Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
26. novembris, 2013
Drukāt

Brehtiskās spēles vilinājums
 (1)

Foto - Ziedonis SafronovsFoto - Ziedonis Safronovs

Liepājas teātra jaunuzvedums atgādina, ka sociālie 
aspekti turpina mūs grauzt arī patērētāju sabiedrībā.

Ar savu otro lugu “Bungas naktī” Bertolts Brehts nekad nav bijis īsti apmierināts, kādu brīdi viņš pat gribējis to iznīcināt, taču tieši tās iestudējums Minhenes Kamerteātrī 1922. gadā ļāva viņam piedzīvot pirmo triumfu un saņemt prestižo Kleista prēmiju. Līdz episkā teātra teorijām vēl bija krietns ceļš ejams, bet sociālās problēmas jau tolaik pastiprināti saistīja Brehta māksliniecisko uzmanību. Viņa neapmierinātību ar darbu raisīja fakts, ka Andrēass Kraglers lugā paliek vienaldzīgs pret apkārt bangojošām revolucionārām aktivitātēm.

Šodien tas, protams, izklausās nenopietni, tāpēc Dž. Dž. Džilindžers, savu iestudējumu Liepājā pārdēvēdams par “Sasodīto sarkano mēnesi”, visas Rozas Luksemburgas topošo bruņinieku izdarības Berlīnes laikrakstu kvartālā no teksta ir svītrojis un atstājis tajā tikai stāstu par Kraglera atgriešanos no gūsta pie savas līgavas, kura tieši šajā “sasodītā mēness” apspīdētajā vakarā grasās saderināties ar citu. Pēc viņa paša vārdiem, režisoru esot vilinājusi iespēja Brehta teorētiskās nostādnes, starp kurām sava loma piešķirta arī publikas izklaidēšanai, piemērot autora agrīnajam darbam un tādējādi atkal ļaut uzplaukt Liepājas teātra aktieru radošajai fantāzijai.

Atšķirībā no lugas visa izrādes darbība ir sakoncentrēta Bālikes ģimenes ēdam-istabā, kuras interjeram Kristiāns Brekte piešķīris XX gs. sākuma stilistiskās iezīmes. Viens pēc otra tajā parādās cits par citu groteskāki personāži, lai beidzot pierunātu Annu pārtraukt savu četrus gadus ieilgušo pazudušā līgavaiņa gaidīšanu un nosvinētu viņas saderināšanos ar Frīdrihu Murku. Uzvedībā, žestos un pat veselās smalki izstrādātās kustību partitūrās ietvertās mietpilsonisko tēlu karikatūras ir ne vien asprātīgas un komiskas, bet stila ziņā arī nevainojami izturētas un tēla būtību precīzi atsedzošas. Pat nelielas lomas ietvaros aktieri nespēlē groteskas shēmas, bet cenšas profesionāli saplūdināt sava varoņa iekšējās izjūtas ar ārēji izkāpināto formu.

Spilgti izteiktā ekspresionisma ietekme uz spēles stilistiku Ineses Kučinskas Amāliju un it īpaši Anetes Berķes Annu ar visiem pārdabiskajiem transa stāvokļiem brīžiem padara par tādām kā Gustava Klimta modelēm un atsevišķas ainas izrādē pārvērš par viņa gleznu atdzīvināšanas mēģinājumiem.

Nepārspējams ar savu vienreizējo plastiku iestudējumā ir Gatis Maliks bravūrīgā, bet pagļēvā Murka lomā. Viņa uznāciens un pirmā deja jau vien ir ko vērta, jo ietver sevī gandrīz visu iepriekšējo attiecību vēsturi ar kāroto līgavu. Arī pēcāk aktieris ļoti jūtīgi sabalansē lomas komisko zīmējumu ar sava varoņa cilvēciskajiem pārdzīvojumiem.

