Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
10. septembris, 2013
Drukāt

Braukt ar skritulenēm vai mest bumbu?

Foto - Almants Poikāns un no Janas Zvejnieces personīgā arhīaFoto - Almants Poikāns un no Janas Zvejnieces personīgā arhīa

Ir dullie, kurus vai trakus padara traukšanās lielā ātrumā gluži vienalga ar ko – auto, motociklu, velosipēdu… Citiem sportojot tīkamāks ir kas mierīgāks. Izvēle ir visiem. Adrenalīna kārotāji var pamēģināt arī skrituļslalomu, bet apdomīga taktiķa vēlmēm piemērotāks petanks.

 

Pirmā formula uz slidām

Slalomā sportistam ar skrituļslidām pa šķēršļotu asfalta posmu jātraucas no kalna uz leju un jāizbrauc noteikts skaits tā saukto vārtu – to daudzums dažādās trasēs ir mainīgs (mēdz būt no 36 līdz 60). Arī trases garums ir atšķirīgs – dažā 200 metri, citā – 350 metri vai vēl citāds.

“Pirms sākt nodarboties ar slalomu, kārtīgi jāapgūst skrituļošana – jāpierod pie slidām un kā nākas jāiemācās ar tām pārvietoties. Traukties pa nogāzi, kur vienīgais atbalsta punkts ir slidas sliece, ir visnotaļ riskanti, tāpēc tās ir jāpārvalda perfekti,” atgādina Jana Zvejniece, Latvijas Skrituļslaloma federācijas vadītāja.

Kad tas izdarīts, var sākt meklēt treniņiespējas. Diemžēl pie mums nav daudz tām piemērotu vietu. Viena no pateicīgākajām ir Siguldā, kur asfaltētais ceļš ved caur Lorupes gravu. Tur arī bāzējas sporta skola Pantera, kas piedāvā praktizēties skrituļslalomā un ļauj to darīt ikvienam neatkarīgi no gadu skaita – sacensībās nereti piedalās kā septiņgadīgi bērni, tā cilvēki virs četrdesmit. Trenēties vēl iespējams kalnu slēpošanas klubos, jo to dalībnieki asfalta līkločos sevi rūda ziemai. Vairāk informācijas par treniņiespējām mājaslapā www.skl-pantera.lv.

Latvijā gandrīz visi slaloma skrituļslidotāji ziemā brauc ar slēpēm – tādā gadījumā nezaudē tās izjūtas, kas nepieciešamas, lai to darītu labi, jo abi sporta veidi ir ļoti līdzīgi. Galvenā atšķirība ir tikai slēpēs un skrituļslidās.

Skrituļslalomistam visupirms, protams, vajadzīgas slidas. Tās prātīgāk izvēlēties dārgākas, kas izturēs slodzi vairākus gadus, iesaka Jana. Lai nodrošinātos pret savainojumiem, jāsagādā ķivere (var izmantot riteņbraucējiem domāto), elkoņu un ceļu sargi, kā arī cimdi un nūjas – bez tām slaloms nav iedomājams. Kalnu slēpošanai un skrituļslalomam nūjas ir identiskas. Vajadzēs arī papildu riteņu komplektu, jo tie nodilst strauji. Ir pieejami gan sausam, gan slapjam laikam paredzēti – gluži kā pirmajā formulā. Mitrumam domātie ritentiņi ir mīkstāki un nodrošina labāku saķeri ar ceļa virsmu, bet samazina ātrumu. Iespējams izvēlēties arī dažādus sausam laikam piemērotus ritentiņus – cietus, vidēji cietus un mīkstākus.

Latvijā ar skrituļslalomu nodarbojas jau vairāk nekā desmit gadus, un tā aizsācējs ir agrāk slavenais kalnu slēpotājs Jānis Ciaguns. “Pie mums šis sporta veids vēl nevar lepoties ar tādu statusu, kāds tam, piemēram, ir Vācijā, tomēr tas neliedz sasniegt augstvērtīgus rezultātus. Tā Kristaps Zvejnieks pašlaik ir otrajā vietā Pasaules kausa kopvērtējumā!” – priecājas Jana. Šajā sezonā gan vēl jāaizvada daži posmi.

