Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
7. aprīlis, 2016
Drukāt

Brisele, es tevi tomēr ļoti mīlu! Ģirts Salmgriezis no Briseles (3)

Foto - ETP grupas preses dienests.Foto - ETP grupas preses dienests.

Brisele, 22.marts. Rīts iesākas pavisam cerīgi, ļoti labā noskaņojumā. Un kā par brīnumu, nav vairs aiz loga vērojamas depresīvi vientuļās lietus lāses. Pilsēta ir saulaina un gaiša. Laba oma, tūlīt būs Lieldienas, vien jāsasteidz pabeigt līdz svētkiem iesāktie darbi birojā. Dodos uz darbu ar autobusu. Pēc dažām minūtēm pārņem dīvainas izjūtas, jo, šķiet, kāds nozadzis mobilo tālruni no kabatas. Ko nu? Nav labi, paredzētas vairākas nozīmīgas sanāksmes, un bez šī komunikācijas rīka nu nekādi neiztikt. Dodos atpakaļ mājup. Tomēr manas nelāgās nojautas tiek apslāpētas, jo telefons atrodas uz virtuves galda. Viegli nopūšos, un dodos atkal priecīgā noskaņā uz darbu. Jānokļūst taču ātrāk. Izvēlos pie mājas tramvaju, un tad iekāpju metro. Dienvidstacijas metro pieturā pazemes vilciens vairākas minūtes nekustas no vietas. Varbūt notiek kas nelāgs, pēkšņi nodomāju, bet tā arī mani spontānie prātojumi aizlido kosmosā. Izkāpjot Trones stacijā tālrunī pienāk ziņas par sprādzieniem Briseles lidostā. Vēl šķiet neticami, varbūt nav terors… Varbūt, nelaimes gadījums vai tehniska avārija. Nokļūstu līdz parlamentam. Jau pa ceļam saņemu neskaitāmus zvanus no satrauktiem radiniekiem, no draugiem, žurnālistiem Latvijā. Vai ar tevi viss kārtībā? Sargi sevi! Atverot biroja durvis, jau kolēģi gaitenī kliedz – sprādziens Mālbekas metro stacijā… Tā pati metro stacija, kuru astoņus gadus izmantoju dodoties darba gaitās, dzīvojot iepriekšējā dzīves vietā. Tā pati metro stacija, kuru sienas rotāja dīvaini mākslinieku radīti tēli, mazliet pat spocīgi. Tā pati metro stacija, kas atrodas Eiropas institūciju krustpunktā.

Sākas stress

Darbā tiek apzināti kolēģi, kuri devušies atvaļinājumos, kuri ir vai nav ieradušies. Ir bažas par igaunieti Kaju, kuru nevaram sazvanīt. Viņa katru dienu izmanto to pašu metro līniju. Mierinu spāņu kolēģi Končitu, kura izplūst asarās. Satraukums par Kaju. Beidzot sazvanām. Viss kārtībā. Iesakām palikt mājās. Pēkšņi atceros, Raimonds taču šorīt ar dēlu brauca uz lidostu, lai dotos nelielās pavasara brīvdienās uz Rīgu. Sazvanu un saprotu, ka neesmu pirmais, kas jau interesējies par viņa situāciju. Tāpēc atbilde tālrunī liekas jau sagatavota un labi noslīpēta.

– Ģirtiņ, esmu dzīvs! Ar mani viss kārtībā! Ja taksometrs nebūtu kavējies 10 minūtes, iespējams, jau būtu citā saulē. Redzēju, kā ātrās palīdzības automašīnas dodas uz lidostu. Mēs atgriezāmies mājās…

Paziņoju e-pasta sarakstē kolēģiem, ka ar mūsu Raimondu viss kārtībā. Mazliet vēlāk jau apzinām deputātus. Viņiem lidosta ir kā otras mājas. Arī viss labi!
Tālāk diena rit sirēnu skaņās, atbildot uz neskaitāmiem telefona zvaniem. Eiropas Parlamenta ierasties darba pulss izsists no ikdienas straujā ritma. Jāseko līdzi ziņu aģentūrām, e- pastiem. Žurnālisti, protams, dara savu darbu un meklē cietušos, mēģina rādīt traģisko Briseli. Ar šīm visām reportāžām mediju telpā ienāk cilvēku stāsti, sagrautās un pēkšņi aprautās dzīves, nenotikušās nākotnes. Šie stāsti ienāk, aiziet un diemžēl sākas jauni vēstījumi.

