtos no iespējamām represijām, vēlāk pievienojās savas studentu korporācijas “Lettonia” biedra Viktora Arāja komandētajai vācu SiPO un SD latviešu drošības palīgpolicijas vienībai. Tomēr jāšaubās, vai nacistu okupācijas varas acīs Cukurs bija tik liels komunistu režīma atbalstītājs, ka viņam draudētu nāvessods.
No tā spēja izvairīties pat sociāldemokrāts un t. s. Latvijas Tautas armijas jeb 24. teritoriālā strēlnieku korpusa augstākais politiskais vadītājs Bruno Kalniņš, kura sadarbība ar padomju okupācijas varu bija daudz nopietnāka.
Herberts Cukurs Arāja komandā dienēja no 1941. gada jūlija beigām līdz 1942. gada augustam un bija ne tikai transporta līdzekļu un ieroču noliktavas pārzinis, bet arī atbildēja par sakaru uzturēšanu ar vācu armiju, SS un Drošības policiju, kā arī pildīja Arāja adjutanta pienākumus.
Šīs represīvās militārās vienības uzdevumos ietilpa nacionālsociālistiskās Vācijas ienaidnieku – ebreju, psihiski slimo cilvēku, čigānu un komunistu – iznīcināšana. Vēsturnieks Kārlis Kangeris uzskata, ka Cukurs “ar savu līdzdalību Arāja komandas vadošajā sastāvā ir sekmējis liela skaita Latvijas civiliedzīvotāju iznīcināšanu vācu okupācijas laikā un līdz ar to kaitējis Latvijas valstij un tās tautai. Vai viņš pašrocīgi ir šāvis vai nav šāvis žīdus/ebrejus, šai gadījumā nav tik svarīgi. Tāda rīcība nekādā ziņā nav saskaņojama ar Latvijas armijas virsnieka godu.”
Rīga, K. Valdemāra iela 19
Pretēji Simona Vīzentāla centra pārstāvja Izraēlā Efraima Zurofa paustajai nostājai noraidāma ir Herberta Cukura līdzdalība gan sinagogu dedzināšanā Rīgā 1941. gada 2. jūlijā Šmerlī un 4. jūlijā Gogoļa ielā, gan vēl vairāku holokausta pārdzīvotāju liecības par viņa vienpersoniski veikto 300 ebreju noslīcināšanu Ventas rumbā Kuldīgā vai 400 ebreju sterilizāciju Bauskā u. tml.
Vienas no smagākajām apsūdzībām pret Cukuru ir par viņa dalību ebreju spīdzināšanā un nogalināšanā pazīstamā ebreju tirgotāja Šmulāna namā Rīgā, K. Valdemāra ielā 19, kur savu sākotnējo mājvietu bija atradusi Arāja komanda.
Kaut arī vairākos “Vācijā atbrīvoto ebreju organizācijas” pirmajos pēckara gados pierakstītajos protokolos ir minēta Cukura nežēlīgā izturēšanās pret ebrejiem Rīgā 1941. gada jūlija sākumā, vismaz šajā laikā tā ir stipri apšaubāma.
Mūsdienās apzinātie LPSR VDK krimināllietu materiāli rāda, ka līdz pat jūlija vidum Cukurs ir darbojies nacionālo partizānu vienībā Bukaišu pagastā, bet Rīgā ieradies ne agrāk kā 15. jūlijā.
Asas debates ir izraisījušas vairākas tolaik 16 gadus veca ebreju pusaudža Ābrama Šapiro dažādos laikos sniegtās liecības. Saskaņā ar vienu no tām, kas ar Šapiro parakstu ir pierakstīta 1948. gada 19. decembrī Minhenē, Cukurs 1941. gada 2. jūlijā kopā ar bruņotu vīru grupu ielauzies viņa tēva Pinhusa Šapiro īrētajā dzīvoklī Rīgā, Zaubes ielā 4–4, un paziņojis, ka konfiscē to savām vajadzībām (pēc ieraksta mājas grāmatā, Cukurs gan tajā reģistrēts tikai 21. jūlijā).
