Latvijā
Sabiedrība

Slapjie Jāņi un klimata pārmaiņas. Saruna ar populārāko sinoptiķi Tomu Brici 4


Toms Bricis: “Mans sapnis ir redzēt virpuļviesuli Latvijā.”
Toms Bricis: “Mans sapnis ir redzēt virpuļviesuli Latvijā.”
Foto – Valts Kleins

Pietiek ar dažām sniegpārslām rudenī, lai tās kļūtu par svarīgāko ziņu valstī. Latviešu apsēstība ar laikapstākļiem esot saprotama, jo pēc britiem un norvēģiem dzīvojam otrā mainīgākajā un grūtāk prognozējamā reģionā, apsteidzot pat kaimiņus igauņus un lietuviešus, skaidro Toms Bricis. Saruna ar Latvijā populārāko sinoptiķi par slapjajiem Jāņiem un klimata pārmaiņām, kas sola arī daudz plusu.

Ar sinoptiķiem kā parunā par soli no mīlestības līdz naidam – pat viena greiza prognoze var izsaukt negatīvu emociju vētru. Reiz kolēģis tirgū dzirdējis kāda zemeņu audzētāja žēlošanos, ka pēc Briča slikta laika pareģojuma noklājis ar plēvi visu ogu plantāciju, taču pūles izrādījušās veltas, jo nākamajā dienā saulīte ripojusi pa zemes virsu. Vīrs sadusmojies ne pa jokam, pat solījies ar sinoptiķi izrēķināties…

Latvijā ir apmēram divdesmit speciālistu, kuri pēc datoru sastādītas prognozes veido savu papildināto laikapstākļu versiju. Ar Toma Briča prognozi var iepazīties sabiedrisko mediju mājas lapā, bet viņu pašu laika ziņās dzirdēt Latvijas Radio un redzēt gandrīz katru vakaru Latvijas Televīzijā pēc “Panorāmas”.

Laika ziņas televīzijā kādreiz bija viens no garlaicīgākajiem sižetiem, mūsdienās katrs cenšas, cik spēj. Kad LTV 1 programmā kadrā ir dāmas, laika prognoze vairāk līdzinās modes skatei, savukārt LNT moderators Māris Grigalis savu temperamentīgo uzstāšanos vēl papildina ar dejām un burvju trikiem.

Kad “Panorāmai” svinējām 60 gadu jubileju, sanāca nedaudz parunāt ar pašu pirmo Latvijas Televīzijas laika ziņu moderatoru Viktoru Zemgalu. Paskatījāmies ierakstus – kādi viņam tur ampeļi gājuši vaļā! Medijus tolaik ar likumu maz ierobežoja, un laika ziņas bija neslēpta naudas pelnīšana. Pašam atmiņā palicis tikai tas, kas mani tolaik interesēja, – kartes un satelītattēli. Tēvs stāstīja, ka es esot teicis, lai Zemgals paiet kadrā malā, jo traucē apskatīt attēlu. Var jau būt, ka viņš nedaudz piepušķoja.

Runājot par šodienu – varbūt esmu pārāk konservatīvs, bet mūsu meitenēm tās kleitas dažkārt ir par košu. Man noteikts, ka vienmēr jābūt žaketē, kas pirmajos gados kameras priekšā neļāva justies ērti, jo neesmu uzvalku cilvēks. Gribas atsaukties uz BBC (Lielbritānijas sabiedriskā televīzijas kompānija. – I. P.), kas ir mūsu etalons, ka viņu laika ziņu moderatori ģērbjas lietišķi, puiši – džemperī, visbiežāk kreklā ar vai bez šlipses, tauriņa, meitenes – pārsvarā kostīmos.

Vai ampelēšanās nenovērš uzmanību no svarīgākā?

Varbūt skanēs mazliet vīzdegunīgi, bet informācijas ziņā ar mani citiem grūti sacensties. Pamatu mums atsūta meteoroloģijas centrs (Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. – I. P.), un es viņu sastādīto prognozi nedaudz pakoriģēju. LNT to pērk no LETA, pēc tā, ko šad un tad esmu redzējis, izskatās, ka šova veidotājiem nav pilnībā izpratnes, kas nākamajā dienā notiks ar laikapstākļiem.

Gan jau pašam ir bijis kreņķis par neprecīzu prognozi?

