Mobilā versija
+2.1°C
Īrisa, Irīda, Airisa
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
6. novembris, 2016
Drukāt

Brigita Ektermane: Nav ne labu, ne sliktu zīmju

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Brigita Ektermane ir māksliniece, ezoteriķe, viņa glezno ziedus, ainavas un spēka zīmes, uzskatot, ka zīmes ir enerģijas un informācijas nesējas, tautas garīgās satikšanās lauks. Jau vairākus gadus Brigitas Ektermanes spēka zīmes vērojamas “Lauku Avīzes” izdevniecības sarūpētajos kalendāros, ikreiz palūkojoties uz tam no mazliet atšķirīga rakursa. 2017. gadā spēka zīmju meklētājiem būs iespēja līdzdarboties, tās izkrāsojot.

-Vai atceraties, kā pievērsāties spēka zīmēm, kas ieinteresēja, pamudināja?
– Tas bija saistīts ar dzīvesveidu. Pamats visam ir tas, vai tev bijis pietiekoši daudz klusuma un grūtību. Man bija, es uzaugu laukos – it kā netālu no Rīgas, starp Iecavu un Vecumniekiem, taču tur ir gan meži un pļavas, gan purvi, es varēju caurām dienām, cik vien sevi atceros, dzīvoties dabā. Biju lielajā dabas ritā, kur netrūka arī pārbaudījumu, piemēram, piecus kilometrus garais ceļš uz skolu cauri mežam no pašas pirmās klases – tas rada lielu pašpietiekamību, lielu brīvību. Arī tagad, lai es varētu kaut ko radīt, man vajag brīvību – es nepiedalos nevienā organizācijā, man nav skolotāju ne Latvijā, ne Indijā, ne kur citur. Tikko tu sāc caur sevi uzticēties tai lielajai gaismai, tai varenībai, tad ir tikai uzdrošināšanās jautājums – vai varēsi iet dziļumā, meklēt atbildes uz jautājumiem.

Etnogrāfiski zīmes mani nekad nav īsti interesējušas, bet, kad man vajadzēja atjaunot enerģiju, paskatīties uz dzīvi no cita skatupunkta, tad intuitīvi tām pievērsos un sāku likt šīs lietas pa plauktiņiem. Ja ir viena atsevišķa zīme, tas ir viens stāsts, zīmju kombinācija – pavisam cits, bet, ja tam vēl klāt krāsu terapija, tad jau paveras gluži citas iespējas.

– Kaut arī sakāt, ka etnogrāfiski zīmes jūs neinteresē, tomēr skaidrojums, ko zīmēm dodat, lielā mērā nāk no latviešu folkloras, vai ne?
– Jā, nu protams, gatavajām zīmēm skaidrojums ir skaidrs un nepārprotams. Tas, ko daru es, – radu jaunas kombinācijas no esošajām zīmēm. Tas ir līdzīgi kā ar Lielvārdes jostu – nav vienas īstās jostas, katra audēja tajā kaut ko ielikusi no sevis, kaut ko izmainījusi. Zīmju kombinācija ir dzīva, attīstās, mainās, un šo procesu var tikai ar pietāti vērot, jo visas zīmes nāk no Dieva. Par šīm lietām var runāt ļoti vienkārši, un var aiziet līdz pat fraktāļiem, kvantu fizikai.

Pirms mēs sākam ko darīt, sevi līdzsvarot, jāatrod savs centrs. Tā ir arī rekonekcija, vispārēja savienošanās ar Visumu. Zīmes strukturē pasauli, domāšanu Ja cilvēkam vajag koncentrēties, viņam sevi jāieliek aplī; ja vajag virzienu, jāizvēlas zīme, kas to norāda. Tāpat ir zīmes, kuras papildina enerģiju, un tur ļoti svarīgi, kā stāv zīme – vai tā ir statiska, griežas pa saulei vai pret sauli. Un, ja enerģijas ir par daudz, ja rodas stress, tad tas ir jālīdzsvaro.

– Savulaik, kad pirmo reizi aizbraucu uz Ķīnu – tā bija šīs lielās valsts rietumu daļa, kuru apdzīvo islamticīgie uiguri, – viesojāmies arī kādā paklāju fabrikā. Man bija patiess šoks, ka tik tālu no Latvijas, pilnīgi citā kultūras telpā, ir tās pašas zīmes, kuras atrodamas mūsu cimdu un zeķu rakstos. Labi, Skandināvija, Grieķija, bet tik tālu!
– Zīmēm nav tautības, tās tik tiešām valda pār pasauli. Arī Vatikānā uz grīdas flīzēm redzamas latviešu zīmes. Kad ieraugi tās citas kultūras laukā, saproti, ka viss ir viens – esi abstrahējies no viena punkta un paskatījies ārpus tā.

