Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
24. marts, 2016
Drukāt

Briti, kuri grib palikt ES

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Aplēsts, ka aptuveni 1,2 miljoni britu dzīvo citās Eiropas Savienības valstīs, un viņiem Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES varētu sagādāt zināmas ­problēmas.

Piemēram, Luksemburgā, kur 46 procenti iedzīvotāju (no kopējā daudzuma – 576 249, pēc 2016. gada 1. janvāra datiem) ir ārvalstu pilsoņi, arī briti, kuri skaita ziņā gan atpaliek no portugāļiem, frančiem un itāļiem, tomēr veido ievērojamu un visnotaļ ietekmīgu vairāku tūkstošu cilvēku kopienu.

Ņemot vērā Luksemburgas saites ar Londonas Sitiju, daudzi darbojas banku sektorā, tāpēc nav ieinteresēti “Brexit” ne profesionālā ziņā, ne arī gluži sadzīviskā, un referenduma datums šajās aprindās tiek gaidīts ar diezgan lielām bažām. Iespējamās izstāšanās nosacījumi ir grūti paredzami un sola papildu ķibeles.

Bet tās vēl vairāk skars Eiropas Savienības iestādēs strādājošos, kuriem “Brexit” dēļ pasaules gals, protams, tūlīt neiestāsies, taču var radīt materiālus zaudējumu un pārrāvumus karjerā. Ne mazums britu ieņem augstus amatus, un viņiem tīri psiholoģiski nebūs tik vienkārši apzināties, ka ES dalībvalsts Apvienotā Karaliste pārvēršas – no ES viedokļa – par “trešo valsti”, kaut arī šī pāreja droši vien noritēs pakāpeniski un organizēti.

ES darbinieku arodbiedrībās diskrēti atzīst Eiropas iestādēs strādājošo britu bažas – viņi privātās sarunās izdibina savas nākotnes izredzes “gadījumā, ja” vai personiskās iespējas. Varbūt viņi tur prātā Norvēģijas precedentu, kad pēc “nē” uzvaras referendumā par stāšanos ES (1994) Eiropas iestāžu rekrutētie norvēģi varēja tajās palikt.

Luksemburgā viens no britu apsvērtajiem variantiem ir Lielhercogistes pilsonība. Lai to iegūtu, nepieciešams nodzīvot valstī septiņus gadus, ko jaunais likumprojekts paredz samazināt līdz pieciem tāpat kā Beļģijā, un nokārtot pārbaudījumu valsts, proti, luksemburgiešu valodā, kā arī attiecīgajos kursos jāapgūst kultūrvēstures pamati. Bet pretendentiem, kuri vismaz trīs gadus ir laulībā ar Lielhercogistes pilsoni, pārbaudījums nebūs jākārto.

Taču varbūt vēl pieprasītāka esot Īrijas pilsonība, kas daudziem pienākas bez jebkādiem īpašiem pūliņiem, ja viņi spēj pierādīt, ka viens no vecvecākiem ir īrs – atbilstoši tā dēvētajam “granny rule” jeb “vecmāmiņas likumam”, kas varētu attiekties uz aptuveni desmito daļu britu. Pēc neoficiālām ziņām, ne viens vien jau vērsies Īrijas vēstniecībā. Turklāt šīs valsts pilsonību ir tiesīgi iegūt visi, kas dzimuši Apvienotajai Karalistei piederošajā Ziemeļīrijā. (Attiecīgais likums tika pieņemts 1998. gadā, lai tādējādi mazinātu spriedzi starp Ziemeļīrijas katoļiem un protestantiem.)

Savukārt Apvienotās Karalistes vēstniecības jau gatavojas referendumam un aicina pavalstniekus reģistrēties vēlētāju sarakstos. Viedokļu dažādība, protams, pastāv, tomēr ir diezgan droši pareģojams, par ko “kontinentālajā Eiropā” mītošo britu vairākums balsos 23. jūnijā…

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+