Brālim palaimējās nekļūt trakam 0
Izlasot “LA” 20. janvāra numurā Māras Libekas rakstu “Traks pēc nāves”, skaudri jāatceras arī pirmsatmodas t. s. disidentu likteņi.
Ja manam brālim viņa tiesu procesu laikā būtu “palaimējies” nokļūt tā laika psihiatrijas ekspertu rokās, Gunārs būtu uz mūžu apzīmogots ar vājprātīgā zīmogu kā daudzi citi pirmsatmodas drosminieki, kuri uzdrīkstējās paust savu pārliecību pret pastāvošo varu, jo “tie visi, kuri nostājās pret, bija vairāk vai mazāk plānprātīgi”. Vadoties no šī postulāta, arī pats tā laika psihiatrijas eksperts varēja kļūt no saviem varai uzticīgi kalpojošiem kolēgām apzīmogots par tādu, ja viņš atsacījās izpildīt čekas norādījumus. Un šodien gandrīz bezcerīgi pūlētos noņemt no sevis trakā zīmogu uz mūžu. Ja 1983. gadā jau nepūstu jaunās vēsmas, brāļa pēdējais vārds Augstākajā tiesā būtu vairāk nekā pietiekams, lai Gunāru augsti izglītotie psihiatrijas speciālisti apzīmogotu uz mūžu.
Bet varbūt vēl nav par vēlu to izdarīt, ja jau pie lemšanas tie paši sertificētie speciālisti, kuri var spriest nešaubīgi par cilvēka gara spējām arī pēc viņa nāves.
Jāsāk šaubīties par savām prāta spējām arī visiem gados vecajiem ļaudīm, kuri pagājušo atceras labāk par tagadnē notikušo, ja jau tā ir mēraukla, kad cilvēku var sākt vērtēt kā nepieskaitāmu, kā to apgalvo psihiatrijas eksperti.
Šo “vājprāta pazīmi” gan novēlētu pašiem lēmējiem. Atcerēties, kā tika lemti cilvēku likteņi tajos drūmajos laikos. Un šodien atbildēt par nodarīto apzīmogoto un savas sirdsapziņas priekšā. Ir taču noziegumi, kurus neattaisno pat noilgums.
Pateicība par uzdrošināšanos žurnālistei Mārai Libekai un advokātam Laurim Liepam.
