×
Mobilā versija
Brīdinājums +19.0°C
Ritma, Ramona
Piektdiena, 20. jūlijs, 2018
3. jūlijs, 2018
Drukāt

“Amerikā dziedāšanu neņem tik nopietni.” Saruna ar virsdiriģentu no Ņujorkas Andreju Jansonu (3)

Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs

Komponists un diriģents, ilggadējais Ņujorkas latviešu kora mākslinieciskais vadītājs ANDREJS JANSONS kultūras tiltu starp latviešiem šajā un viņā krastā cēlis gadu desmitiem. Lai atceramies kaut vai uz Latviju atvesto ar viņa spalvu pabeigto Bruno Skultes operu “Vilkaču mantiniece”, dalību visos Dziesmu un deju svētkos kopš 1990. gada gan kā koristam, gan virsdiriģentam. Svētdien, 8. jūlijā, Andrejs Jansons Noslēguma koncertā Mežaparka Lielās estrādes tribīnē kāps kā Goda virsdiriģents. Bet šodien VEF Kultūras pilī pirmizrādi piedzīvojis latviešu mūzikls “Brīnumputns” – lugas autore Anna Brigadere, libretists Arnolds Auziņš, dziesmu tekstu autors Alberts Legzdiņš, komponists un diriģents Andrejs Jansons, režisore Andra Berkolda.

– Vai šogad kādu kori uz Dziesmu svētkiem arī esat atvedis?

A. Jansons: – Detroitā latviešu kora nav, bet Ņujorkas latviešu kori, kas piedalījies visos svētkos kopš 1990. gada, uz Latviju tagad atvedusi dziedātāja, mana ilggadējā asistente faktiski kopš kora dibināšanas Laura Padega, kura nu pārņēmusi diriģenta posteni. Viņas vadībā koris arī krietni pieaudzis.

– Iznāk, pirms Dziesmu svētkiem dziedoņu skaits pieaug koros ne tikai Latvijā, bet arī Amerikā?

– Un pēc svētkiem atkal samazinās. Tā tas vienmēr bijis. Amerikā cilvēki pārsvarā vēlas dziedāt Dziesmu svētkos, mazāk interesē uzstāties vietējos koncertos. Trimdas svētkos dziedāšana nekad nav bijusi tik labi sagatavota kā Latvijā, kur iepriekš notiek pamatīgas skates, virsdiriģents apbraukā novadus. Amerikā kopumā cilvēki to dziedāšanu neņem tik nopietni kā Latvijā, bieži vien esmu bijis svētkos, kur dažs labs dziesmas nemāk, bet tik kāpj uz skatuves.

– Kā jums pie sirds šo svētku Noslēguma koncerta repertuārs?

– Interesants! Varbūt dažas dziesmas, piemēram, Uģa Prauliņa “Dievaines” mazliet par sarežģītu kopkorim. Dziesmu svētku dziesmai vajadzētu būt ne pašā grūtākajā pakāpē, bet skanīgai, melodiskai.

– Latvijā nekad neiztiek bez strīdiņiem ap repertuāru. Kā tur, viņā krastā?

– Parasti rīcības komiteja izlemj, un tās priekšsēdis, ja viņš ir mūziķis, arī nosaka repertuāru. Tas notiek diezgan autoritatīvi. Kamēr vadīju Ņujorkas kori, man neviens nelūdza nekādus ieteikumus Dziesmu svētku repertuāram. Cita lieta, ka daži virsdiriģenti, kuri bija arī komponisti, gribēja diriģēt paši savas dziesmas. Piemēram, Jānis Norvilis Kanādā diezgan krasi uzstājās, ka vēlas diriģēt tikai savas dziesmas.

– Latvijā esat piedalījies gan kā virsdiriģents, gan korists visos Dziesmu svētkos kopš 1990. gada. Kuri svētki atstājuši visspilgtāko emocionālo pārdzīvojumu?

