Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
5. jūlijs, 2016
Drukāt

Liāna Langa: Brāļu Ģērmaņu brīvība mākslā

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Liāna Langa

Šogad ar personālizstādēm savu 75 gadu jubileju atzīmē  dvīņubrāļi  Andrejs un Juris Ģērmaņi.

Retais, kuru kaut nedaudz interesē latviešu 20. gadsimta glezniecība, nebūs par viņiem neko dzirdējuši. Abu liktenis bijusi un ir brīvība mākslā. Abiem pamatos ir Rozentāļu mākslas vidusskolas un Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēku iedīdītā fundamentālā mālēšanas skola, bet brālīši sevi attīstījuši individuāli, un viņu gleznieciskais rokraksts ir atšķirīgs, lai gan vizuāli abi joprojām tik līdzīgi. Apbrīnojams ir viņu joprojām jauneklīgais bohēmisms, dzirkstoša humora sajūta, intelektuāla, distancēta pašironija un – kas ne mazāk svarīgi – godīgums un cilvēcība.

Abi piedzimuši smagā laikā, Otrā pasaules kara sākumā, 1941. gada 16. jūnijā inteliģentā bibliogrāfa ģimenē – tēvs līdz 1946. gadam bijis Nacionālās bibliotēkas direktors un grāmata kā neatņemama dzīves sastāvdaļa abiem brāļiem ir asinīs. Juris atceras, ka “tēvam bija liela mājas bibliotēka, kura galvenokārt bija sakrāta neatkarīgās Latvijas laikā, un mēs izaugām uz šīs bāzes. Par grāmatām gan nedrīk­stējām nevienam stāstīt, jo lielu daļu no tām režīms bija aizliedzis.” Savukārt lēmumu stāties rozentāļos piespēlējis liktenis – 1952. gadā, kā atceras Juris Ģērmanis savās atmiņās, abi bija beiguši pamatskolas ceturto klasi, un par labām sekmēm bijusi apsolīta ekskursija ar vecotēvu uz Siguldu. “Tā bija liktenīga reize,” atceras Juris Ģērmanis, “Siguldā sastapāmies ar skolnieku grupu no Jaņa Rozentāla vidusskolas. Vilcienā, braucot mājās, atkal viņi bija priekšā. Vārds pa vārdam, un, kāpjot ārā no vilciena, jau zinājām – iesim abi ar brāli Andreju gatavoties sagatavošanās grupā iestājeksāmeniem mākslas skolā. Kopš tā brīža visa mūsu interese koncentrējās uz mākslu. Bērnībā mums viss ar brāli notika vienādi. Mūs vienādi ģērba, un arī domu gaita bija vienāda, jo mēs ne mirkli nebijām šķirti. Mums pat nepastāvēja pirmās personas forma “es”, jo visu jutām gribējām, darījām “mēs”. (..) Lai gan Andrejs bieži bija iniciators un pirmsācējs daudzās izdarībās, es to nemanīju, man likās, ka arī es gribu tāpat kā viņš.”

Lai gan par unikālajiem dvīņiem gleznotājiem biju dzirdējusi no vairākiem kazistiem, īpaši no Eižena Valpētera, ar abiem brāļiem iepazinos Laimdota Mūrnieka glezniecības studijā, kur arī aizsākās mūsu draudzība. Reiz ar Andreju bohēmiskā noskaņā no Viļņa Eglīša Vecrīgas darbnīcas kaut kur gājām, Andrejs man kaut ko izvērsti stāstīja un žestikulēja, un mūs apcietināja kārtības sargi. Laikam jau izskatījāmies pārāk brīvestīgi savās beretītēs. Mūs abus aizveda uz iecirkni, kaut ko vaicāja, tad atlaida. Izrādās, todien Vecrīgā bija masveida ķemmēšana (tā tolaik to dēvēja žargonā) – padomju iekārtas kalpi vēlējās Vecrīgu atbrīvot no aizdomīgiem, asociāliem elementiem.

Dzīvajiem klasiķiem pa spēkam ir teju viss – ainava, klusā daba, jūras un ziedu attēlojums, portrets, akts… Andrejs Ģērmanis savulaik centies risināt arī strēlnieku tēmu, tiesa, kritiķe Skaidrīte Cielava rakstīja, ka tie “atgādinot pašpuikas à la Janka Pipars, ko latviešu filmā tēloja Eduards Pāvuls…” Tas nozīmē, ka streļķi Andreja attēlojumā bargajai padomju kritiķei arī šķituši pārāk brīvestīgi… Andrejs ir izcili virtuozs zīmētājs – veidojis savu laikabiedru portretējumus gan pie Kazas galdiņiem, gan vēl arī šodien – viņa zīmējumi ir tādi, kas cilvēka sejā vai stājā izceļ un uzsver būtiskāko, kolorītāko. Par sevi viņš saka: “Gadu gaitā man izstrādājusies sava dabas un dzīves uztvere, kuras pamatā ir reālistisks pozitīvisms.” Savukārt Juris īpaši iemīļojis gleznot ainavas un aktus. No abu darbiem strāvo Latvijas mīlestība, apbrīna un priecāšanās par dzīvības un dabas brīnumu.

Šobrīd ieteicams apmeklēt abu brāļu personālizstādes – Andrejam Ģērmanim tā ir Jūrmalas pilsētas muzejā ar nosaukumu ” Mans ceļš – 75″, savukārt Jurim – izstāde “Atskatoties” Iļģuciema kultūras namā. Abas izstādes var aplūkot līdz augusta sākumam.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+