Brīnumainās fizikas stundas. Saruna ar skolotāju Olgu Ķēniņu 0
Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas skolotāja Olga Ķēniņa ir viena no piecām skolotājām, kam šis mācību gads sākās sevišķi patīkami: no Valsts prezidenta Andra Bērziņa rokām viņa saņēma Ata Kronvalda balvu par ilggadēju un ievērojamu ieguldījumu talantīgu skolēnu izglītošanā.
Skolotāja acīmredzami lepojas, rādot lielo, ar roku zīmēto diplomu un piemiņas medaļu ar A. Kronvalda ģīmetni. Skolas direktore teikusi – diploma kopija jāpieliek pie sienas, lai skolēnu vecāki zina, “ar ko viņiem darīšana”, smej O. Ķēniņa.
– Kā jūs domājat – kāpēc balvas piešķīrēji pamanīja tieši jūs?
O. Ķēniņa: – Es daudz strādāju, un mani skolēni gūst labus panākumus mācību olimpiādēs – pat starptautiskajās. Palīdzu viņiem arī izstrādāt zinātniski pētnieciskos darbus. Pērn mans skolēns starptautiskā vides projektu konkursā ieguva trešo vietu. Skolā strādāju jau kopš 1984. gada, cenšos ieklausīties bērnos, pamanīt viņos talantus. Ir ļoti daudz talantīgu bērnu, turklāt ne vienmēr teicamnieki ir vistalantīgākie. Gadās, ka talantīgs ir tieši ne pārāk komunikablais, noslēgtais bērns.
– Kā ieinteresējat skolēnus par fiziku? Tas taču ir grūts mācību priekšmets, kas ne visiem padodas.
– Manā darbagaldā ir ļoti daudz rotaļlietu. Kad astotajā klasē bērni pirmoreiz atnāk uz fizikas stundu, vispirms rotaļājamies. Kāpēc rotaļu automašīna brauc, kāpēc taure skan? Stundas sākumā varu ieslēgt mūziku un bērni uzreiz ir klusi. Tad jautāju: kā jūs domājat, par ko būs stunda? Par skaņu. Kā tā rodas? Kāpēc jūs to dzirdat? Katrai stundai ir jābūt kā brīnumam.
– Bet, ja skolēns saka: nevajag viņam fiziku zināt. Viņš būs, piemēram, pavārs. Ko jūs atbildat?
– Saku, ka fizikā iemāca arī pavāram noderīgas lietas. Vai drīkst liet pannā, kurā piedeg sviests, ūdeni? Nē, jo sviests uzpeldēs, radīsies šļakatas un tās var apdedzināt. Pat lai veiksmīgi nopirktu kādu sadzīves tehniku, noder fizikas zināšanas.
Nedaudz žēl, ka fiziku sāk mācīties tikai astotajā klasē, kad bērni vairs nav tik izziņas kāri kā agrā bērnībā. Vienu gadu mācīju piektajai klasei dabaszinības. Ļoti patika, taču stājās spēkā nosacījums, ka bez dabaszinību skolotājas diploma nedrīkstu šīs stundas vadīt, un nācās palikt tikai pie fizikas. Esmu lūgusi skolas vadībai, lai šajā mācību gadā ļauj man izveidot pulciņu “Fizika iesācējiem”, uz kuru tad varētu nākt arī piektklasnieki.
– Teicāt, ka jau tagad bērni interesējas par fiziku arī ārpus stundām.
– Mūsu skolā fizikai nedēļā ir tikai trīs mācību stundas. Tajās nav iespējams izdarīt visu, ko gribētos. Tāpēc nedēļā ir vēl viena fakultatīvā fizikas stunda, uz kuru nāk tie, kuri to vēlas. Parasti nāk vairāk zēni, bet pagājušajā mācību gadā arī meitenes ieinteresējās. Tagad mums kabinetā ir moderns aprīkojums: temperatūras sensors, ātruma sensors, daudz kas cits. Ar to bērniem patīk “parotaļāties”, bet stundu laikā jau tam neatliek laika.
– Par to, ka fizika un citas dabaszinības jāmāca interesantāk, ar stingrāku piesaisti praktiskajai dzīvei, Latvijā runā jau ilgstoši. Bet vai aiz visām šīm “izklaidēm” nepazūd tomēr pati mācību priekšmeta būtība? Vai bērns tiešām saprot, kāpēc tā raķete lido?
– Pirms astoņiem gadiem mūsu skola iesaistījās projektā “Dabaszinības un matemātika”. Nu jau esam inovatīvā skola: tas nozīmē, ka mūsu skolotāji apmāca citu skolu skolotājus, kā strādāt mūsdienu apstākļos. Ir iespējams nepazaudēt teoriju, to apvienojot ar praktiskām nodarbēm un rotaļām.
Bieži vecāki gan uzskata: savulaik izglītība skolās bija augstākā līmenī. Jā, kādreiz bija citādi, taču tad arī skolēni bija atšķirīgi. Pirms 30 gadiem bērniem bija maz rotaļlietu un viņiem darbojās tehniskā domāšana jau kopš mazotnes.
Tagad bērnam neko nevajag gatavot – viņam visu nopērk vai arī to piesēdina pie datorspēlēm – un man skolā bērniem jāiemāca rotaļāties ar vienkāršām lietām. Viss tagad ir otrādi. Teoriju bērns pats var izlasīt.
– Vai vajadzētu obligātus dabaszinību eksāmenus, beidzot vidusskolu?
