Foto – EPA/LETA

Juris Lorencs: Briti aiziet, problēmas paliek 5

2016. gada 23. jūnijs, vasaras saulgriežu laiks. Lai gan apkārt vēl valda skaista vasara, dienas pamazām kļūst īsākas, lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas rudens vētras un ziemas sals. Šāda analoģija nāk prātā, 24. jūnija rītā uzzinot Lielbritānijas referenduma rezultātus. Vai tiešām šīs valsts izstāšanās no Eiropas Savienības nozīmē arī vienotās Eiropas projekta saulgriežus un iezvana tā beigu sākumu?

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 33
Putinam draud briesmas, par kurām pagaidām zina tikai nedaudzi 15
“Kas notiek ar mūsu bērniem? Kādēļ viņi aug tik nežēlīgi?” 1.klases skolnieka mamma pauž sašutumu par bērnu rīcību
Lasīt citas ziņas

Ja var ticēt brīžiem histēriskajiem politiķu un ekspertu komentāriem, kas pēdējo mēnešu laikā burtiski pārplūdināja Eiropas medijus, Lielbritānijas aiziešana būšot gluži vai sinonīms Apokalipsei, pasaules galam. Visdrīzāk šīs pastardienas sludinātāji paši neticēja tādam iznākumam, tāpēc spriedumi bija tik kategoriski, nelīdzsvaroti un tātad arī nepārliecinoši. Bet vienu gan viņiem izdevās panākt – cilvēki sāka kaunēties publiski izteikt savas patiesās domas. Tikai tā var izskaidrot ievērojamo atšķirību starp socioloģisko aptauju rezultātiem referenduma dienā un reālo balsojuma iznākumu.

Pastardiena nav pienākusi, un dzīve turpinās. Bet vismaz man šķiet, ka to visu jau kādreiz esmu piedzīvojis. Kad 1991. gada martā Latvija rīkoja iedzīvotāju aptauju, kurā vajadzēja atbildēt uz jautājumu: “Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?” – no Maskavas skanēja gan kaunināšana, gan brīdinājumi. Un arī tolaik tika uzdoti līdzīgi jautājumi: “kā jūs vieni bez mums iztiksiet?” – vai: “kas notiks ar Latvijas krieviem?”. Bet ne jau Baltijas republiku aiziešana sagrāva PSRS, to paveica “smagsvari” – Krievija, Ukraina un Baltkrievija, parakstot Belovežas vienošanos. Un atkal paralēle ar šodienu – Lielbritānija neapšaubāmi ir viens no ES “smagsvariem”, tās aiziešana būs sāpīga politiski, saimnieciski un arī simboliski. Jo Lielbritānija nozīmē arī bijušās impērijas slavu, angļu valodu, kodolieročus un veto tiesības ANO Drošības padomē.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ja līdzīgs referendums šodien notiktu Francijā, ļoti iespējams, rezultāts būtu līdzīgs, un tās gan būtu vienotās Eiropas beigas. Nopietns signāls bija arī nesenais balsojums Nīderlandē, kurā pilsoņi noraidīja ES un Ukrainas asociācijas līgumu. Tāpēc pie varas esošajiem politiķiem gan ES dalībvalstu galvaspilsētās, gan Briselē tagad galvenais ir nestrēbt karstu, ieturēt pauzi un mazliet nogaidīt. Jo briti gan aiziet, bet Eiropas problēmas – eirokrīze, saimnieciska stagnācija, bēgļi, drošības izaicinājumi kontinenta austrumos – paliek.

Diemžēl jau dzirdamas balsis, ka “tiem, kuri paliek, jāsaliedē savas rindas”, ka “jāsaaug vēl ciešāk”, ka nepieciešama “vēl plašāka un dziļāka integrācija” utt. Bet tieši šajos naivajos, no realitātes atrautajos uzskatos taču slēpjas, iespējams, pati lielākā ES problēma! Tas, kas visvairāk veicina eiroskeptiskos noskaņojumus ne jau tikai Britānijā, patiesībā visā “vecajā kontinentā”, un draud to uzspridzināt, ir tieši straujā, atsvešinātā, cilvēkiem neizprotamā Eiropas pārvēršanās par federālu valsti ar galvaspilsētu Briselē. Tāpēc aizvien vairāk eiropiešu vēlas dzīvot nevis vienotā Eiropas supervalstī, bet gan nacionālu, suverēnu valstu apvienībā, kādu to bija iecerējuši ES dibinātāji. Acīmredzot ir nepieciešams atrast jaunus atlikušo 27 dalībvalstu sadarbības mehānismus, kuriem eiropieši varētu uzticēties.

Ko Lielbritānijas lēmums nozīmē Latvijai? Vismazāk galva jālauza mūsu viesstrādniekiem – tiem nekas nedraud. Bet “kopējās Eiropas mājās” valdošā atmosfēra, visticamāk, kļūs egoistiskāka un skarbāka. Plānāks pēc britu aiziešanas kļūs naudas deķītis, ko valstis izmisīgi vilks katra uz savu pusi, vajadzības gadījumā piedraudot ar “savu referendumu”. Mani pašu visvairāk uztrauc iespējamie Latvijas drošības riski. Pēc Britānijas referenduma viss šķiet iespējams, arī Tramps ASV prezidenta amatā. Ļoti iespējams, arī amerikāņu “klusējošais vairākums” kaunas atklāti izteikt savu atbalstu tik daudz kritizētajam un izsmietajam republikāņu kandidātam, kurš iestājas par ASV (un tātad arī NATO) militārās klātbūtnes samazināšanu Eiropā. Tad uz ko Latvija turpmāk varēs paļauties? Vai tiešām tikai uz Vāciju, kura nekad nav slēpusi savas īpašās attiecības ar Maskavu?

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.