Informācijas un tehnoloģiju laikmetā ziņas mūžs ir ļoti neilgs, jo līdz avīzes nodrukāšanai jaunumi jau kļuvuši par vakardienas vēsturi. Brīnos par dažu Latvijas ziņu portālu vēlmi ziņas sabiezināt tādās krāsās, lai tikai būtu vairāk skatījumu. Tiek ražota informācija par kādas latvietes brīnumainos izglābšanos, lai gan viņa nebija tajā liktenīgā brīdī metro stacijā vai lidostā. Arī man netālu no mājām tika sašauti un ievainoti policisti, meklējot reida laikā teroristus, bet šajā gadījumā nevarēja būt runas par izglābšanos, jo nebiju pat tuvumā, bet vēroju kā namu pārvaldes darbinieki stāda mājas pagalmā krūmus. Komercija liek arī ražot pārspīlētu informāciju terorisma laikā. Žēl, žēl un žēl!

Pēcpusdienā atstāju Eiropas Parlamentu. Skaista pavasara diena. Sabiedriskais transports nekursē, taksometri ierastajās vietās nav atrodami. Esmu iepircis mazliet vairāk pārtikas, jo šaubas, vai tirgotavas būs atvērtas turpmākās dienas. Brisele vairs nav tā pati pilsēta no iepriekšējās dienas. Veikali aizslēgti, cilvēki uz ielām maz, policisti laipni palīdz jautājumu gadījumā. Dodos uz mājām 6 kilometrus. Vakarā jau ierodas TV3 filmēšanas komanda, kas Briselē iebrauc no Amsterdamas.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. tās musulmanietes dēls,kad pieaugs – sapratīs – ES tomēr neesmu eiropietis un viņi mani uz pusdienām neaicina – rezultātā – naids- spridzināšana

  2. Skaisdrs. Rakstu nelasu, bet es gan to puves centru – pilnu ar bezpersoniskumu, jaukteņiem un emocionāli attālinātiem birokrātiem gan nemīlu.
    Es mīlu pilsētas ar savu nacionalo kolorītu.
    __
    Pāris gatpakaļ iznaca tur tranzītā būt. Un pirmoreiz mūža, apmeklējot kādu vietu, man bij sajūta – te es nekad nekad negribētu vairs būt. Bet tranzītā tadā veida, ka braucu uz amsterdamu holandiešus skatīties. Jo holandieši ļoti ir patikuši kā tauta cik nacies saskarties. Nu tad gribēju apskatīt reālajā vidē. Neviena holandieša gandriz nesastapu normāla. Un notērēju kaudzi naudas, jo dzelzceļa stacijā Briselē aukstasinigi ciniski meloja, ka vilciens ir lētākais transports no Briseles uz Amsterdamu. Lai gan tā bij tīrakā izģērbšana. ta ka tā. Tā ir sapuvusi, auksta, atsvešinata vide.

    • Normāls briselietis nemaz nevar iedomāties citu veidu, kā no Briseles braukt uz Amsterdamu. Var jau buut kā eksistee kaut kādi autobusi, bet normāli vidusšķiras cilvēki ar tiem uz blakusvalstim nebrauc. dzīvoju Briselee 10 gadus un jūtos te labi.

INFOGRAFIKA. Pieaug atbalsts spīdzināšanaiVai sagūstītos ienaidnieka kaujiniekus drīkst spīdzināt, lai iegūtu svarīgu militāro informāciju? (%)
Draugiem Facebook Twitter Google+