– Skolēni aizvien mazāk kārto eksāmenu fizikā, jo augstskolas, uzņemot studentus, to neprasa. Jūras akadēmijā vēl prasa šā eksāmena sertifikātu, bet, iestājoties Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), var iesniegt pēc izvēles fizikas vai angļu valodas eksāmena sertifikātu. Tad nu šo eksāmenu kārto vien tie, kam nav nekādu problēmu ar fiziku, kuri piedalās fizikas olimpiādēs, vai arī tie, kuri stājas Jūras akadēmijā. Nesen gan viens skolēns kārtoja gan fizikas, gan ķīmijas eksāmenus tāpēc vien, lai pārbaudītu sevi un uzzinātu, ko zina labāk – fiziku vai ķīmiju. Fizikas eksāmens nav sarežģīts, bet ļoti apjomīgs. Skolēnam jau iepriekš jāsagatavo laboratorijas darbs, bet eksāmenā vēl ir tik daudz rakstāma, ka dažkārt atbildes nav pilnvērtīgas tikai tāpēc, ka nav paguvis visu uzrakstīt. Nedomāju, ka eksāmens liktu jauniešiem vairāk mācīties fiziku. Tas saistīts arī ar nākotnes profesijas izvēli. Jauniešiem nešķiet, ka viņi labi pelnīs, ja strādās ar fiziku saistītā nozarē. Uz RTU bieži iet studēt tāpēc vien, ka tur ir budžeta vietas. Daļa vēlāk aiziet, jo mācīties nav interesanti. Ķīmijas un bioloģijas eksāmenus gan kārto aizvien vairāk jauniešu.
Grūtākais ir tas, ka tagad mums bērns jāiemāca mācīties – atrast tekstā galveno, apdomāt to, secināt. Iemācīt to bērnam ir grūtāk nekā teoriju. Un ne visi skolotāji, kas ilgi strādā skolā, vēlas to darīt. Bet jaunie uz skolu nenāk. Daudzu gadu garumā pie manis praksē bijusi tikai viena topošā fizikas skolotāja.
– Kāpēc jaunie fiziķi nenāk uz skolu?
– Šis darbs nav viegls – gan burtnīcas jālabo, gan laboratorijas darbiem jāgatavojas, taču alga nav liela. Daudz darba prasa arī gatavošanās stundai. Fizika ir joma, kas nemitīgi attīstās. Ja atpalikšu kaut soli, nebūšu vairs skolēniem autoritāte. Katrā ziņā alga ir viena, vai stunda interesanta vai ne. Es gan pati nespētu strādāt “pa vecam”, jo vēlos, lai man darbā ir interesanti.
– Kāpēc savulaik nolēmāt kļūt par skolotāju?
– Vispirms biju pionieru vadītāja, un man iepatikās darbs ar bērniem. Bet tieši par fizikas skolotāju kļuvu divu iemeslu dēļ. Vecākais brālis jau studēja Latvijas Universitātes Matemātikas un fizikas fakultātē un ņēma mani līdzi uz dažādiem pasākumiem fakultātē. Otrs iemesls bija mana fizikas skolotāja. Skolēni viņu ļoti nemīlēja.
Stundās sēdējām tik klusu, ka varēja dzirdēt mušu lidojam, jo bija bail, ka izdzīs no klases. Skolotāja tikai sēdēja un runāja, runāja. Es sapratu, kādai skolotājai nevajag būt. Un vienmēr domāju, ka būšu citāda skolotāja. Skolā man fizika neiepatikās, par to ieinteresēja brālis. Bet universitātē mācīties bija kaut grūti, bet ļoti interesanti.
– Kas jūs skolā noturējis 30 gadus?
– Man patīk šis darbs. Patīk redzēt interesi bērnu acīs. Jūtu, ka gūstu no bērniem enerģiju. Bērni mani mīl, man ar viņiem ir labs kontakts. Patīk, ka viņi uzticas, kaut tas nozīmē, ka nākas atkal un atkal kopā ar viņiem pārdzīvot pirmās mīlestības sāpes. Pēdējos gados klasi vairs neaudzinu, bet, kad audzināju, tad ir tā, ka ļoti grūti, kad bērni beidz skolu un aiziet. Tad ir tā, it kā gabaliņš dvēseles aizietu.
– Jūs strādājat tā sauktajā krievu skolā. Par nelatviešu skolām bieži izteiktas bažas, ka tajās pietrūkst patriotiskās audzināšanas, ka skolēni nepietiekami apgūst latviešu valodu.
– Domāju, ka šādi pārmetumi nav objektīvi. Latviešu un krievu saites Latvijā jau ir gana ciešas. Pati esmu precējusies ar latvieti, mani dēli dzimuši Latvijā. Kā gan es varētu audzināt bērnus it kā pret savu vīru, savu ģimeni?
Ja Latvija ar Krieviju spēlē hokeju, mūsu skolas bērni vienmēr ir Latvijas pusē. Vai tad tas nav patriotisms? Dažkārt mūsu skolas bērni gan jūtas atstumti. Ir bijuši gadījumi, kad kādā skolēnu konkursā viņus nevis uzslavē, ka cenšas runāt latviski, bet vēl pārmet, ka nav bijusi gana laba valoda. It sevišķi pusaudžu vecumā to ļoti sāpīgi izjūt.
Manuprāt, mūsu skolas bērni ļoti labi runā latviski. Pati mācu fiziku bilingvāli. Tas gan ir ļoti grūti, tāpēc 10. klasē mācu vairāk krieviski, nākamajās klasēs – aizvien vairāk latviski. Pati izstāstu tēmu krieviski, tad bērni klausās disku, kur tēma skaidrota latviski. Pēc tam izrunājam – kas saprasts, kas ne. Divpa- dsmitās klases beigās skolēni ir gatavi likt eksāmenu latviešu valodā; arī stundās nekas vairs nav jātulko.