Teoriju par zīmēm jau ir ļoti daudz, mani nupat nošokēja atklājums, ka Eiropā darbojas holandiešu mākslinieks Janošs. Viņš arī ir ezotēriķis, dara to pašu ko es, jau 2012. gadā bijis Latvijā, uzaicināts kā liels meistars. Es redzu – informācija, ko es dodu, ir tā pati, kādu piedāvā viņš soli solī, tikai viņš to veido datorgrafikā, bet es gleznoju ar roku.

– Latviešu rakstos lielākoties zīmes ir izkārtotas gluži kā teikumi, lineāri, viena aiz otras. Tā forma, kuru sastopam jūsu gleznās, spēka zīmju kalendāros, ir noslēgta, līdzīga mandalai…
– Mandala ir austrumos, pie mums, latviskajā kultūrtelpā, ir dižaplis, kurā visa pamatā Saule – vai nu aplis, vai rombs. Protams, jāskatās plašāk, ne tikai uz tām septiņām astoņām ierastajām zīmēm un trafaretajiem skaidrojumiem, jo, ietverot zīmi kādā kompozīcijā, skaidrojums veidojas jau ievērojami garāks. Man šī apļveida kompozīcija šķiet optimāla, tāda, kas vislabāk spēj uzrunāt.

Mandalās tu vari ņemt putniņus, lapiņas, ziediņus, bet mūsu dižaplī liekam savu “mikroshēmu”, kuras pamatu veido divas asis – taisnais krusts, tātad statiskā, pasīvā enerģija, – un šķērsu krusts vai Zelta krusts, kurš simbolizē kustību. Sevi liekot centrā, mēs dižaplī kārtojam to, kas mums nepieciešams: ko vajag statisku, ko dinamisku, ko – tuvāk, ko – tālāk. Primārais ir trīs vaļi – veselība, enerģija, kurām vajag aizsardzību; labklājību, kurai vajag uzturēšanu un saglabāšanu, un visbeidzot aizsardzība pati par sevi – sargājies pats, tad Dievs tevi sargās. Klāt vēl nāk dainas, kuras pastiprina aizsardzību, un ideāli, ja trīs saplūst vienā – zīmes, kuras sargā veselību, līdzsvaro enerģiju, dod labklājību, un tam virsū aizsardzība – viss dziļi simboliski.

– Atgriežoties pie mandalas kā formas, pirms pāris gadiem man nez kādēļ bija radusies sajūta, ka vajadzētu kādu uzzīmēt vai vismaz izkrāsot. Sameklēju paraugus internetā, bet, pakļaujoties žurnālista tieksmei vispirms noskaidrot visu iespējamo, atklāju, ka mandalā nemaz nevar tā vienkārši ņemt un krāsot, kā ienāk prātā, jo tā var pat sev nejauši kaitēt. Kā ir ar jūsu dižapļiem? Nekas slikts nenotiks, ja izdomāšu, piemēram, zilā krāsā iekrāsot ko tādu, kam paredzēts būt sarkanam?
– Ar zīmēm, protams, ir jābūt uzmanīgam – nerunāšu šobrīd par īpašajām, Veļu laika zīmēm, ar kurām aicina senčus un kurām var arī lūgt padomu un palīdzību, jo, protams, ja šie smalkie kanāli tiek atvērti, tad tie arī pareizi jāaizver. Taču kopumā nav ne labu, ne sliktu zīmju, nekā kategoriska, vienīgi jāzina, ko vajag tieši tev. Tā kā cilvēki daudz labāk zina, ko viņiem nevajag, tad tas ir arī sevis sakārtošanas, koncentrēšanās jautājums, atbildības uzņemšanās par savu dzīvi. Bet krāsojamajā grāmatā es cenšos neuzkrītoši norādīt: šī zīme mieram, tā – enerģijai.

Ir liels risks aiziet sarežģītajā līmenī, kur viena zīme ir kā tāds fraktālis daudz lielākā, sarežģītākā sistēmā, bet vienmēr to nemaz nevajag, – jāsniedz informācija saprotamā veidā, lai cilvēks var to uztvert, sajust par zīmēm prieku. Zīmes ir mūsu sakrālā ģeometrija. Kam mēs veltām savu uzmanību, tam arī atdodam savu dvēseles enerģiju, bet tās ir tikai tik daudz, cik ir, un tā mums jāsaudzē.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+