Agrāk tā bija – kreņķējos, ka diena ir skaista, bet pēc manas prognozes vajadzēja līt. Tagad ar vecumu un pieredzi nākusi saprašana, ka svarīgākais, kā es pats jūtos, nevis tas, vai mani kāds par to lād. Galvenā mēraukla, kas palīdz saglabāt vēsu prātu, ja arī esmu prognozējis šķībi, vai meteoroloģijas centrs un ziņu aģentūra LETA to nav izdarījuši labāk par mani. Lielākoties mums izdodas līdzīgas prognozes.

Vai teiciens “līst kā pa Jāņiem” atbilst meteorologu novērojumiem?

Jāņi ir spilgts piemērs selektīvajai atmiņai un ticējumiem, kas nepiepildās. Pēdējo 50 gadu vidējais rādītājs bija 48% lietaini Jāņi, tātad – mazāk par pusi. Reģionālais sadalījums rāda, ka Talsu apkaime bija viena no lietainākajām, vismazāk lija Latgales dienvidaustrumos – Dagdā, Daugavpilī. 2013. gada Jāņus atceros, ka lielāko daļu pavadījām ūdenī, jo bija neciešams karstums.

Gados veci ļaudis bieži vien saka – kādreiz ziemas bija bargākas, vasaras siltākas. Cik tam var ticēt?

Parasti vecu cilvēku spriedumi par laika apstākļiem tiek uztverti ar lielu pietāti, taču viņi tos atceras epizodiski – kaut kas palicis atmiņā, kaut kas – ne. Visiem prātā bērnības bargās ziemas, taču ne tik daudzi atminas, ka pavisam nesen no 2008. gada piecus gadus bija tādas ziemas! Vēl 2013. gada 9. un 10. aprīlī Vidzemē bija 70 cm dziļa sniega kārta. Kurš atceras, ka pagājušā gada 9. maijā Kurzemes pusē vēl bija 10 cm sniega, bet Rīgā 10. maijā – 5 cm? Līdzko atmiņām blakus pieliekam reālu, izanalizētu statistiku no arhīviem, paveras cita aina.

Nu par šā pavasara Valpurģu nakts pērkonu un zibeni, ko redzēju Saulkrastu pusē, man jāsaka – tādu uguņošanu un dārdināšanu savā mūžā nebiju pieredzējusi.

No daudziem par šo negaisu dzirdēju, ka tāds vēl nebija redzēts. Viena mana draudzene no Pārdaugavas tajā vakarā teica, ka Āgenskalnā zeme rībējusi, Teikā, kur dzīvoju, zibsnīja, bet pērkonu nedzirdēju. Vienīgais šī negaisa pārsteigums, ka tas noklāja tik plašu reģionu – faktiski visu valsti. Intensīvi negaisi notiek katru gadu, taču ne jau katram tos gadās redzēt. Bieži vien paiet vairāki gadi, kad cilvēks ietrāpās lielā negaisā, kas viņam šķiet neredzēts, jo iepriekšējais jau aizmirsies.

Esat kritisks pret senču novērojumiem un ticējumiem, taču, būdami tuvāk dabai nekā mēs, laika apstākļus viņi vēroja savā ikdienā gadu gadiem un kādam patiesības graudam tur vajadzētu būt.

Man ir savs skaidrojums. Tajos laikos cilvēki daudz vairāk bija atkarīgi no laikapstākļiem, ļoti bieži tas bija arī izdzīvošanas jautājums, tāpēc gribēja tos paredzēt. Viņi veica novērojumus, prognozēt prognozēja, bet vai tie “strādāja”? Domāju, ka mūsu senči dzīvoja ar pārliecību, ka no laika var sagaidīt jebko un bija gatavi jebkam. Ja ticējums piepildījās – ļoti forši! Visticamāk, ka līdz mums tas ir atnācis kā tīra manta.

Atšķirībā no mūsdienu sinoptiķu tekstiem viņu prognozes ir tēlainas – septiņu gulētāju diena 27. jūnijā, ja tajā līs septiņas dienas un nerimsies, lietus turpināsies vēl septiņas nedēļas no vietas. Katrīnas dienai 25. novembrī noteikts meteoroloģisks sakars ar Andreja dienu 30. novembrī – kad vienā līst, otrā salst un otrādi. Turklāt lietu viņi sauca par Katrīnas čurāšanu un salu – par Andreja spaidīšanu.

