Latvijā
Vēsture

Par mata tiesu no bruņota konflikta. Latvijas un Lietuvas robežstrīdu vēsture 16


Skaiskalnes robežpunkts.
Skaiskalnes robežpunkts.
Foto: LNDB.lv Zudusī Latvija

Visasākais konflikts starp Latvijas un Lietuvas republikām izraisījās jau neilgi pēc abu valstu rašanās. Strīdu objekts bija robeža, kas dabā starp Latviju un Lietuvu faktiski nekad nebija pastāvējusi.

Jauno valstu robežu noteikšanai labvēlīgs faktors bija Baltijas tautu kompaktās un skaidri iezīmētās dzīves telpas, kas pamatā sakrita ar cariskās Krievijas guberņu administratīvajām robežām. Tomēr Baltijas valstu politiķi apzinājās savu valstu teritoriju niecīgumu, tāpēc centās tās paplašināt kaut vai par dažiem kvadrātkilometriem vienā vai otrā virzienā. Sevišķi izteiktu iegūšanas vēlmi un asu kaimiņu pretreakciju radīja ekonomiski svarīgi punkti – dzelzceļa mezgli un jūras ostas. Bija situācijas, kad Latvija un Lietuva pat atradās tikai par mata tiesu no bruņota konflikta…

Mēģina atjaunot Lietuvas lielvalsti
Etniskajā ziņā kā vienas baltu cilmes pārstāvji valstu neatkarības pašā sākumā latvieši un lietuvieši jutās viens otram svešāki nekā, piemēram, latvieši un igauņi. Iemesls bija reliģiskā konfesionālā atšķirība, kā arī atšķirīga vēsturiskās attīstības gaita – lietuvieši bija Polijas–Lietuvas valsts pavalstnieki un Krievijas impērijā iekļauti vēlāk nekā igauņi un vidzemnieki.
1918. gada beigās gar bijušo Kurzemes un Kauņas guberņu administratīvajām robežām iedzīvotāju nacionālais sastāvs galvenokārt bija jaukts. Daudzi latvieši bija iepirkuši vai rentēja zemi Lietuvā, tāpat daudzi lietuvieši Latvijā dzīvoja kā algādži vai rentnieki.

Pie Kurzemes guberņas 19. gadsimta sākumā bija pievienots Palangas apvidus, kura iedzīvotāju vairākums bija lietuvieši, savukārt Kauņas guberņai 18. gadsimtā bija pievienots Aknīstes pagasts, kur iedzīvotāju vairākums bija latvieši. Šīs teritorijas kļuva par galvenajiem strīdus āboliem valstu robežu nospraušanas jautājumā.

Robežu jautājums pirmoreiz aktualizēts 1. Pasaules kara uzvarētāju rīkotajā starptautiskajā miera konferencē, kas no 1919. gada janvāra līdz 1920. gada janvārim notika Parīzē. Tajā piedalījās arī jaundibināto valstu pārstāvji, kurus vienoja kopīgi mērķi – iepazīstināt konferences dalībvalstis ar savām valstīm un panākt to starptautisko atzīšanu.
Latvijas pārstāvji memorandā, ko konferencei iesniedza 1919. gada aprīlī, izklāstīja savas teritoriālās prasības. Gar administratīvo robežu ar Lietuvu etnogrāfiskās robežas to pārsniedz Kauņas guberņā, Aknīstes apgabalā, kā arī 4–9 kilometru platajā zemes strēmelē Kauņas guberņā starp Žagares un Piķeles miestiem.

Memorandā bija minēts, ka šīs teritorijas apdzīvo latvieši. Latvieši pieprasīja arī Mažeiķu dzelzceļa mezglu, kur latviešu iedzīvotāji bija mazākumā, pamatojot prasību ar to, ka Mažeiķu dzelzceļa līnija ir vienīgā, kas savieno Liepāju ar Rīgu.
Savukārt lietuvieši ārlietu ministra Antana Valdemarasa vadībā pieprasīja Palangas pilsētu un tai piegulošo teritoriju līdz Sventājas upei.

