Pasaulē
Eiropa

Uldis Šmits: “Briseles diktātam” tomēr ir savas robežas0


Žans Klods Junkers
Žans Klods Junkers
Foto: AFP/Scanpix/LETA

Ir kļūdas, kuras Eiropas Komisijas priekšsēdētājs pats atzinis, bet pārējās jeb vairākumu viņam piedēvē citi.

Junkers, kā viņš tagad, izvērtēdams paveikto, saka, esot pārāk novēloti reaģējis uz “LuxLeaks” skandālu, kas izraisījās 2014. gada nogalē gandrīz vai līdz ar viņa stāšanos komisijas priekšsēdētāja amatā.

Toreiz nāca gaismā konfidenciāli dokumenti par Luksemburgas iestāžu un multinacionālo uzņēmumu (“Mc Donald’s”, “Apple”, “IKEA” un vēl daudzu) agrāk slēgtajiem līgumiem, kas, izmantojot šajā valstī piekopto sava veida fiskālo dempingu, ļāva minētajiem uzņēmumiem īstenot peļņas nodokļa optimizācijas shēmas un ietaupīt miljardiem eiro.

Tas nebija nelikumīgi, taču iedragāja arī Junkera reputāciju, jo darījumi pārsvarā tika slēgti viņa vadīto valdību laikā.

Saceltais troksnis tomēr iekustināja Briselē diezgan jūtamu rosību, kura noveda pie zināmiem lēmumiem un pasākumiem, bet tie varēja būt vēl krietni iedarbīgāki, ja nebūtu saskārušies ar kādu šķērsli – lieluzņēmumu pievilināšana ar nodokļu atvieglojumiem nav tikai Luksemburgai vien raksturīga prakse.

Pastāv pat samērā sīva sacensība, un šajā fiskālajā konkurencē iesaistītās Eiropas Savienības dalībvalstis neizrādīja pārlieku atsaucību komisijas priekšlikumiem nodokļu nomaksas caurskatāmības sakārtošanā.

Tāpēc pēdējos gados pieņemtie lēmumi drīzāk atgādina pussoļus, ko gribot negribot vajadzēja spert sabiedriskās domas nomierināšanai, un ieviestās saistības, piemēram, par informācijas apmaiņu starp ES valstīm vai attiecīgi sniedzamajām atskaitēm, ir tikušas bagātīgi atšķaidītas ar dažādām komercnoslēpumus saudzējošām atkāpēm un klauzulām.

Iespējams, svarīgākais panākums ir Eiropas Savienībā iedzīvinātie tiesību akti, lai aizstāvētu trauksmes cēlējus, kuri līdz šim nereti bijuši galvenie cietēji vai nonākuši apsūdzēto lomā (kā “LuxLeaks” gadījumā) par savu pilsonisko uzdrīkstēšanos.

Vērā ņemamais arguments, ka cīņa pret negodprātīgām vai noziedzīgām shēmām jāizvērš globālā mērogā, bieži kalpo par ieganstu lēmumu pieņēmēju atturīgumam.

Tikmēr valstu kasēm iet secen astronomiskas summas, ko rada niansēs drusku atšķirīgas, bet radniecīgas parādības, kuras mēdz apzīmēt ar terminiem “krāpšana nodokļu jomā”, “nodokļu apiešana” un “nodokļu nemaksāšana”.

Rezultātā ieguvēju ir daudz mazāk nekā zaudētāju un zaudē arī Eiropas Savienība, kurai pietrūkst naudas kopējiem projektiem un līdztekus afišētajām ambīcijām augošo izdevumu segšanai. (Tas daļēji palīdz izskaidrot Junkera kā premjera kādreizējo nostāju un tagadējo, jo komisijas pamatuzdevums oficiāli ir “veicināt ES vispārējo pamatinterešu ievērošanu”.)

Fiskālā jomā saistošu tiesību aktu pieņemšanai nepieciešama visu ES dalībvalstu piekrišana, tāpēc ir ārkārtīgi sarežģīti panākt jebkādas pārmaiņas, lai gan šodienas smagāko sociālo problēmu risinājumi lielā mērā rodami tieši taisnīgā vai pēc iespējas taisnīgākā nodokļu politikā.

Bet nepārtraukti piesauktajam “Briseles diktātam” tomēr ir savas robežas, un vairāku ilgstoši apspriestu lēmumu pieņemšana tikusi bloķēta vai iestrēgusi.

Pārsvarā Īrijas, Zviedrijas un Dānijas iebildumu dēļ arvien izpaliek vienota pieeja Eiropā milzu peļņu smeļošo interneta platformu aplikšanā ar nodokļiem. Tāpat nav izdevies ieviest finanšu transakciju nodokli.

Šajās finanšu lietās apslēpta varbūt vienīgā rezerve, lai papildinātu Eiropas budžetu, no kura Latvija pagaidām saņem vairāk, nekā tajā iemaksā.

Saistītie raksti

Tādējādi esam ieinteresēti tagad gandrīz visu peltās Briseles norisēs, kuras solās kļūt īpaši spriegas jau tūlīt pēc Eiroparlamenta vēlēšanām, kad pa īstam sāksies cīniņi par augstākajiem krēsliem.

Protams, toni noteiks Eiropas lielvaras.

Taču, kā redzams, mītiskā Brisele vairāk vai mazāk iemieso ES dalībvalstu kopuma politisko gribu. Vai arī tās trūkumu.

LA.lv