Valdis Krastiņš: Lielbritānijā dzīvojošie tautieši, brauciet mājās! 3
Atbilstoši oficiāliem 2018. gada datiem, Lielbritānijā dzīvo gandrīz 80 000 Latvijas pilsoņu. Ko viņi jūt un domā šodien, noraugoties juceklī un bezgalīgajos strīdos, ko izraisījis īpaši Boriss Džonsons? Un kā viņi redz savu nākotni valstī, kura nevar atrast ceļu un izeju?
Kādas būs viņu izredzes tad, kad Džonsons ar labu vai ļaunu panāks Lielbritānijas aiziešanu no Eiropas Savienības?
Esmu pārliecināts, ka tas notiks, un droši vien bez jebkādas vienošanās ar ES, kas, protams, vēl vairāk apgrūtinās latviešu dzīvi. Nav izslēgts, ka šāda šķiršanās var izraisīt Apvienotās Karalistes galu – tā sadalīsies savās sastāvdaļās, Skotija kļūs neatkarīga, Ziemeļīrija pievienosies Īrijas Republikai. Pagaidām tas viss karājas gaisā kā mākonis, bet izstāšanās var izraisīt te pieminētos nokrišņus.
Esmu drošs, ka Lielbritānijā dzīvojošie Latvijas pavalstnieki jūt šo nedrošību; vienā jaukā dienā var izrādīties, ka viņi dzīvo valstī, kuras sentiments ir naidīgs ES un tās pavalstniekiem (arī Latvijas pasu turētājiem).
Mans jautājums mūsu varas vīriem ir šāds: vai nav pienācis īstais laiks izvērst ļoti aktīvu atgriešanās kampaņu Lielbritānijas latviešu vidū?
Protama lieta, ka šādai kampaņai nepieciešams konkrēts piedāvājums, vispirms normālu cenu dzīvokļu celtniecība. Kopā ar dažiem citiem pasākumiem tas prasītu prāvus naudas līdzekļus, varbūt starptautiskus kredītus.
Bet, kā teica vecs ebrejs, “kas neriskē, tas nedzīvo jūrmalā”… Un, ja atgriešanās kļūtu par plašāku procesu, mēs varbūt varētu panākt, lai ar attiecīgiem atvieglojumiem un pamudinājumiem (dzīvokļi, skolas) Latvijas galvaspilsētā vismaz puse iedzīvotāju runātu un domātu latviski. Gluži tāpat varētu notikt, ka daļa pamesto ēku laukos atdzīvojas, arī mazās skolas. Varbūt ir laiks mazāk runāt par patriotismu, bet gan darīt.
Daļa, protams, paliks Lielbritānijā dažādu iemeslu dēļ – it īpaši tie, kuri aizbrauca ar rūgtumu par mūsu valdības nemākulīgo “Parex” bankas krīzes risinājumu – miljardos mērāmās kļūdas tika noveltas uz nabadzīgāko pleciem. Bet kopumā atgriešanās kampaņa nav utopija, tai vajadzīga drosme un apņēmība. Vai tāda parādīsies?