Līdzšinējais dzīvokļa iemītnieks ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, kur vēlāk nošauts, bet viņa dēls Ābrams aizvests uz Arāja komandas mītni K. Valdemāra ielā 19 (šī epizode ļoti romantizētā veidā ir atspoguļota arī 2014. gadā plašu sabiedrības uzmanību un arī protestus raisošajā mūziklā “Cukurs. Herberts Cukurs”).
Tomēr pēc kara ASV nonākušais un Lasvegasā par profesionālu mūziķi kļuvušais Ābrams Šapiro 2005. gadā amerikāņu profesorei Džeklīnai Stīvensai apstiprināja, ka nav liecinājis pret Cukuru Minhenē, bet gan tikai vēlāk Ņujorkā, turklāt viņa stāstījuma pierakstā ir iekļautas lietas, ko viņš pats nemaz nav apgalvojis.
Kaut arī kopumā Ā. Šapiro ir pārliecināts, ka Cukurs ir piedalījies Rīgas geto ebreju iznīcināšanā, viņš noliedz viņam piedēvēto apgalvojumu, ka Cukurs būtu bijis klāt pie viņa tēva apcietināšanas vai arī grupveidā izvarojis paša izglābto ebreju meiteni Mirjamu Kaicneri.
Rumbulas akcija
Daudz nepārprotamāka ir Herberta Cukura līdzdalība lielākajā ebreju masveida slepkavošanas akcijā Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Gan nedaudzo holokaustu pārdzīvojušo ebreju, gan atsevišķu latviešu policistu atmiņā Cukurs ir palicis kā atbildīgais par ebreju kolonnu brutālo nostādīšanu Rīgas geto un kā automašīnas šoferis, kas atradies netālu no eksekūcijas vietas Rumbulā.
Vēsturnieks Marģers Vestermanis uzskata, ka šīs aculiecinieku liecības par to, ka Cukurs visu acu priekšā Rīgas geto tīrīšanas laikā 30. novembrī šāvis uz bērniem, sievietēm un sirmgalvjiem, var apstiprināt ar Rīgas 6. policijas iecirkņa dokumentiem, kuram Cukurs bija īslaicīgi piekomandēts.
Cilvēki atceras Cukuru kopā arī ar citiem policistiem vēlāk sirojam pa tukšo geto teritoriju, un vairāki laikabiedri ir stāstījuši, ka Cukurs ir lielījies par Rīgas ebreju iznīcināšanu.
Paša Herberta Cukura 1945. gada 26. jūlijā Francijas pilsētiņā Kasī netālu no Marseļas rakstītās rindas, kurās viņš gan nenosauc konkrētus datumus un nepaskaidro savas klātesamības iemeslus, rāda, ka viņš bijis tiešs aculiecinieks to dienu baisajiem notikumiem: “Kādā agrā novembra rītā atvērās geto vārti un “aizceļotāju” pirmās kolonnas ar rokas bagāžu un mugursomām – sievietes ar zīdaiņiem, sirmgalvji un mazi bērni – devās nezināmajā. Viņi gāja rindā pa četri, un katrā kolonnā bija ap 1000 cilvēku. [..] Ar nelielu atstatumu kolonna sekoja kolonnai, un Maskavas ielā varēja dzirdēt daudzus šāvienus. [..]
Iela bija pilna ar nomestām mantām, apģērbu. Bija redzamas arī asins peļķes. Dažviet gulēja arī nošautās sievietes un bērni, kuri nespēja tikt līdzi kolonnai un tika nošauti uz vietas.
Dažās vietās uz ielas aiz Kuzņecova porcelāna fabrikas nogalinātie gulēja kaudzēs. Asinis tecēja ūdens notekās. [..] Kolonnu gali pazuda mazajā mežiņā, no kura bija dzirdami nepārtraukti mašīnpistoļu šāvieni.”
Jājautā, no kurienes Cukuram varēja būt tik detalizētas zināšanas par šīs akcijas norisi? Un kāpēc šajā desmit lappušu garajā ziņojumā viņš nav uzskatījis par vajadzīgu paskaidrot, kur un kāpēc pats ir uzturējies šīs eksekūcijas laikā?