Kad latvieši izteica šaubas par šīs prasības pamatotību, lietuvieši pieprasīja atzīt “Lietuvas sevišķās intereses Latgalē” un garantēt tai zināmas privilēģijas Liepājā un Daugavpilī, pretējā gadījumā draudot panākt iedzīvotāju referendumu Latgalē. Latvijas delegāti tam nevarēja piekrist, un sarunas pārtrūka.
Latvijas delegācijas loceklis Fricis Cielēns atcerējās, ka A.Valdemarass sarunās bijis neiecietīgs, uzpūtīgs un ass. Viņš gluži brutālā tonī izvirzījis pretenzijas uz Latgali un dažiem Ilūkstes apriņķa pagastiem. Jau Parīzes konferences laikā iezīmējās Lietuvas ārpolitiķu tendence robežu jautājumu izšķirt nevis pēc etniskā, bet reliģiskā principa, jo vairākums Ilūkstes apriņķa un Latgales iedzīvotāju, tāpat kā lietuvieši, bija katoļi. Kā Latgales piederības Lietuvai vēsturisko pamatojumu Lietuvas pārstāvji minēja tās kādreizējo iekļautību Polijas–Lietuvas valsts sastāvā. 
Tālaika lietuviešu presē parādījās prasības piekļuvei pie Daugavas upes un Liepājas ostas, pretējā gadījumā draudot slēgt robežu un izraidīt no Lietuvas latviešus.

Lietuvā toreiz bija populāra ideja par Lietuvas dižkunigaitistes robežu atjaunošanu no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Uz šīs idejas fona pašsaprotamas šķiet prasības arī par kādreizējās Polijas–Lietuvas teritorijas atjaunošanu, lai gan poļu politiķi uzskatīja, ka uz bijušo Polijas–Lietuvas valsts teritoriju var pretendēt tikai un vienīgi poļi. Šādas pretenzijas vēlāk noveda pie poļu un lietuviešu bruņota konflikta.
Cīņas par Ilūkstes apriņķi
1919. gada pavasarī izplatījās baumas par lietuviešu karaspēka drīzu iebrukšanu strīdīgajās teritorijās.

15. maijā izplatījās runas, ka lietuvieši gatavojas ieņemt Palangu, kas gan izrādījās nepamatotas, tomēr teritoriju ieņemšana šajā laikā jau bija plānota. 1919. gada jūlijā Latvija izteica gatavību atdot Palangas apkārtni Lietuvai, iemainot to pret Mažeiķu apkārtni, tomēr Lietuva nepiekrita. Drīz pēc tā Lietuvas armijas grupa ienāca bijušās Kurzemes guberņas teritorijā, Ilūkstes apriņķī. Lietuvas armijas komandieri sāka apsvērt Daugavpils ieņemšanas iespējamību, taču šos plānus izjauca kopīgā ienaidnieka – latviešu komunistu sevišķu uzdevumu pulka – pretuzbrukums.
Augusta beigās, atspiežot Sarkanās armijas spēkus, Polijas armija iegāja Turmantu stacijā uz dzelzceļa līnijas, kas veda uz Daugavpili, bet poļu armijas kreisajā flangā Lietuvas armija ieņēma Ilūksti. 1919. gada septembra beigās viss Daugavas upes kreisais krasts nonāca poļu un lietuviešu rokās. Tas sniedza iespēju izvirzīt Latvijai teritoriālās pretenzijas no spēka pozīcijām. Lietuva pieprasīja atdot tai karaspēka ieņemto Ilūkstes apriņķa daļu, un jau septembrī lietuviešu karaspēks centās panākt, lai ieņemtās teritorijas iestādes un iedzīvotāji pakļautos Lietuvas varas iestāžu rīkojumiem.