– Visspēcīgākā gaisotne bija 1990. gadā. Uzreiz tāda brīvība! Mani un visus ņujorkiešus pārsteidza, ka visi kori dziedāja no galvas. Jau nākamajos svētkos pēc pieciem gadiem tādu pacēlumu netiku pieredzējis.

– Šodien Dziesmu svētku nedēļā vēl viens interesants kultūras notikums – pirmizrādi piedzīvos jūsu komponētais latviešu mūzikls “Brīnumputns” pēc Annas Brigaderes lugas motīviem, kam pats arī stāsieties pie diriģenta pults. Kādēļ izvēlējāties tieši šo darbu?

– Ir uzvests Brigaderes “Sprīdītis”, “Gundega”, “Laimes reibonī”, kas bāzēts Blaumaņa “Ļaunajā garā”, un “Homo Novus” ar Anšlava Eglīša tekstu, bet “’Brīnumputns” ir vienīgais no maniem pieciem mūzikliem, kas Latvijā vidusskolēnu iestudējumā vēl nekad nav skanējis. “Brīnumputns” ir Čikāgas Dziesmu svētku rīcības komitejas pasūtījums.

Arī visi iepriekšējie mūzikli tapuši kā pasūtījumi Dziesmu svētkiem un tajos piedzīvojuši savu pirmatskaņojumu. “Brīnumputns” skanēja 2002. gadā Ņujorkā un Čikāgā, kur to ļoti labi uzņēma, notika trīs izrādes pilnās zālēs. Toreiz arī bija sapulcināts ansamblis no dažādām valstīm – Amerikas, Austrālijas, Eiropas. Režisors bija no Latvijas – Valdis Lūriņš, horeogrāfe Tamāra Ēķe, un galvenajā, Aļņa, lomā Mārcis Manjakovs no Nacionālā teātra. Arī tagad dalībnieki ir no Amerikas, Zviedrijas un Latvijas, kuru vidū arī vairāki krievu jaunieši. Uz galvenajām lomām pērn rudenī rīkojām konkursu. Mūzikla pirmais sponsors un atbalstītājs ir ASV vēstniecība Latvijā, kuru interesē integrācija un tas, ka apvienojam dalībniekus kā no Latvijas, tā ārzemēm. Vēstniecību interesē lielā mērā piesaistīt arī Latgali, jo latgalieši pārāk daudz netiek iekļauti Rīgas kultūras dzīvē. Un vēl, pēc ASV vēstniecības domām, arī krievu skolas vajadzētu vairāk iesaistīt kopējos kultūras projektos ikdienā, lai mazinātu sašķeltību sabiedrībā un vairotu cittautiešu lojalitāti Latvijai.

Mūsu mūziklā galvenajā, Aļņa, lomā būs Jēkabs Heizs no Ņujorkas. Viņa māte ir latviete, tēvs amerikānis, taču jaunietis runā latviski pietiekami labi, ir arī bijis mans korists jau no bērna kājas Ņujorkas latviešu korī. Viņu dublēs Edvards Grundmanis no Cēsu mūzikas skolas. Mums ir divi pilni sastāvi, turklāt tie, kas vienā izrādē ir solisti, otrā dziedās korī. Galveno sieviešu lomu Surmīti spēlēs Darja Smirnova no Rīgas 34. vidusskolas un Gerda Valatkeviča no Zviedrijas. Mums ir izdevies izdot arī mūzikla programmiņu ar visiem dalībniekiem, kas Amerikā ierasta lieta, bet Latvijā nācās krietni pacīnīties. Taču esmu pārliecināts, ka šāda programmiņa mūzikla dalībniekiem būs laba piemiņa pēc daudziem gadiem. Orķestrī spēlēs Rīgas 6. vidusskolas un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas audzēkņi. Nav ko slēpt, sanāca arī pa smieklam. Kad meitas kroga skatā mēģina pievilināt Cinti un Poģi un šie saka – neaiztieciet manu kuli – jaunieši sāk pat rēkt, bet Cintis un Poģis jau nedomā neko citu kā līdzņemto zelta naudas kuli! Ja godīgi, daudziem jaunajiem “Brīnumputns” ir pasvešs, bet stāsts ir visnotaļ interesants un ar saturīgu vēsti – ja cilvēkam ir griba, viņš var panākt visu ko, ar draudzību un mīlestību pārvarēt šķēršļus, panākt daudz vairāk nekā tas, kurš mēģina ar varu.

