Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
30. novembris, 2012
Drukāt

Brasla žēlabām netic

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Rīt Valmieras Drāmas teātrī pirmizrāde Alvja Lapiņa “Klaidoņa lūgšanai”. Pēc Gunara Janovska romāna “Balsis aiz tumsas” motīviem tapušais stāsts par bijušo karavīru Artūru gara slimnieku dziednīcā Anglijā pēc Otrā pasaules kara ir viens no retajiem trimdas literatūras iestudējumiem Latvijas teātros.

 

Uz sarunu par izrādes “Klaidoņa lūgšana” tapšanu un kopējo ainu latviešu dramaturģijā aicinājām iestudējuma autorus – kinoscenāristu Alvi Lapiņu un kino un teātra režisoru Vari Braslu.

 

– Šis ir jūsu trešais kopdarbs teātrī. Līdz šim gan vairāk esat zināmi kā kino ļaudis. Kā nonācāt līdz izrāžu iestudēšanai?

V. Brasla: – Mūsu abu pēdējais darbs kinojomā ir “Ūdensbumba resnajam runcim” (2004). Arī pēc tam piedāvājām vairākas idejas, taču tās neuzskatīja par vajadzīgām. Sadarbībā pārgājām uz citu žanru. Man arī vairs nav argumentu, ar kuriem piedāvāt vēl kādu filmu, jo, šķiet, iecere atsitīsies kā pret sienu. Joprojām aktierkino jomā nav ieviesta sabalansēta valsts programma, paredzot, kāda žanra un kādu tēmu filmas Latvijā nepieciešamas vairāku gadu perspektīvā ar mērķi radīt kop-
ainu par Latvijā notiekošo. Radies iespaids, ka šobrīd kinoprojektu finansēšanas kārtībā valda nejaušības princips. Eksperimenti un meklējumi ir vajadzīgi, bet tie nerada pamatu nopietnam procesam. Zudusi arī kino saikne ar skatītāju, kurš maksā par biļeti. Top festivālu vai citu mērķauditoriju filmas. Man jau šķiet, ka pasaules kino dzīvi iekarot ir gandrīz neiespējami. Bet, ja tomēr mēģina, tad lielākas izredzes ir, piedāvājot savu materiālu un savas vērtības, nevis tās, kas patapinātas vai modē.

– Jūsu sadarbībai līdzīgais gan kino, gan teātrī ir latviešu literatūras izvēle. Šoreiz par pamatu iestudējumam esat izvēlējušies Gunara Janovska romānu “Balsis aiz tumsas”. Kāpēc?

A. Lapiņš: – “Klaidoņa lūgšanā” izmantoti motīvi gan no “Balsīm aiz tumsas”, gan no triloģijas pirmā romāna “Sōla”. Šajā materiālā mani interesēja virkne jautājumu: cik lielam ir jābūt nodarījumam, lai spētu piedot? Vai visu var piedot? Fokusā ir latvieša Artūra un īrietes Esteres mīlestības līnija. Kā abi svešzemnieki Anglijā satiekas, satuvinās. Kāpēc Artūrs šo mīlestību nodod un kāpēc Estere tiek tam pāri un ir gatava vēlreiz visu sākt no jauna?

Nevarēdams samierināties ar vēsturisko situāciju, kādā nonācis pats un Latvija, Artūrs dzīvo it kā divas paralēlas dzīves un ir ceļā uz smagāku psihisku saslimšanu. Satikties 1956. gadā Latvijai un Artūram nav nekādu cerību. Atkal rodas jautājums: cik lietderīga ir šāda cīņa par neatkarību, ja nemitīgi jādzīvo atriebes alkās?

– Vai ir kāds īpašs iemesls Janovska patriotisma un dzimtenes mīlestības caurstrāvoto stāstu uz teātra skatuves iestudēt tagad? Abas iepriekšējās triloģijas daļas jūs, Vari, uzvedāt tūlīt pēc atmodas.

V. Brasla: – Daļa latviešu pamet šo zemi. Gunara Janovska paaudze gandrīz visu apzināto mūžu sēdēja uz koferiem, gaidot brīdi, kad varēs braukt mājās. Tā bija paaudze ar citu attieksmi pret Latviju. Gunars Janovskis Latviju un Latvijas vārdu sevī turēja augstu. Fiziski viņš atradās Anglijā, bet domās – Latvijā. Un viņš jau tāds nebija vienīgais.