Ar savu personāžu uzvedības izpausmēm un iekļaušanos izrādes kopējā stilistikā saistoši ir arī Kaspara Goda un Edgara Pujāta aktierdarbi, bet par Signes Rui-
cēnas veikumu diemžēl jāteic, ka veiksme aktrisei gājusi secen. Atsvešināt nozīmē atņemt tēlam acīmredzamo un pazīstamo, bet Marijas loma ir veidota ar pārspīlējumu pretējā virzienā. Pieļauju, ka tā savā ziņā ir režisora vaina, jo gaumes noslīdējumi tamlīdzīgās lomās Džilindžeram nav retums.

Lai cik neticami tas varbūt arī izklausītos, bet izrādes lielākā problēma šoreiz ir Egona Dombrovska Kraglers. Vai nu režisors nav līdz galam izsvēris šā tēla darbības līniju, vai arī aktierim dotie uzdevumi nav bijuši gana precīzi, bet nepārtrauktā svārstīšanās starp distancētu un psiholoģisku spēli drupina visu iestudējuma ieceri. Kāpēc šeit vajag raisīt līdzpārdzīvojumu, ja Brehts to noliedz un stilistiskajā plūdumā tas rada pārrāvumus? Ne jau caur Andrē “dvēseles plosīšanu” šīs izrādes vēsts tiek pasniegta skatītājam, bet gan caur provokāciju, kurā notiek realitātes atjaunošana, jo to pieprasa paša režisora izvirzītie 
spēles noteikumi. Likteņa vietā Brehts liek indivīda sasaisti
ar tā vietu sociālā mehānisma iekšienē. Lūdzu, skatieties, baudiet aktieru lielisko spēli un mēģiniet to izprast! Neraugoties uz sociālo aspektu ignoranci mūsdienās, nekur jau tie cilvēka cieņu pazemojošie jautājumi nav pazuduši, tie turpina mūs grauzt arī patērētāju sabiedrībā, un māksla joprojām ir viena no sfērām, kas ļauj par to runāt bez apnicīgas moralizēšanas. Džilindžers, pakļaujoties Brehta vilinājumam, to Liepājas teātrī arī dara, vienīgi žēl, ka šajā reizē viņam nedaudz pietrūcis konsekvences sava estētiskā mērķa realizēšanai.

Liepājas teātra izrāde “Sasodītais sarkanais mēness” (“Bungas naktī”)


Režisors: Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs: Kristiāns Brekte,kostīmu māksliniece: Ilze Vītoliņa, horeogrāfe: Liene Grava.

“Bungas naktī” ir vācu dramaturga B. Brehta luga, ko viņš sarakstījis 1919. gadā.

Lomās: Egons Dombrovskis, Anete Berķe, Edgars Pujāts, Inese Kučinska, Gatis Maliks, Kaspars Gods, Signe Ruicēna.

Tuvākā izrāde: 
29. decembrī.

Viedokļi



Arta Kangīzere, Aizputes mūzikas skolas direktore: “Džilindžers ir Džilindžers – var patikt, var nepatikt. Ja par mani, tad izrāde līdz galam neuzrunāja. Tēma ir interesanta, sižets skaidrs. Bet traucēja kariķētie tēli – likās par daudz. Drusciņ šizofrēnisks kaut kas nāca ārā. Par vizuālo pusi runājot, jāsaka tā – neko daudz nevajag: viens galds, daži krēsli, un viss notiek. Bet teātrī jau viss vienādi nevar būt. Te ir atkal jauni iespaidi.”

Juris Cekuls, projektu vadītājs: “Izrādē mēs redzējām, kas ir īsta mīlestība. Domāju, katram būtu vērts padomāt, kā būtu, ja nokļūtu situācijā, ko atveidoja Egons Dombrovskis.
Ja dažādu apstākļu dēļ būtu kādu laiku projām un tad atgrieztos – vai mani pieņemtu, vai varētu kaut kas turpināties. Reizēm ir tā, ka paiet kāds laiks, un tad tu tiešām sajūti, kuriem cilvēkiem esi vajadzīgs un kuri varbūt bez tevis ļoti labi iztiek. Ar katru reizi, kad skatos izrādes, jaunie aktieri arvien progresē. Tas priecē visvairāk.”

Sagatavojusi ILUTA DREIMANE

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+