Tikpat izvairīgi un selektīvi Cukura pašrocīgi rakstītie biogrāfijas dati atklājas 2006. gadā Karla Bjošmarka Liepājas Karostā veidotajā izstādē “Nevainības prezumpcija”, kas neieviesa lielāku skaidrību par to, ko konkrēti Cukurs pats darīja laikā un vietās, kas minētas pret viņu vērstajās apsūdzībās.
Rumbulas akcijas otrajā dienā – 8. decembrī Cukuru redzēja arī ebrejiete Ella Medalje, kurai, pateicoties savam neebrejiskajam izskatam un labajām latviešu valodas zināšanām, izdevās palikt dzīvai.
Liktenīgas sagadīšanās dēļ viņa bija starp tām četrām sievietēm (divas no viņām aizgāja bojā), kurām izdevās pārliecināt SS obergrupenfīreru Frīdrihu Jekelnu, ka viņas nav ebrejietes, tā rezultātā tās abas ar Cukura vadīto automašīnu tika atvestas atpakaļ uz nopratināšanu Jekelna štābā.
Pirms tam viņa ar Cukuru bija runājusi 1941. gada jūlijā Arāja komandas mītnē Rīgā, K. Valdemāra ielā 19, kurš tai bija sacījis: “Tu pavisam neizskaties pēc žīdietes. Tev būtu jādzīvo pilsētā kopā ar citiem vai jāpārceļas uz laukiem.”
Otrā pasaules kara beigās bēgļu gaitās uz Zviedriju devās latviešu pianiste Guna Kurmis, kura vēl šodien atceras sava tēva Rīgas pilsētas miertiesneša Anša Kurmja kara gados pieredzēto lielo vilšanos Cukura personā.
Būdams rezerves virsnieks – lidotājs A. Kurmis 20. gadsimta 20. gadu beigās bija labi pazīstams ar Cukuru, ar kuru kopā rezervistu apmācībās pat veikuši vairākus izmēģinājuma lidojumus Liepājā. Bet, satiekot slaveno lidotāju 1941.–1942. gadu mijā Rīgā, tas atklāti lielījies ar Rīgas geto ebreju iznīcināšanu, kas Gunas tēvā izraisījis tik dziļu morālisku riebumu, ka viņš pēc tam izvairījies ar Cukuru satikties.
Vēl būtu jāprecizē un kritiski jāizvērtē 2011. gadā atklātībā parādījusies jūrmalnieka Jāņa Jerkina liecība, ka viņš kā deviņgadīgs zēns slepus noklausījies tēva brāļa Ernesta, tolaik Universitātes Rīgā Elektrotehnikas fakultātes studenta teikto, ka 1941. gada otrajā pusē uzņēmumā VEF (tobrīd – AEG) “vakarā pirms brīvdienas Herberts Cukurs ieradies no Rumbulas un lielījies, kā personīgi rādījis citiem priekšzīmi, ņemot žīdu bērniņus aiz kājām, nogalinājis, ar galviņām sitot pret Rumbulas priedēm (notikuma vietas apraksts drīzāk atgādina Biķernieku mežu, bet ir jānoliedz, ka tur masveidā būtu nogalināti bērni). Cehā iestājies klusums, un ne tikai ar Cukuru, bet pat savā starpā puiši pārstājuši runāt.”
Glābtie un izglābtie
Holokausta pētnieku vidū nav vienprātības par Herberta Cukura lomu vairāku ebreju glābšanā. Nav šaubu, ka starp viņiem bija jauna ebrejiete Mirjama Kaicnere (tika slēpta Cukura dzīvesvietā Rīgā, Zaubes ielā, pēc tam Bukaišos, bet kara beigās kopā ar Cukuru ģimeni devās uz Vāciju un Brazīliju, kur drīz vien apprecējās, 1950. gadā viņa liecināja par Cukuru kā savu glābēju, taču vēlākos gados ziņu par sievieti trūkst).
Kā Cukura glābtie cilvēki vēl tiek minēti Ābrams Šapiro, Matīss Lutriņš (Cukurs paņēma viņus abus darbā Arāja komandas garāžās) un viņa sieva Beila (vēlāk mira ieslodzījumā Štuthofas koncentrācijas nometnē).