Mūziklu iestudēšana ASV vidusskolās ir septiņdesmit gadus veca tradīcija. Amerikā ir simtiem un tūkstošiem vidusskolu un katrā vismaz vienreiz gadā iestudē mūziklu, dažās pat divus un trīs.

– Tiek audzināti nākamie profesionālo mūziklu skatītāji, tāpat kā Latvijā mūzikas skolās audzina nākamos simfoniskās mūzikas cienītājus?

– Bet, protams! Un arī nākamajam bankas direktoram iemāca stāju padoto priekšā, kā izrīkot cilvēkus un uzvesties kā vadītājam. Un, ja nu tev jāsāk korporācijas balle, nav jākrīt kaunā.

– Kā jums kā komponistam minētie mūzikli nākuši – vai vienā elpas vilcienā?

– Daudzus gadus esmu spēlējis orķestros Brodvejas teātros, tur iepazinis mūziklu kā žanru un pamazām nonācis pie secinājuma, ka arī es taču varu pamēģināt. Pašam jau šķiet, ka no visiem maniem skaņdarbiem tieši mūzikli ir spēcīgākie un “Brīnumputns” – labākais. Gribu pateikt lielu paldies par pabalstu akciju sabiedrībai “Kokpārstrāde 98”. Latvijas diriģenti man bieži vaicājuši – nu kā tur, Amerikā, kori var pastāvēt, kas viņus uztur? Un tad es stāstu, ka ik rudeni katrs dziedātājs raksta 2000 vēstules sponsoriem ar lūgumu kori atbalstīt. Un tur sanāk prāva summa. Savukārt atbalstītājiem ir izdevīgas nodokļu atlaides. Bez šādiem mecenātiem Amerikā nepastāvētu neviena muzikāla vienība, neviens teātris, neviens koris.

– Bet atgriezīsimies pie Dziesmu svētkiem. Kas jūs interesē visvairāk?

– Dziesmu kari! Varu nosēdēt tajos no rīta līdz vakaram un neapnīk klausīties labākos latviešu korus. Deju liel­uzvedumā Daugavas stadionā man ļoti traucē, ka visa mūzika ir ierakstīta. Man tas liekas nepiedodams skandāls. Atceros, ka 1990. gada svētkos tur skanēja dzīvā mūzika Jāņa Grigaļa vadītā tautas mūzikas orķestra sniegumā. Bet ar ierakstītu mūziku dejotāju priekšnesums kļūst tāds sterils. Esmu par šo dzīvo mūziku deju pavadījumā cīnījies arī Amerikā, bet arī tur iegājies tāpat kā Latvijā.

– Mums te, Latvijā, nupat sacēlās skandāls, ka svētku dalībniekiem pusdienu ēdienkartē tikai viens ēdiens un nav padomāts par cilvēkiem ar īpašām prasībām ēdiena ziņā. Nu izkarots, ka uz estrādi varēs ņemt līdzi savu maltīti.

– Svētkos Amerikā vienu ēdienu piedāvā visiem dalībniekiem. Kas grib, ēd, kas negrib, ne. Vismaz tā vienmēr bijis. Es arī esmu veģetārietis, bet man problēmu nav. Arī te, 6. vidusskolā, kur notiek mūzikla mēģinājumi, mūs pilnvērtīgi ēdina, man pilnīgi pietiek ar kartupeļiem un salātiem, bet karbonādi atdodu kādam citam.

