Uldis Šmits: Šķiet, Londona sapratusi, ka Putina režīma nodomi ir plašāki 3
Eiropas Savienība nenovērtēja Krievijā notikušās pārmaiņas un dzīvoja ilūzijās – tā secināts nesen publiskotajā britu parlamenta Lordu palātas Eiropas lietu komitejas ziņojumā. Tajā norādīts uz ES un arī Londonas “analītiskās kapacitātes trūkumu” un uz garām palaistajiem brīdinošajiem signāliem, tāpēc Ukrainas krīze pārsteigusi Eiropu nesagatavotu.
Ziņojumā pieminētie iluzorie “optimistiskie pieņēmumi” par Krievijas attīstību demokrātijas virzienā ir maldi, ko Eiropas oficiālās aprindas parasti nemīl klaji atzīt. Un tam nav īpašas saistības ar analītiskajām kapacitātēm vai informācijas trūkumu. Tā drīzāk bija klusēšana, kas ļāva Rietumu amatpersonām apiet neērto tēmu, kāds tad īsti ir Krievijas attīstības virziens. To tikmēr diezgan plaši apsprieda prese, lai gan kopš Putina atgriešanās Kremlī vairs nebija ko lāgā apspriest. Krievijas iekšpolitiskā aina kļuva visai skaidra un līdzena kā ar ceļa rulli norullēta. Toties radās citi jautājumi, piemēram, vai arī Krievijas t. s. tuvējā aizrobežā netiks uzsākta ceļu blietēšana uz Eirāzijas Savienību, un pat netrūka pieļāvumu – visvairāk no krievu analītiķu puses – par iespējamu militāras tehnikas izmantošanu šim nolūkam. Tagad diezgan daudzas atbildes ir saņemtas.
Bet jautājumi, kas uzdodami Eiropas Savienībai un ES prezidējošajai Latvijai, paliek. Un tie joprojām skar ES, galvenokārt Latvijas, drošību, kuras sakarā nupat izteicies tieši britu premjers Deivids Kemerons. Īsumā: ja Putina agresiju neapturēs Ukrainā, tad sekos Moldova vai Baltija. Brīdinājums, kas dzirdēts samērā bieži, taču to pirmo reizi izsaka Rietumeiropas lielvalsts valdības galva. Mūsu augstākās amatpersonas attrauca, ka, Andra Bērziņa vārdiem, “tāda sevišķa apdraudējuma nav”. Droši vien, ka tas pilnībā atbilst īstenībai, tomēr nevilšus nāk prātā – ja, piemēram, kāda Saeimas atbildīgā komisija godīgi sagatavotu ko līdzīgu sākumā pieminētajam britu parlamenta ziņojumam, nāktos secināt, ka Latvijas agrākā politika ir balstījusies ne vien grūti izskaidrojamā optimismā par attiecību veidošanu ar Krieviju, bet pat realitātes sava veida aizplīvurošanā vai varbūt noliegumā. (Pārlasīsim kaut vai vēstnieces Astras Kurmes sakāpināti optimistiskās intervijas.) Realitāte Rīgas skatījumā arī gandrīz vienmēr bijusi citāda nekā Tallinas vai Viļņas skatījumā.
Šīs atšķirības arvien vēl saglabājas. Vēstot par Krievijas iebrukumu Ukrainā, lielās informācijas aģentūras biežāk atsaucas uz Polijas, Igaunijas un Lietuvas ārpolitikas veidotāju slēdzieniem vai ierosinājumiem nekā uz Rīgu, kas parasti pieskaņojas Vācijas viedoklim. Proti, par krīzes risinājumu sarunu ceļā. Kas, protams, ir visnotaļ atbalstāmi. Ar nosacījumu, ka Maskava neuzlūko “sarunas” un diplomātiju kopumā par t. s. hibrīdkara sastāvdaļu kārtējai teritoriju sagrābšanai un “partneru” apmaušanai. Kā Minskas “sarunās”. To, ka Putins prasti melo, Eiropas politiķi gluži skaidri apzinās, bet viņus sāk uztraukt melu apmēri, kas Rietumiem apgrūtina izlikšanos un liek vaicāt, cik tālejoši ir Kremļa nodomi. Kemerons, piesaucot Baltijas valstis, varbūt turēja prātā savu slaveno priekšteci Čērčilu un viņam piedēvētās frāzes par 1938. gada Minhenes pakta slēdzējiem: “Jums tika dota iespēja izvēlēties starp karu un negodu. Jūs izvēlējāties negodu, un jūs dabūsiet arī karu.” Mūsdienu demokrātiskās lielvalstis izdarīja līdzīgu izvēli, cerot, ka Putina režīma izraisītā agresija apstāsies kaut kur Ukrainā un neskars Eiropas Savienību. Bet šīs cerības var nepiepildīties. Šķiet, Londonā to ir sapratuši.