Es emocionāli nesaprotu cilvēkus, kuri savāc mantiņas, bērniņus un aizbrauc uz neatgriešanos. Man nav pieņemami, ka cilvēkiem nav nepieciešamības pēc iekšējiem svētumiem, un man liekas ārkārtīgi svarīgi par tiem runāt, rakstīt, tos rādīt. Tikai – kādā veidā? Ja tas ir didaktiski un uzmācoši, tas ir slikti un radīs pretēju efektu.

A. Lapiņš: – Redziet, pilnīgi atšķirīgas ir situācijas. 1993. gadā bija cerību laiks un cilvēki domāja: kaut ar pastaliņām, bet galvenais ir brīvība. Pēc 20 gadiem nav vairs ne cerību, ne ticības. Man liekas: tas ir galvenais iemesls aizbraukšanai. Esmu runājis ar aizbraucējiem, un viņi man saka: “Varētu jau braukt atpakaļ, atrastu, ko darīt, bet kāda jēga?” Šo 20 gadu laikā attīstība nav gājusi tajā virzienā, kā iztēlojāmies cerību laikā.

– Kā jums šķiet, vai mēs Latvijā pietiekami zinām un esam novērtējuši trimdas literatūru un mākslu?

V. Brasla: – Skaidrs, ka ārpus Latvijas izdarīts ļoti daudz. Mākslas dzīve emigrācijā bija aktīva un nacionāli noskaņota, bet arī tur netrūkst pelavu. Domāju, ka ārpus šaura profesionāļu loka cilvēki trimdā radīto mākslu nepārzina, bet viņiem tā būtu jāzina! Ceru, ka šajā virzienā progress pamazām notiek, jo informācija tagad ir pieejama.

– “Klaidoņa lūgšana” ir viens no nedaudzajiem jaunās latviešu dramaturģijas iestudējumiem Latvijas teātros. Kā jūs vērtējat situāciju mūsdienu latviešu dramaturģijā?

V. Brasla: – Ja šodien kāds uzrakstīs labu lugu un piedāvās teātrim, no tās neatteiksies. Es neticu žēlabām: mūs neiestudē!

Esmu lasījis jauno autoru darbus, un liela daļa no tiem mani nav uzrunājusi. Tur ir daudz melnā, daudz sentimentālas pagātnes slavināšanas, jocīgas boļševiku laika ķengāšanas, murgaini erotiski gabali. Tāpēc man liekas, ka arī dramaturģijas jomā nepieciešama valsts mēroga programma.

Lai kļūtu par profesionāli, regulāri jāraksta un šie uzrakstītie darbi – regulāri jāspēlē. Mūsdienās no autora nevar prasīt, lai viņš kā Vilis Lācis vispirms astoņas stundas lādē kuģi un pēc tam raksta. Valstij materiāli jāstimulē dramaturģija, piemēram, konkursu veidā, kā to dara Nacionālais teātris, kurš vienu otru labu autoru un darbu ir uzracis. Jāveido arī valsts atbalsta sistēma teātriem, lai tie būtu ieinteresēti latviešu dramaturģiju iestudēt. Latviešu autoram honorārs ir jāmaksā lielāks nekā tad, ja darbs tiek tulkots, nerunājot par Šekspīru. Sistēma varētu būt, piemēram, tāda, ka teātriem ir kaut kāda veida finansiāli atvieglojumi tad, ja viņi iestudē pašmāju autoru darbus.

 

VARIS BRASLA

Kino un teātra režisors, dzimis 1939. gada 25. aprīlī Rīgā, strādājis Rīgas kinostudijā; kopš 1993. gada Valmieras Drāmas teātra režisors

Dažas nozīmīgākās filmas: “Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku” (1980), “Parāds mīlestībā” (1984), “Ūdensbumba resnajam runcim” (2004).

ALVIS LAPIŅŠ

Scenārists, dzimis 1946. gada 2. martā Sesavas pagastā, strādājis Rīgas kinostudijā dažādos amatos, no 1987. līdz 1991. gadam laikraksta “Literatūra un Māksla” redkolēģijas loceklis, kopš 1991. gada ir filmu studijas “ALKO” vadītājs

Dažas nozīmīgākās filmas: “Emīla nedarbi” (1985), “Saulessvece” (1986), “Ziemassvētku jampadracis” (1993)

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+