– Kā ar aizliegumu estrādē ienest konjaka blašķīti, tenoriem un soprāniem malks šī dzēriena kā reiz balss skanīguma uzlabošanai…

– Mīts! (Smejas.) Amerikas un Kanādas Dziesmu svētkos pēdējā laikā to manu mazāk, bet agrāk bieži vien uzkāpa uz skatuves, uzņēma no blašķītes, līgojās vareni, bet dziedāja savā ritmā… Neatceros, ka būtu kāds aizliegums kaut kur noteikumos drukāts, bet domāju, ka Latvijā darīts pareizi. Reiz Metropolitēna operā, kad es vēl tur nespēlēju, bija tāds gadījums. Bundziniekiem skaņdarbā bijušas divdesmit minūšu pauzes, un tad nu viens izrēķinājis, ka pietiek laika aizskriet pāri ielai uz krodziņu uzņemt kaut ko dūšai. Bet diriģents tajā reizē paņēmis mazliet ātrāku tempu un, kad nu bundzinieks klusiņām ienācis savā vietā, tā takts jau garām… Brīvība ir ļoti laba lieta, vari darīt visu ko, bet tikmēr, kamēr tas neiespaido un neapgrūtina citus. Dziedāt šķībi, ja esi mazliet uz viļņa, nav taisnīgi pret blakusstāvētāju, kas dzied pareizi.

– 1990. gadā jūs diriģējāt latviešu tautasdziesmu Jāņa Cimzes apdarē “Teici, teici, valodiņa”, bet iepriekšējos svētkos ar jauktiem taktsmēriem jau sarežģītāko Riharda Skultes dziesmu.

– Jā, Rihards Skulte, kuram drīz būs piecdesmit, ir mans mīļākais komponists, no kura daudz esmu mācījies, Bruno Skultes jaunākā brāļa Oļģerta dēls. Es labprāt būtu diriģējis kādu dziesmu arī šajos svētkos. Bet… uzaicinājumu kļūt par Goda virsdiriģentu saņēmu jau vairāk nekā pirms gada. Janvārī jautāju: un kāda dziesma man būs? Nebūs… Būs pantiņš no “Pūt, vējiņi!” pašā izskaņā.

– Citā sarunā svētku rīkotāji stāstījuši, ka vienīgais iemesls ir grūtības diriģentam no ārzemēm izbraukāt uz mēģinājumiem. Vai mums ir iemesls bažām par Dziesmu svētku nākotni?

– Ja svētki ir pastāvējuši gandrīz simt piecdesmit gadu, neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu bažīties par nākotni. Interesanti, ka Jāzeps Vītols, kad vadīja Pēterburgas latviešu kori, savās atmiņās rakstīja par grūtībām ar tenoriem. Bet tādā gadījumā nesaprotu, kāpēc viņš savās dziesmās tenoriem rakstījis tik atbildīgas un grūtas partijas? Vīru trūkums koros izjusts jau vairāk nekā pirms simt gadiem, un amerikāņu koros arī trūkst vīru balsu, par Japānu un Ķīnu nezinu…

– Kur lielākā Dziesmu svētku vērtība?

– Tajā, ka var sanākt kopā 13 tūkstoši un sagatavot kvalitatīvu koncertu. Tas ir kaut kas ļoti unikāls, ko citur pasaulē nepiedzīvo.

Nākamās “Brīnumputna” izrādes:

  • 15. jūlijā – Latgales vēstniecībā “Gors”
  • 22. jūlijā – Liepājas teātrī
  • 29. jūlijā – Vidzemes koncertzālē “Cēsis”
  • 5. augustā – Daugavpils teātrī

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. ja ir humora izjūta Atbildēt

    Amerikas latvieši pašdarbību(profanāciju) neuztver nopietni, bet kā nedēļas nogales plezīru.
    Padomijieši to uzskatīja par mākslu(kultūru)…
    Tad, un… vēl tagad…

  2. Latviešiem nav nekā cita , ar ko palielities ?

  3. Já, Ameriká nipietni njem tikai quorteri.

Draugiem Facebook Twitter Google+