Pēc vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa domām, tieši Herberts Cukurs 8. decembrī lika paslēpt abus Lutriņus savā kravas mašīnā un atvest atpakaļ no Rumbulas uz Rīgu, un tas ir bijis īstais iemesls, kāpēc Cukurs tobrīd ir atradies šajā vietā. Vēl Viktora Arāja tiesas prāvā 1979. gadā Hamburgā figurē bijušās liepājnieces Tamāras Feseles vārds, kura varēja būt Cukura mīļākā un kurai viņš palīdzējis izkļūt no Rīgas geto.
Jaunus faktus par Cukuru savā videoliecībā Okupācijas muzejam 2011. gadā ir atklājusi tolaik nepilnus 20 gadus vecā Leonora Apine, kuras vecāku dzīvesvieta atradās netālu no Cukuru ģimenes lauku mājām Bukaišu pagasta Lidoņos.
Leonora gājusi lasīt ērkšķogas Cukuriem piederošajā plašajā augļu dārzā, kur reiz uzgājusi speciāli izbūvētu zemnīcu, kurā slēpušies trīs vīrieši. Kad viņa par tiem jautājusi māju saimniekam, tas vien atbildējis, lai neliekoties par to ne zinis, bet drīzāk aiznesot viņiem pārtiku.
Taču vēlāk Cukurs paskaidrojis, ka tie ir ebreji, kurus vācieši iznīcinot, tāpēc viņi ir jāslēpj, bet par to neviens nedrīkstot zināt. Vēlāk vīrieši no slēptuves pazuduši un it kā ar kuģi aizvesti kaut kur tālāk.
Var pieņemt, ka Cukurs kara laikā bija iesaistīts vairāku ebreju glābšanā no bojāejas, taču ne vienmēr ir skaidri motīvi, kāpēc viņš to ir darījis. Nav arī izslēgta varbūtība, ka Cukurs, būdams impulsīvas dabas, dažādās situācijās varēja piedalīties gan ebreju iznīcināšanā, gan viņu glābšanā.
Aizsargu komandieris Kurzemē
1942. gada pirmajā pusē Cukurs Arāja komandas sastāvā piedalās padomju partizānu apkarošanas akcijās Veļikije Luki, Novosokoļņiku un Nasvas rajonā. Vēlāk kā žurnāla “Laikmets” pastāvīgais līdzstrādnieks publicē vairākas kauju reportāžas, atbilstoši tālaika garam aicinot “latvju tautu piedalīties lielajā Eiropas tautu cīņā pret žīdisko boļševismu”.
1943. gada 1. maijā Cukurs atgriežas dienestā Rīgas apriņķa policijā, bet gadu vēlāk tiek aizkomandēts uz Latgali, lai Sarkanās armijas iebrukuma gadījumā tur organizētu vietējos policijas spēkus. Šo rīkojumu Cukurs nemaz neizpilda, bet tā vietā dodas uz Kurzemi.
1944. gada 4. augustā laikraksts “Ventas Balss” ziņo, ka Cukurs ir iecelts par latviešu “kārtības policijas galvenā direktora vietnieku un aizsargu komandieri Kurzemes apgabalā”. Tikai nesen ASV Stenforda universitātes Hūvera institūta arhīvā apzinātajā Mākslas un kultūras lietu departamenta direktora Žaņa Unāma manuskriptā ir aprakstīta epizode 1944. gada augusta sākumā Liepājā, kad viņam ir izdevies pārliecināt Latvijas Zemes pašpārvaldes 1. ģenerāldirektora vietnieku Kurzemē Mārtiņu Prīmani un vēlāk saņemt arī ģenerālkomisāra Rīgā Oto Heinriha Drekslera telefonisku piekrišanu Cukura apstiprināšanai šajā amatā.