Latvijā nekad nav lijis septiņas nedēļas no vietas! Mums ir pietiekami daudz pierakstu, piemēram, Rīgā būs trīs gadsimti, kopš tiek fiksēti laikapstākļi. Ļoti iespējams, ka šo ticējumu nemaz nevar izskaidrot un pierādīt meteoroloģiski, vienkārši septiņas nedēļas būs draņķīgs laiks.

Ticējumos izteiktais cikliskums mūsu dabā nepastāv, jo ir tik daudz ietekmju no okeāna, jūras, kontinenta – tas viss kopā rada tādu haosu! Redzam, ka vienā dienā temperatūras amplitūda, kas iespējama gadu no gada, var būt ļoti liela. Piemēram, 1953. gada 8. maijā fiksēti mīnus 10°C, bet citā gadā tajā pašā datumā sasniegts siltuma rekords ar plus 29°C.

Mainīgie laikapstākļi ir viens no iemesliem, kāpēc Baltijas valstīs, Skandināvijā, Lielbritānijā un arī Krievijā par tiem tik daudz interesējas. Skotiem ir tāds teiciens – ja tev nepatīk laikapstākļi, pagaidi piecas minūtes, mainīsies! Jo viņiem Skotijas piekrastē un arī Norvēģijā, kur ir okeāns un kalni, tie ir vēl nepastāvīgāki.

Vai medijos netiek pārspīlēts laika ziņu nozīmīgums?

Esmu to vairākkārt pieminējis, ka nav normāli, ja portālos laika ziņas bieži vien ievieto kā pašas svarīgākās. Pārspēts karstuma rekords! Kas tā par ziņu? Vai valstī nav jārisina pietiekami daudz nopietnu problēmu, kas būtiskākas par laiku? Pats sliktākais piemērs bija 2013. gadā, kad 30. septembrī Ogres novada Lielpeču novērojumu stacijā fiksēja pirmo sniegu. Novērotājs bija redzējis burtiski dažas sniegpārslas, taču ziņa par to tika ievietota kā pirmā visos portālos. Tas pierāda medija nabadzību – nepietiek resursu, lai būtu nopietns ziņu portāls.

Ja tā padomā, laikapstākļi ir arī dzīvības un nāves jautājums.

Kad braucu uz skolām stāstīt skolēniem par laikapstākļiem, parasti jautāju, kas ir postošākā dabas stihija Latvijā. Atbild, ka plūdi, vētras, tornado, zibens. Mūsu lielākā stihija ir ceļu apledojums. Nekas nenogalina tik daudz cilvēku kā slideni ceļi, īpaši pirmais ledus. Katru gadu iet bojā padsmiti cilvēki, pat nerunājot par materiālajiem zaudējumiem. Negribas pārmest, taču ir bijušas situācijas, kad ceļu uzturētājiem vajadzēja rīkoties ātrāk, bet viņi to nespēja. Protams, ka arī meteorologi joprojām nevar laikapstākļus paredzēt tik precīzi, kā gribētos, bet epizodēs, kad ir prognoze, ceļiniekiem pietrūkst reakcijas.


Kas informācijas tehnoloģiju laikmetā traucē prognozei kļūt precīzākai?

Trūkst divu lietu: datorjaudu un izejas datu. Laikapstākļi ir viena vienīga fizika – cik ātri kas kustas, sasilst –, un tas ir milzīgs datu apjoms. Datoram, kas veido laikapstākļu prognozi, ar cipariem jāapraksta vēl viena pasaule! Lielbritānijā, Redingas pilsētā piecu stāvu ēka ir pilna ar datoriem, kas modelē laikapstākļu prognozi, kuru izmantojam arī mēs, taču to joprojām nepietiek. Mums arī nav līdz sīkākai detaļai izstrādāta zemes reljefa, lai varētu daudz precīzāk modelēt prognozi.

Mans pamatdarbs ir ņemt datormodeļa prognozi un pieregulēt kļūdas par Latvijas laikapstākļiem. Piemēram, Vidzemes augstienē datora modelēto prognozi pazeminu par trīs līdz pieciem grādiem, jo ar trīssimt metriem virs jūras līmeņa pietiek, lai būtu retinātāks gaiss, kas ātrāk atdziest. Problēma ir arī piekraste – šajā pavasarī strauji kļuva silts, bet jūra vēl ir auksta, līdz ar to piekrastē temperatūra jārēķina daudz zemāka, ja vējš pūš no jūras puses.