Var šķist, ka skrituļslaloms ir bīstami traumatisks, jo katra mazākā kļūdiņa noved pie kritiena. Taču nav tik traumējoši, kā izskatās – nobrāzumu un zilumu tikpat kā nav, tos novērš aizsargi, skaidro Jana Zvejniece. Lai pilnībā nodrošinātos, var iegādāties pat speciālu vesti un bikses.

Skrituļslaloms ļauj izbaudīt tiešām plašu emociju spektru, jo tajā ir ātrums, azarts, spriedze, prieks.

Tas arī norūda, jo, tāpat kā dzīvē, pēc katra kritiena jāpieceļas un jāturpina iesāktais.

 

Mačojas pat astoņas stundas 
DSC_2156

Petankā nav vajadzīga laba fiziskā sagatavotība – to var spēlēt gan deviņgadīgs puika, gan sešdesmit trīs gadus vecs onkulis. Nepieciešamas tikai trīs bumbas un precīza roka.

Petanks ir ļoti akurāts sporta veids un balstās uz sāncensības garu, jo to spēlē viens pret vienu, divi pret divi vai trīs pret trīs. Vairāk gan ne.

Ap spēlētāju tiek novilkts aplis 50 centimetru rādiusā un viņam ir jāaizmet speciāla koka bumbiņa, ko dēvē par kašonetu, vismaz sešu metru attālumā. Bet ne tālāk par desmit metriem!

Pēc tam katram komandas dalībniekam tiek iedalītas divas tērauda bumbas. Pirmie met tie, kas svieda kašonetu, bet izdara tikai vienu mēģinājumu, cenšoties trāpīt tam pēc iespējas tuvāk. Jāņem vērā: kamēr bumba nav apstājusies, spēlētāji nedrīkst pat kustināt kājas – citādi metienu neieskaita. Nākamo sviedienu izpilda pretinieki un dara to tik ilgi, kamēr trāpa tuvāk mērķim, nekā atrodas sāncenšu lode vai kamēr pašiem beigušās bumbas. Ja oponents lodi pieripinājis tuvāk kašonetam, kārta mest otrai komandai.

Tā sāncenši spēkojas, līdz vairs nav, ko mest. Par izspēles uzvarētāju kļūst komanda, kura rīkus aizraidījusi tuvāk nekā pretinieki. Kopsummā katrai jāsakrāj trīspadsmit punkti, tāpēc izspēles jāturpina. Tad kašonetu met tie, kas pirms tam uzvarējuši. Reizēm spēle ieilgst pat astoņu stundu garumā!

Laukumā jābūt piesardzīgiem un disciplinētiem, jo lodes lidojums vairāku metru tālumā var traumēt cilvēku, ja tas nejauši uzskrējis uz laukuma.

Vasarā petanku iespējams spēlēt visur – lielākoties to dara uz grantēta seguma, bet bumbas, kas sver no 650 līdz 800 gramiem, var sviest arī zālītē vai uz gludākas virsmas.

“Lai uzsāktu spēli, pietiek izveidot 4×15 metru lielu laukumu un iegādāties bumbas – sporta un arī sadzīves preču veikalos, piemēram, Jysk. Šī nodarbe ir azartiska, tādēļ daudzi pēc petanka mača savā pagalmā vēlas pāriet uz augstāku līmeni. Tad ir vērts pieteikties kādā no klubiem,” iesaka Latvijas Petanka sporta federācijas prezidents Gundars Lasmanis.

Petanka vēsture Latvijā pa īstam aizsākusies tikai pirms četriem gadiem, kad viņš kopā ar ģimeni devies izklaides braucienā uz Korsiku un vietējā atpūtas centrā izmēģinājis pirms tam svešo spēli. Kad atgriezies mājās, izveidots pirmais laukums, vēlāk nodibināta šī sporta veida federācija. Pašlaik darbojas astoņi klubi – trīs Rīgā, divi Ikšķilē un pa vienam Ropažos, Upesciemā un Ventspilī. Vairāk informācijas par klubiem – www.petanque.lv.

Daudzviet citur pasaulē šis sporta veids ir nesalīdzināmi populārāks nekā pie mums, un viens no iemesliem, kāpēc tas ir interesants un to attīsta – sacensības laikā dalībnieki mācās strādāt komandā, lai sasniegtu mērķi, un trenē sevi pieņemt izšķirošus lēmumus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+