Aģitē pret Latviju
1919. gada oktobrī radās Bermonta–Avalova komandētās vācu–krievu brīvprātīgo armijas uzbrukuma draudi, kas satuvināja Latviju un Poliju. Latvija saņēma oficiālu apliecinājumu, ka Polija uzskata Daugavpili par Latvijas sastāvdaļu, bet no Lietuvas gaidīto atbalstu cīņā pret Bermonta armiju neguva. 20. oktobrī Polija de facto atzina Latvijas Republiku un dāvināja Latvijas armijai 25 tūkstošus šauteņu un piecus miljonus patronu, ko Latvijā izdevās nogādāt tikai pēc 10. decembra, jo lietuvieši bija aizlieguši Latvijas vilcienu tranzītu cauri Lietuvai.
Latvijas armijas cīņu pret Bermontu laikā lietuviešu karavīri Ilūkstes apriņķa Aknīstes pagastā atbruņoja Latvijas policistus. Tas pats notika arī Lašu pagastā, kur turklāt vēl atcēla pagasta padomi. Aknīstes pagastā lietuvieši apcietināja pilsoņus, kurus pagasta padome bija ievēlējusi, lai tie rūpētos par pagasta iedalīšanu Latvijai. Lietuvas valdības ierēdņi atklāti aģitēja pret Latviju un aicināja pievienoties Lietuvai.

4. decembrī Subatē apmetās 600 lietuviešu karavīru, kuri centās atbrīvot par aģitāciju pret Latviju un dokumentu viltošanu arestētos iedzīvotājus.
 Decembrī Lietuvas armija sāka koncentrēt spēkus Subates rajonā, kas varēja nozīmēt gatavošanos Daugavpils ieņemšanai. A. Valdemarass atkārtoja savas pretenzijas uz “Kurzemes guberņas lietuvisko daļu” un Daugavpili, kas esot “Lietuvas galvaspilsētas Viļņas atslēga”. Lietuviešiem priekšā aizsteidzās latviešu un poļu bruņotie spēki, kas 1920. gada 3. janvārī ieņēma Daugavpili, lietuviešiem par šo operāciju neko nezinot. Notika daži lietuviešu armijas daļu mēģinājumi pāriet Daugavu, taču tos novērsa bez upuriem.

Latviešu un poļu kopīgās militārās aktivitātes vēl vairāk pastiprināja Lietuvas valdības negatīvo nostāju pret Latviju. Lietuva kategoriski atteicās izvest karaspēku no ieņemtajām teritorijām Ilūkstes apriņķī, turklāt A. Valdemarass 
 izteica neticību Latvijas valsts pastāvēšanai, jo padomju Krievija to kopā ar Poliju agri vai vēlu iznīcināšot, tāpēc karaspēka atvilkšana nav pieļaujama. Padomju Krievija, pēc Lietuvas ārlietu ministra domām, Lietuvu neapdraudot, un tās vienīgais ienaidnieks esot Polija.
1920. gada martā latviešiem un lietuviešiem izdevās vienoties, ka, noteicot robežas, par pamatu jāņem etnogrāfiskais princips, proti, teritoriju iedzīvotāju vairākuma tautība. Strīdīgos apgabalus pārbaudīs abu pušu komisija pēc iepazīšanās ar situāciju uz vietas. Ja vienošanos nepanāktu komisijā, jautājums jāizšķir ar tautas nobalsošanas palīdzību. Šo sarunu gaitā sasniedza vienošanos robežu lielākajā daļā, izņemot Palangu un Ilūksti.

Ilūkstes apriņķa dienvidu daļā bija dislocēti apmēram 4000 lietuviešu karavīru, kuri tur rīkojās kā savā teritorijā. Pret latviešiem, kuri pauda vēlmi par šīs teritorijas iekļaušanu Latvijā, pielietoja iebaidīšanu, nevēlamās personas īslaicīgi arestējot. Valsts zemi iznomāja lietuviešiem. Pastāvīgi notika sīkas sadursmes. 29. martā Eglainē lietuvieši aizturēja latviešu vilcienu un tā apkalpi divas dienas turēja apcietinājumā. Aprīļa beigās padzina latviešu komandantu no Mažeiķu stacijas.