Tas notika brīdī, kad Sarkanā armija bija izlauzusies līdz Rīgas jūras līcim pie Tukuma, līdz 20. augustam pārtraucot sauszemes sakarus starp Rīgu un Kurzemi. Tāpēc svarīgi bija frontes nostabilizēšanā iesaistīt visus pieejamos spēkus, un te “līdzēt nevarēja ne akadēmiski kabineta cilvēki, ne kārtīgi administrācijas ierēdņi, bet gan tikai dēkaiņi un avantūristi, kam netrūka drosmes, kas ne no kā nebijās un kas varēja aizraut arī citus”.
Savu uzņēmību Cukurs bija nodemonstrējis arī ar ierašanos Kurzemē, pēc tam kad bija uzmontējis savu automobili uz kāda plosta un pa jūras ceļu sasniedzis Mērsragu.
Herberta Cukura atrašanās aizsargu komandiera amatā gan ilgusi tikai dažas dienas, jo pret viņa kandidatūru iebilduši vairāku Kurzemes apriņķu priekšnieki un vadošie latviešu policijas darbinieki. Par pamatu tam esot bijusi Cukura “sliktā slava”, kas gan nav saistīta ar viņa līdzdalību holokaustā, bet gan ar avantūristisko raksturu un kādreizējo nodarbošanos ar spirta kontrabandu.
Par Cukura tālākām gaitām līdz pat nacistiskās Vācijas vispārējai kapitulācijai ir visai skopas ziņas. Pastāv nostāsti, ka 1944. gada novembrī viņš īsu laiku kopā ar apcietinātajiem kureliešiem pat atradies ieslodzījumā Ventspilī. Vēlāk Cukurs dodas uz Berlīni, kur līdz 1945. gada martam strādā kādā lidmašīnu fabrikā, tad dodas tālāk uz rietumiem un līdz ar kapitulāciju nonāk amerikāņu okupācijas zonā Vācijā. Tālāk Cukuru ģimenes ceļš ved uz Marseļu Francijā, kur nedēļu pirms Ziemassvētkiem tiek izsniegta vīza viņu ieceļošanai Brazīlijā, ar ko sākas jau pavisam cits posms Cukura dzīvē.
Cukura noslepkavošana Urugvajā
1946. gada 4. martā Herberts Cukurs ar ģimeni ieradās Riodežaneiro Brazīlijā, kur viņš ar mainīgām sekmēm iesaistās sporta laivu izīrēšanā, tūristu vizināšanā ar lidmašīnu un citos pakalpojumos pilsētas pludmalē. Cukura darbošanos 20. gadsimta 50.–60. gados pavada apsūdzības kara noziegumos, un nesekmējas arī viņa centieni iegūt Brazīlijas pilsonību.
Cukura meita Antinea Doloresa Cukurs-Risoto ir apgalvojusi, ka viņas tēvs nekad nav slēpies un vairākkārt prasījis, lai viņa vainas vai nevainības jautājums tiktu atrisināts likumīgas tiesas ceļā.
Kā zināms, atšķirībā no virknes nacionālsociālistiskās Vācijas augsta ranga amatpersonu, kas tika apsūdzētas kara noziegumos, Cukurs atklāti dzīvoja ar savu īsto vārdu un uzvārdu un īpaši neslēpās. Arī citi viņa radinieki ir teikuši, ka kara laikā Cukurs nekādā gadījumā nav piesavinājies ebrejiem atņemto mantu un savam tēvam zvērējis, ka nav piedalījies ebreju iznīcināšanā.
Neraugoties uz to, Cukuru jau pāri pusmūžā, viņam pašam līdz pēdējam brīdim izrādot pretestību, 1965. gada 24. februārī Montevideo Urugvajā cietsirdīgi un bez tiesas sprieduma nogalināja Izraēlas slepenā dienesta Mossad darbinieki.
1997. gadā Jeruzalemē klajā nākušajā Antona Kincles (īstajā vārdā – Jakovs Meidars) un Gada Šimona grāmatā “Rīgas bendes nāve” (2000. gadā izdota arī latviski) teikts, ka Cukurs esot dzīvojis ne visai labos materiālos apstākļos un bijis tālu no pārticības, taču vienlaikus atzīts, ka viens no iemesliem, kāpēc Cukura slepkavība nav notikusi pašā Brazīlijā, ir bailes, ka tas varētu sāpīgi vērsties pret vietējo ebreju kopienu.
