Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
11. oktobris, 2013
Drukāt

BRENTES PILS MISTĒRIJAS

Kriminālromāns


***


Bija pavasaris.


Aizgājis pa plančkaino nomales celiņu līdz koka zvanu tornim pils parka nostūrī, Aleksis atvēra smagās durvis un iegāja iekšā. Pa redeļtrepēm, kuras cauri lūkām kāpņu laukumiņos veda augšup, viņš veikli uzkāpa augšā, kur virs galvas slējās slīpjumts, balstīts uz baļķu konstrukcijas. Zem jumta atradās šķērsbaļķis zvanam, kura nebija. Kokā bija labi saskatāms dziļi iecirsts tumsnējs gadskaitlis “1784” – tad tornis ticis pabeigts 


Kad franči pasludināja “LIBERTÉ, ÉGALITÉ, FRATERNITÉ” un sāka Lielo revolūciju, cirzdami viens otram galvas ar giljotīnu, jo tikai nāvē ir rodama patiesa “brīvība, vienlīdzība, brālība”, neilgi pirms tam latviešu dzimtcilvēki pabeidza baronu iegribu dēļ celto zvanu torni; ne kapsētas, ne baznīcas tuvumā nebija. Bet uzkāpt augšā un pavērties savos valdījumos no apvāršņa līdz apvārsnim un tad apliecinoši paskandināt zvanu – tas viss ir mūsu no senlaikiem un būs mūžam… Tas laikam bija kaifs, nodomāja Brentes pils pārvaldnieks Aleksis Grauds.


Viņam bija divdesmit septiņi gadi. Augumā virs vidējā, tumšiem matiem un brūnām acīm, spridzīgām kā vāverei. Viņš patika sievietēm, bet it īpaši paša sievai. Ilona vai kusa, kad viņš smaidīja – vaigos ievilkās seksīgas bedrītes, kuras viņa mīlēja skūpstīt. Aleksis pats sev arī patika, taču tas nebija narcisms; viņš to apzinājās kā faktu.


Atspiedies pret margām, Aleksis vērās tālumā. 


Saules neskartās ieplakās, grāvjos, koku un krūmāju pakājēs žilbinoši mirdzēja vēl nenokusušā sniega baltumi, kontrastēdami ar rūsgano kūlu. Līdz pat apvārsnim aizpletās pļavas, meži, līkumains aizlocījās Spriņģu ezers ar lāsmeņiem ledū, retas zemnieku viensētas, peļķains gulēja lielceļš, kas gar parka laukakmeņu mūri gāja uz kaimiņu pagastu, pa kreisi slējās baltā Brentes pils ar sarkanu dakstiņu jumtu, noliktavas un garāžas iekšpagalmā, lejā snauda kailie parka koki un krūmi, kuros neredzamas jau ritēja dzīvības sulas.


Pirms gadījās kļūt par pils pārvaldnieku, Aleksis šeit bija strādājis par dārznieku, un allaž viņam bija paticis uzkāpt zvanu tornī un vientulībā vērties Brentes pasaulē, kuru viņš bija iepazinis un mīlēja un par kuru bija apjautis, ka tā ir paņēmusi viņu savā varā.


– Aleksi! – No lejas atskanēja bļāviens. – Aleksi!


Pārliecies pāri margām, viņš paskatījās lejup. Torņa pakājē stāvēja tagadējais dārznieks Šmitu Jurģis un divi sveši puiši. 


– Kas ir? – Aleksis atsaucās. 


– Te čaļi atbraukuši! – Jurģis kliedza. – Ar moci. Tā kā dulli. Pēcpusdien piesals, ceļiem ledus pa virsu, un tad statistikā būs divi līķi vairāk. Bet, kamēr vēl dzīvi, grib ar tevi aprunāties. 


– Lai kāpj augšā! – Aleksis atsaucās.


Pēc brītiņa no lūkas izlīda divi puiši, ģērbušies jakās un džinsās. Galvā viņiem bija adītas mices, uzvilktas līdz pašām acīm. Pasveicinājuši viņi tās noņēma, jo arī Aleksim bija kaila galva.