Vai laika prognoze var būt simtprocentīgi ticama?

Statistiski meteocentra diennakts laika prognoze skaitās 96% ticama. Bet ir izņēmumi – negaisi, Rīgas līcis, kas spēj intensīvi sagādāt lokālus nokrišņus. Jo process mazāks un intensīvāks, jo grūtāk tos aprēķināt. Ja notiek lieli procesi un tendences, tad var arī ilgākam laikam prognozēt kā šogad maijā – 10, 12 dienas, līdz pat divām nedēļām. Ja jums kāds piedāvā tālāku prognozi, vismaz par tuvākajiem gadiem droši varu teikt – tas ir šarlatāns.

Cik tuvākajiem gadiem?

To es arī pats gribētu zināt.

Laiks cilvēkos rada emocionālu pārdzīvojumu, kas jūs spēj sajūsmināt?

Patīk dinamiski laika apstākļi, pārsvarā negaiss vai putenis, kas ziemas dienā strauji aizklāj sauli. Vislabāk vērot dabā, taču, skatoties uz vizuāli krāšņajām norisēm, vērtēju tās arī kā sinoptiķis.

Mans sapnis ir redzēt virpuļviesuli Latvijā. Katru gadu pie mums vidēji notiek trīs līdz četri, skarbākās vasarās, kad karstāks un daudz negaisu, ap desmit. Pagājušajā gadā virpuļviesulis netālu no vecāku mājām Siguldā, pie Jūdažiem, bija sagrāvis vienu atpūtas kompleksa ēku, vairākām privātmājām noplēsis jumtus, izrāvis kokus. Mēs to nofilmējām un materiālu aizsūtīju uz laboratoriju, kas Eiropā nodarbojas ar šādu procesu pētīšanu un analīzi. Pēc datiem un fotogrāfijām viņi konstatēja, ka stipruma skalā no F0 līdz F5 tas bija F2 virpuļviesulis, Latvijai pietiekami spēcīgs.

Ar meteoroloģiju aizrāvāties no puikas gadiem, tagad tas ir jūsu darbs. Esat laimīgs cilvēks?

Absolūti, īpaši pēdējos gados to apzinos. Brīžiem pat nesaprotu, kā man ir paveicies. Māsa aizbrauca studēt uz Lielbritāniju fiziku un matemātiku un aicināja arī mani, tā būtu ļoti noderīga un laba izglītība, bet esmu iejuties darba vidē un nespēju iedomāties, ka varētu uz gadu vai diviem to pamest.

Pie kādas latviešu “sugas” piederat – nacionāli noskaņotajiem patriotiem, mērenajiem, kritizētājiem un valsts nīdējiem?

Ja liktu klasiskos rāmjos – nacionāli liberāls, bet mūsdienās šie formāti var aiziet lielās galējībās.

Nespēju iedomāties labāku zemi, kur dzīvot, kā Latviju. Man patīk, ka esam maza nācija, bet īpaša, ar savām unikālām lietām. Daudz kas arī nepatīk, bet ne tā, ka riebtos, tikai gribētos, lai mainās uz labu. Cilvēkiem, kas ir pieredzējuši deviņdesmitos gadus un tagad saka, ka valsts nolaista uz grunti, ieteiktu aiziet pie galvas ārsta. Kā bērns atceros, cik grūti bija maniem vecākiem uzturēt četru bērnu ģimeni. Nebijām jau visnabadzīgākie, bet tolaik nevarēja saņemt tādu palīdzību kā tagad.

Tāpat dīvaini šķiet, ka daudzi no tiem, kas aizbrauc, ir apvainojušies uz Latviju. Valsts taču esam mēs paši, un arī paši esam izcīnījuši iespēju dzīvot un strādāt ārzemēs. Labāk par to pasakiet paldies un neatmetiet domu par atgriešanos. Man ir draugi, kas devušies studēt ārpus Latvijas, bet pēc studiju beigām brauks atpakaļ. Kā viss, kas nācis ar milzīgām pārmaiņām, arī šis mums jāpārdzīvo.

Vēl kāds no jūsu ģimenes ir aizbraucis no Latvijas?

Esam palikuši tikai mēs ar vecākiem. Māsa, kuru pieminēju, sāk domāt par atgriešanos, meklēšot kādu īpašumu netālu no manas dzīvesvietas Rīgā.

