Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents Atvars Lakstīgala traktēja Ludviga van Bēthovena simfoniju ar jauneklīgu azartu, atklājot tās mēroga diženumu.
Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents Atvars Lakstīgala traktēja Ludviga van Bēthovena simfoniju ar jauneklīgu azartu, atklājot tās mēroga diženumu.
Publicitātes foto

Brīnuma klātesamībā 2

Iespēja baudīt ko nebijušu, pat mazliet brīnumainu – tā ne viens vien klausītājs uztvēra Liepājā jaunuzceltās koncertzāles “Lielais Dzintars” atklāšanas koncertu piektdien, 6. novembrī. Un arī mūziķu acīs bija lasāma vēl neredzēta sajūsma, izbaudot neatkārtojamo notikumu.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Lasīt citas ziņas

Koncerta ievadā izskanējušais fragments no grupas “Instrumenti” kompozīcijas “Medicine”, ko sacerējis Reinis Sējāns, bet orķestrāciju veidojis Jēkabs Ozoliņš, ar pirmajām taktīm klausītājiem lika apjaust – lielās zāles akustika ir izcila, taču vienlaikus tā prasa perfekciju arī no mūziķu puses.

Koncerta pirmā daļa bija veidota pozitīvā nozīmē lokālpatriotiskā gaisotnē. Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) un tā mākslinieciskā vadītāja diriģenta Atvara Lakstīgalas interpretācijā pirmatskaņojumu piedzīvoja liepājnieka Agra Engelmaņa “Mūzika simfoniskajam orķestrim”, kas tapusi 1971. gadā kā diplomdarbs, absolvējot Ādolfa Skultes kompozīcijas klasi Latvijas konservatorijā. Daiļrades agrīnā perioda opusā izpaužas komponistam raksturīgais formas lakonisms, saturiski uzdodot eksistenciāli nozīmīgus jautājumus, gan nesniedzot optimistiskas atbildes. Galvenā slodze skaņdarbā pūšamo instrumentu grupai, savukārt finālā sava varēšana jārāda sitaminstrumentu grupai. Daudzās šķietami atsevišķās nemitīgi urdošās līnijas, kas izskan jautājumu formā, diriģents A. Lakstīgala saauda vienotā veselumā, veidojot tēlu kopumu, kas atspoguļo vientuļnieka un pūļa, indivīda un masas attiecības. Diriģents pamatīgi iedziļinājies darba muzikālajā arhitektonikā, kuras atklāsmei piemērotas jaunās koncertzāles akustiskās iespējas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Koncerta turpinājumā izskanēja Priekulē dzimušā un Liepājā skolā gājušā komponista Ērika Ešenvalda darbs – Ceturtais Liepājas koncerts “Arktikas nakts vīzijas” klarnetei, orķestrim un elektronikai. Tāpat kā pirmatskaņojumā pirms trim gadiem, arī šoreiz klarnetes solo izpildīja Ints ­Dālderis.

Vīzijas, sajūtas, pieskārieni – tā savu darbu raksturojis autors. Ar līdzīgu pieeju to veidoja LSO mūziķi. Telpas akustiskās iespējas deva lielisku iespēju atklāt neparastās skaņdarba tembrālās nianses, papildinot to ar elektronikas izmantojumu, ar ūdeni piepildītas un skaņotas glāzes. Klarnetes solo melodiski intonatīvā līnija gan pārsvarā ieaudās kopējā rakstā. Klausoties klātienē, būtu gribējies to dzirdēt vairāk izceltu. Taču, noskatoties koncerta ierakstu, balanss orķestra un solista saspēlē veidojās veiksmīgs. Īpaši aizkustinošas bija filigrānās vijoles solo epizodes LSO koncertmeistares Ilzes Zariņas sniegumā. Tik ēteriski viegli un vienlaikus sirsnīgi, tik iejūtīgi pret partneri saspēlē ar klarneti – tas noteikti vērtējams kā augstākās raudzes sniegums. Savukārt orķestrim muzicējot pilnā sastāvā, izmantojot plašu sitaminstrumentu spektru, skaņas vibrācija klausītājiem bija sajūtama tīri fiziski visās ķermeņa šķiedrās. Zāles akustiskās iespējas bagātīgi ļāva izbaudīt komponista ieceri par brīvu skaņas lidojumu no visizsmalcinātākajiem klusinātajiem toņiem līdz maksimāli blīvi piepildītam skaņu audumam. “Brīnuma klātesamība” – tā pēc sava darba pirmatskaņojuma sajūtas raksturoja komponists Ē. Ešenvalds. Un arī šajā atskaņojuma reizē par brīnuma klātbūtni šaubu nebija, gluži pretēji – skaņu maģijas piepildītais mirklis šķita vēl jo īpašāks. Skaņdarba finālā tika atklātas ne vien telpas akustiskās, bet arī vizuāli tehniskās iespējas. Nodziestot lielajam apgaismojumam, augstu virs klausītāju galvām mirgojot spuldzītēm kā mazām zvaigznītēm, no mistiski zili zaļganas gaismas piepildītās skatuves izskanēja nedaudz skumīgais zviedru tautasdziesmas motīvs.

Aizrautība, degsme, kvēle – tā raksturojamas koncerta otrajā daļā valdošās sajūtas, kad izskanēja viens no populārākajiem Ludviga van Bēthovena darbiem – 9. simfonija re minorā. Ietilpīgā koncertzāle piemērota gan satura, gan formas ziņā vērienīgiem darbiem. Taču tas lika LSO mūziķu rindas visa koncerta laikā papildināt ar viesmāksliniekiem – joprojām liepājnieki var tikai sapņot par pastāvīgu kolektīva mākslinieciskā sastāva skaitlisko papildinājumu.

Diriģents A. Lakstīgala traktēja L. van Bēthovena simfoniju ar jauneklīgu azartu, atklājot tās mēroga diženumu. Jāatzīst, ka jau no pirmajām taktīm diriģents bija izraudzījies strauju tempu, taču LSO mūziķi un vairāk nekā 150 balsu lielais koris fināla daļā bija uz vienas elpas ar viņu. Sniegumu papildināja starptautiska solistu komanda – Elizabete Strida (soprāns, Zviedrija), Jovita Vaškevičūte (mecosoprāns, Lietuva), Mati Turi (tenors, Igaunija) un latviešu basbaritons Egils Siliņš. Tas bija emocionāli saistošs, strukturāli pārdomāts traktējums, pēc kura publika pauda savu sajūsmu ilgstošās stāvovācijās.