1920. gada jūlijā un augusta sākumā Sarkanā armija atspieda poļu bruņotos spēkus līdz Varšavai. Tādēļ poļi bija spiesti atstāt ieņemto teritoriju pie Daugavpils, kā arī Viļņas apgabalu, kur iegāja Lietuvas armija. Līdz ar to Lietuva kļuva daudz nepiekāpīgāka savās prasībās. Lietuvas prezidents Antans Smetona viesojās lietuviešu karaspēka ieņemtajās Ilūkstes apriņķa daļās un aicināja iedzīvotājus piedalīties Lietuvas Satversmes sapulces vēlēšanās. Arvien izteiktāk pieprasīja valstiskās piederības noteikšanu pēc reliģiskā principa.
Ķildas risina šķīrējtiesa
Nespēdamas konfliktu atrisināt saviem spēkiem, Latvijas un Lietuvas delegācijas 1920. gada augustā nolēma izveidot šķīrējtiesu robežu jautājuma atrisināšanai, par 
šķīrējtiesnesi uzaicinot Lielbritānijas valdības ieceltu pārstāvi. Lielbritānija pilnvaroja savu pārstāvi Baltijas valstīs pulkvedi S. Dž. Talentsu izstrādāt robežu nospraušanas konvencijas projektu, ko 1. septembrī piesūtīja abu strīdīgo valstu valdībām.

Šķīrējtiesnešu pieaicināšanu veicināja nopietni bruņota konflikta draudi, kas bija radušies 1920. gada vasarā. 2. jūlijā izdeva Latvijas valdības rīkojumu par aptuveni 100 nelegālo Lietuvas ieceļotāju izraidīšanu no Latvijas. Lietuvas valdība uz to reaģēja ar 30. augusta rīkojumu 24 stundu laikā no Lietuvas izraidīt visus Latvijas pilsoņus. Pēc Latvijas valdības draudiem izraidīt visus lietuviešus no Liepājas un Rīgas minēto rīkojumu gan atcēla.

Apmainās ar šāvieniem
22. augustā Latvijas armijas daļas pārcēlās pāri Daugavai un Ilūkstes apriņķī atspieda lietuviešus līdz Asares–Bebrenes–Daugavas līnijai. Bija dota pavēle kara darbību neuzsākt, vienīgi nepakļaušanās gadījumā lietuviešus atbruņot un nosūtīt uz Lietuvu. Operācija noritēja bez bruņotiem konfliktiem, izņemot apšaudi pie Subates 3. septembrī, kurā krita viens un ievainoti tika divi Lietuvas armijas karavīri.

9. oktobrī poļu karaspēks negaidīti ieņēma Viļņas apgabalu. Latvijas sabiedrība kopumā to nosodīja, un arī politiskajā vidē poļu rīcība samierināja un satuvināja Latvijas un Lietuvas valstis. Armijas virspavēlnieks Jānis Balodis paziņoja, ka Latvijas karaspēks ieņems bijušo Kurzemes guberņu, taču tas būs darīts tādēļ, lai to neieņemtu poļi. Lietuva tam piekrita.
Etniski raibā Ilūkstes apriņķa iedzīvotāju lielākā daļa atbalstīja pievienošanos Latvijai.

No 1920. gada marta līdz novembrim Latvijas Ārlietu ministrijai lūgumus par pievienošanos Latvijai pēc pašu iniciatīvas iesniedza Ilūkstes apriņķa Silenes, Demenes, Gārsenes un Skrudalienas pagastu padomes un iedzīvotāju grupas. Lūgumrakstus bija parakstījuši gan latvieši, gan lietuvieši, gan poļi un baltkrievi. Savu nostāju tie pamatoja gan ar latviešu vairākumu atsevišķos pagastos, gan ar ekonomiskajām interesēm, jo, pievienojoties Lietuvai, iedzīvotāji zaudētu pieeju Daugavpils tirgum.