Cukura pēckara dzīves apraksts gan neliecina par viņa ietekmi sabiedrībā un par to, ka par viņa nāvi kāds būtu varējis atriebties, rīkojot plašas pretebreju akcijas.
Ir izskanējuši pat fantastiski minējumi, ka Cukuram bijuši plaši kontakti ar Brazīlijā patvērumu radušām kara noziegumos apsūdzētām personām un viņš gatavojies nodot “nāves eņģeli” Jozefu Mengeli, par ko viņu nogalinājusi nacistu pagrīde. Cukurs esot varējis būt viens no tiem, kurš izvadājis pa “mūža mežiem” nacistiskos kara noziedzniekus, kas patvērumu meklējuši Dienvidamerikā. Tieši Cukuram vajadzējis kļūt par “galveno varoni” holokausta noziegumu tiesas prāvā (līdzīga kā Ādolfa Eihmaņa prāva 1962. gadā Izraēlā), lai apslāpētu antisemītisma vilni Latīņamerikā un apturētu kara noziegumu noilguma likuma pieņemšanu Vācijā.
Lielāku skaidrību Herberta Cukura slepkavības lietā, iespējams, ievieš žurnālista Ronena Bergmana grāmata “Celies un nogalini pirmais. Izraēlas mērķēto likvidāciju slepenā vēsture” (2018), kur atzīts, ka viņa nogalināšana notikusi personisku iemeslu dēļ, jo Mossad direktora Meira Amita tuvs draugs esot bijis Izraēlas armijas militārā izlūkdienesta vadītājs Aharons Jarivs (uzaudzis Liepājā, 1935. gadā 15 gadu vecumā devies uz Palestīnu), kurš bijis pārliecināts par Cukura personīgo līdzdalību viņa ģimenes locekļu iznīcināšanā.
“Viņi sēdēja kādā istabā, un kāds nolasīja meklējamo nacistisko kara noziedznieku vārdus, un tika minēts Cukura vārds, un atskanēja dobjš troksnis: Jarivs noģība un nokrita uz muguras, dzirdot Cukura vārdu. Cukurs nodedzināja daudzus viņa ģimenes locekļus, un tad nu bija, ziniet, jāizdara kaut kas drauga labā.”
Salikt “visus punktus uz i” Herberta Cukura lietā var izrādīties arī neiespējami.
Viņa vārds, tāpat kā līdz šim, var dot iespēju vieniem pārmest Latvijas aviācijas izcilnieka beztiesas noslepkavošanu, bet citiem vainot latviešus nespējā apzināties savu līdzdalību un līdzatbildību holokaustā. Tomēr, lai kāda būtu Cukura aizstāvju vai nosodītāju motivācija, jāsaprot, ka ikvienam būtu tikai pakalpots, ja brīdī, kad Cukurs uzzināja, ar ko nodarbojas Arāja komanda, viņš to būtu atstājis neatkarīgi no iemesla, kamdēļ viņš tajā bija nonācis, un draudiem vai neērtībām, kas varētu sekot, ja viņš to pamestu.
Lai arī no juridiskā viedokļa Herberta Cukura dienests vācu SiPO un SD latviešu drošības palīgpolicijā vēl nepierāda viņa tiešu vainu ebreju slepkavošanā (to apstiprināt vai noliegt nav spējusi ne Latvijas Republikas Prokuratūras 1996. gadā uzsāktā izmeklēšana Cukura pārbaudes lietā, ne 2006. gadā ierosinātā krimināllieta par ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā. Līdz šim tālāku virzību nav guvusi arī Cukura tuvinieku 2011. gadā izteiktā iniciatīva par viņa pārapbedīšanu Rīgas Brāļu kapos), bet to apstiprinošas aculiecinieku liecības ir ļoti pretrunīgas, tomēr tas ir pietiekams iemesls, lai šodien Herberta Cukura darbību vērtētu neviennozīmīgi, bet nācijas varonības apliecināšanai izvēlētos morāli skaidrākas vērtības un orientierus.
Ulda Neiburga jaunāko grāmatu “Grēka un ienaida liesmās!” varat iegādāties šeit.