Tas viens bija slaids gaišmatis platiem pleciem un atklātu smaidu vīrišķīgajā sejā. Tas otrs bija sīka auguma rudmatis ar atļukušām ausīm un šaudīgām peles ačelēm. Pirmo sauca Jānis, otro – Magnuss. Viņiem varēja būt ne vairāk par divdesmit gadiem.


Runas vīrs bija Magnuss Apsēdies uz grīdas un atspiedies ar muguru pret margām, viņš žirgti klāstīja:


– Tādas cīņu kopas ir populāras visā pasaulē. Arī Latvijā. Kādi nu vēstures laiki kurus aizrauj. Streļķi, Otrais pasaules karš. Esot pat aizvēstures leti. Mēs esam senlatviešu cīņu kopa “Kurši”. Divpadsmitais trīspadsmitais gadsimts. Pašu kalti autentiski ieroči. Apģērbi, dzīvesveids, paražas, ticība pagānu dieviem. Studējam tos laikus. Dzīve jau nepastāv tikai no mācībām un darba, gribas arī kaut ko romantisku. 


Un rudmatis sirsnīgi uzsmaidīja. 


– Un ko jūs vēlaties no manis? – Aleksis pavaicāja.


– Mēs pavisam esam četrpadsmit, – Magnuss turpināja. – Jānis ir virsaitis, es atkal krīvs. Tas ir kaut kas līdzīgs priesterim, burvim. – Un viņš atkal pasmaidīja. – Dodiet mums pa vasaru pajumti, cienīts pilskungs! 


– Ar to arī vajadzēja sākt, nevis ar lekciju! – Aleksis iesmējās. – Nekas nesanāks. Pilī atrodas pansija. Vienkārši fiziski vietu nav. Viesi no ārzemēm, arī vietējie. Pilns.


– Ne jau pilī, – ieteicās virsaitis Jānis, kurš līdz šim bija klusējis. – Ārpus mūriem. Tur, kur aug kļavas. Tur ir pamesti zirgu staļļi. Tīrais grausts.


– Ēka ir nolaista, tas tiesa, – Aleksis piekrita. – Bet grausts nu gan nav. Mēs esam plānojuši staļļus izremontēt, iegādāt zirgus izjādēm. Tā ka, diemžēl…


Viņš noplātīja rokas.


– Mēs varētu izremontēt, – Jānis teica. – Tas jums neizmaksātu ne santīma. Tikai materiāli remontam, protams. Par to mēs savukārt gribētu šovasar te padzīvot. Un tad pazustu uz visiem laikiem.


– Mēs varētu jūsu viesus arī izklaidēt, – Magnuss žigli iestarpināja. – Parādīt senlatviešu cīņas mākslu. – Uzdancot, uzdziedāt! Bungas, stabules… – Viņš iesmējās. – Mēs jau neesam vieni. Mums ir… Ja mēs būtu partija, tad biedrenes – atbalstītājas.


Aleksis pasmīnēja.


– Nē, nē! – Krīvs noliedzoši pakratīja galvu. – Jūs domājat to ļaunāko. Tas ir galīgi garām. Nekādas uzdzīves un izlaidības!


– Runājiet ar manu sievu! – Aleksis atteica. – Brentē faktiski saimnieko viņa. 


– Mēs jau bijām. Viņa ir kategoriski pretī.


– Piļu un muižu Latvijā pietiek. Noteikti ir vietas, kur jūs uzņems ar atplestām rokām. 


– Bet ja nu mēs negribam mesties tādos apkampienos? Ja mēs gribam paši izvēlēties? 


– Tad atsaucībai jābūt abpusējai. Meklējiet citur!


– Pilskungs, vai jūs patiešām esat sācis novecot? – Magnuss sāpīgi iesaucās. – Kur ir pazudis dzīvesprieks, azarts, alkas pēc jaunā, pēc pārmaiņām?


– Nevārdo man zobus! – Aleksis atcirta.


– Jūs taču jebkurā brīdī varat tikt no mums vaļā, – virsaitis ar vieglu pārmetumu ieteicās. – Tad kāpēc nedot mums šo iespēju? Tikai iespēju. Jums taču tas neko nenozīmē!


Tev es dotu, Aleksis nodomāja, bet tam rudajam blēdim…


Turpinājums pirmdienas numurā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+