Šķīrējtiesa Latvijas un Lietuvas robežu noteikšanai, ko vadīja anglis Dž. J. Simpsons, darbu sāka 1920. gada decembra beigās. 1921. gada februārī komisijas locekļus nosūtīja uz strīdīgajām vietām. Pirms komisijas ierašanās pagastu valdes veica iedzīvotāju aptaujas, kurās noteica tautību un personisko viedokli par pievienošanos vienai vai otrai valstij.

30. decembrī izskatīja Palangas piederības jautājumu. Lietuvieši paskaidroja, ka teritorija jāpievieno Lietuvai, jo Palangā ir izteikts latviešu mazākums, taču latvieši norādīja uz Palangas apvidū veiktā plebiscīta datiem, kas ir par labu Latvijai. Tiesas priekšsēdētājs atgādināja, ka noteicošais faktors teritorijas piederības izšķiršanā ir etnogrāfiskais princips, pret ko iebildumus neviens neizteica.

1921. gada janvārī šķīrējtiesā turpināja pienākt pierobežas pagastu un pilsētu iedzīvotāju lūgumi par pievienošanos Latvijai. 7. janvārī arī Palangas pilsētas un pagasta padome, ko veidoja gan latvieši, gan lietuvieši un ebreji, iesūtīja nobalsošanas protokolu, kurā vairākums izteica vēlmi pievienoties Latvijai. 8. janvārī tādu pašu lūgumu iesniedza Palangas Latvijas valsts iestāžu darbinieku grupa, norādot, ka Palangas novadam varētu būt liela nozīme Latvijas saimniecībā, jo tur atrodas lieli dzintara un kūdras slāņi. Iedzīvotāju gribu tomēr atstāja bez ievērības.

Lietuvas delegācija bija pieprasījusi arī visu Ilūkstes apriņķa daļu līdz Aknīstei, apgalvojot, ka tā jau 1562. gadā piederējusi grāfam Pšesdeckim, bet latvieši savāca pierādījumus, ka tas tā nav bijis. Tā kā Aknīstē un apkārtnē 90% iedzīvotāju bija latvieši, šķīrējtiesnesis šo teritoriju piešķīra Latvijai.

Saistītie raksti

Šķīrējtiesa darbu beidza 26. martā. Plašu rezonansi Latvijas sabiedrībā izraisīja lēmums pret iedzīvotāju gribu pievienot Lietuvai Palangu, kā arī Mažeiķu apkārtni, kur vairākums iedzīvotāju bija latvieši. Pēc robežu noregulēšanas Latvija ieguva pavisam 290, bet Lietuva – 283,3 kvadrātkilometrus zemes. Lietuvas teritorijā palika vairākas prāvas “salas”, ko apdzīvoja latviešu tautības iedzīvotāji. Platības ziņā ieguvēja bija Latvija, bet vietu nozīmīguma ziņā tā noteikti bija Lietuva. Deklarāciju par Latvijas–Lietuvas robežu galīgu nospraušanu dabā apstiprināja tikai 1930. gada 8. jūlija Latvijas Ministru kabineta sēdē.

Lai atrisinātu satiksmes ar Liepāju jautājumu, Latvija no 1925. līdz 1927. gadam uzbūvēja jaunu Glūdas–Saldus–Liepājas dzelzceļa līniju, lai nevajadzētu izmantot Mažeiķu dzelzceļu. Līdz ar to bija galīgi atrisināts dzelzceļu jautājums, kas robežu šķīrējtiesas darbības laikā bija viens no asākajiem. 
Neraugoties uz dažāda mēroga un ticamības teritoriālām pretenzijām, kas dažbrīd draudēja pāraugt bruņotā konfliktā, Latvijas un Lietuvas valdības tomēr spēja saglabāt toleranci un vēsu prātu, apzinoties, ka pastāvēšanas pirmajos gados abām valstīm vissvarīgākais bija nosargāt savu neatkarību un to nostabilizēt starptautiskā mērogā.

LA.lv