No ierakstiem tviterī noprotu, ka sekojat līdzi politikai un, ja vajag, varat “uzbraukt” pat atmodas laika simbolam Dainim Īvānam, kas bija pārlieku aizrāvies ar savvaļas dzīvnieku pieturēšanu cirkā.

Ja Saeimas deputāti diskusijā par savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā atsaucas uz Daini Īvānu, man bija vēlme ar tvītu norādīt, kādā absurdā esam iebraukuši. Ļoti cienu atmodas laika līderi, bet viņa viedoklim par šo jautājumu nav jābūt pārākam vai nozīmīgākam par citiem. Apzinājos, ka mans ieraksts ir provokatīvs, bet nenovērtēju, ka reakcija būs tik liela. Pēc šī notikuma mēs ar Īvānu tikāmies un visu izrunājām. Tomēr ceru, ka vismaz daļai sabiedrības liku aizdomāties, ka šis nebija veids, kā diskutēt.

Varbūt pašam vajag izmēģināt roku politikā?

Labprāt būtu kādas partijas biedrs, kurā ar kopējo domu, sanāksmēm un balsošanu varētu ietekmēt politiķu darbību, bet pie mums jau tā nenotiek, tāpēc turpināšu sekot līdzi un iesaistīšos, iesakot kādus tematus un sižetus kolēģiem televīzijā.

Piemēram, kas Latviju sagaida ar klimata pārmaiņām?

Pirms diviem gadiem meteocentrs veica ļoti detalizētu izpēti, kas Latvijā noticis līdz šim, lai, balstoties uz lielajiem vispasaules klimata modeļiem, izsecinātu, kas būs tālāk. Atklājās viena ļoti spilgta tendence – kļūst arvien mazāk lielo rudens un ziemas vētru, lai gan klimata pārmaiņu modeļi norāda, ka ciklonu aktivitātei vajadzētu būt lielākai.

Neiet rakstā?

Daudzas lietas neiet rakstā. Vēl viens fenomens, ko esam Latvijā izjutuši uz savas ādas, – jūnijs pēdējo 30 gadu laikā kļuvis aukstāks par 0,1°C. Šim nav izskaidrojuma. Pa nullēm ir oktobris, pārējie mēneši par pāris grādu desmitdaļām vai pat grādu siltāki.

Muļķīgi, ja mums mēģina iestāstīt, ka klimata pārmaiņas nāks tikai kā liela nelaime. Globāli – jā, bet būs arī daudz pozitīvu procesu. Pagājušajā gadā Eiropas Vides aģentūra publicēja pētījumu, kurā bija redzams, kādi plusi un mīnusi ar klimata pārmaiņām sagaida dažādus Eiropas reģionus. Latvijai bija viena izteikti negatīva iezīme – krasta erozija, pārējās – vai nu neitrālas, vai pozitīvas. Klimata pārmaiņas mūsu reģionā nozīmē, ka uz ceļiem būs mazāk zaudētu dzīvību, ietaupīsies nauda ceļu apsaimniekošanai, saruks apkures rēķini, tīrāks gaiss, meži augs ātrāk, lauksaimniecībā vairāk ražas un jaunas kultūras, tiesa, arī kaitēkļu vairāk.

Saistītie raksti

Patlaban vislielākais akcents tiek likts uz to, ka bremzēsim klimata pārmaiņas, samazināsim izmešus, siltināsim ēkas, bet maz runā par pielāgošanos, kas man šķiet būtiskākais. Klimats vienmēr ir mainījies, jebkurš, kas studējis kādu dabas nozari, pateiks, ka apstādināt pārmaiņas, kā tas izskan, izklausās pēc idiotisma. Mēs jau tagad dzīvojam kā tādā Dieva ausī, un, ja samazināsies vētras un ziemas kļūs maigākas, tad laikapstākļi būs vienkārši brīnišķīgi! Nevajag cilvēkus biedēt, bet spēlēt gudrāk.

Galerijas nosaukums

Toms Bricis

sinoptiķis

Beidzis Siguldas Valsts ģimnāziju.

Studējis Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē.

No 2008. gada strādā Latvijas Radio ziņu dienestā.

No 2011. gada – laika ziņu redaktors Latvijas Televīzijā.

Brīvajā laikā spēlē pludmales volejbolu, skrien, laivo, brauc ar velosipēdu, ceļo.

Neprecējies.

LA.lv