Pasaulē
Vēsture

PSRS psihiatriskais gulags: ikviens, kurš saceļas pret varas pārstāvi, ir psihiski nenormāls 27

Foto: Wikimedia Commons

No Krievijā atslepenotajiem arhīviem izsprucis kāds padomju laika dokuments, kura nosaukums ir ļoti daiļrunīgs – “Par papildu pasākumiem saistībā ar garīgi neveselu personu iespējami bīstamo rīcību paredzēšanu un novēršanu”.

Neparastais šeit ir nevis medicīniski–klīniskais aspekts, bet gan tas, ka šo dokumentu uzražojis specdienests – PSRS čeka jeb KGB paša pēckara slavenākā čekista Jurija Andropova izpildījumā.

Dokumentā pausts, ka virknē vietu valstī konstatēti nekaunīgi naidīgas formas gadījumi, kurus, kā apliecinājusi izmeklēšana, izraisījušas personas, kas sirgst ar dažāda rakstura psihiskajām slimībām. Turklāt atsevišķiem garīgi slimajiem, kuri pauduši agresīvi murgainas idejas, izdevies savā rīcībā iegūt šaujamieročus, sprāgstvielas, ķīmiski indīgas vielas un to visu izmantot sprādzienu un atentātu sarīkošanai pret kompartijas un padomju iestāžu augstām amatpersonām.

Rietumu specdienesti vervē padomju “psihus”


Lielā čekista Andropova loģika ir vienkārša, sak, jebkurš, kurš saceļas pret varas pārstāvi, ir psihiski nenormāls, jo tikai tāds var pacelt roku pret partijas darbinieku vai valsts ierēdni. Bet – vai psihiski nenormālajam patiešām neizbēgami jābūt tik izvēlīgi agresīvam, proti, tik “psihiski veselīgi” izšķirojot savus iespējamos upurus? Turklāt uzreiz jāpiebilst, ka līdz pat šai dienai (tiesa, izmantojot gan tikai pieejamos dokumentus) nav zināms absolūti neviens fakts par tā laika psihiski neveselu cilvēku reālu uzbrukumu varas pārstāvjiem. Vēl vairāk – to tajā laikā nav darījis arī neviens psihiski pilnībā vesels cilvēks. Tāpēc gluži loģisks šķiet mūsdienu pētnieku jautājums: kas licis Andropovam tik šaušalīgi melot?

Un šajā ziņā nav nozīmes atcerēties kāzusu ar armijas leitnantu Viktoru Iļjinu, kurš 1969. gada 22. janvārī šāva uz garāmbraucošu automašīnu kolonnu, domājot, ka tur brauc Leonīds Brežņevs. Katrā ziņā Iļjins nebija garīgi nevesels, vienkārši viens no tiem, kurš nejutās īpaši sajūsmināts par “sociālisma jaukumiem”, vien tikai ar to atšķirību, ka bija viens no retajiem, kurš bija gatavs ķerties arī pie ieroča. Starp citu, saistībā ar ieročiem: pat medību ieroču iegāde PSRS jau tā bija aplikta ar tik veikliem sarežģījumiem, ka cilvēkiem, kuri bija attiecīgo psihiatrisko iestāžu uzskaitē, to iegādāšanās vispār bija absolūti neiespējama, nerunājot nemaz par viņu iespējām to iegādāties ieroču melnajā tirgū, kura, starp citu, tajā laikā nemaz lāgā nebija.

Tomēr galvenais vēl tikai seko. Tālāk Andropovs vēsta: “Rīcībā esošie dokumenti apliecina, ka pretinieka ideoloģisko diversiju, kas vērstas pret PSRS, aktivizēšanās apstākļos uz šo personu kategoriju sākuši orientēties arī pretinieka specdienesti un dažādas ekstrēmistiskas organizācijas. Inspirējot naidīgas akcijas, tās stājas kontaktos ar personām, kuras sirgst ar psihiskām slimībām, sakūda uz teroristisku aktu, sprādzienu, dedzināšanas veikšanu, kā arī lidmašīnu nolaupīšanu un aizdzīšanu, pretpadomju rakstura dokumentu izgatavošanu un izplatīšanu, dažāda veida “protesta” grupu veidošanu…”

Bet tālāk nožēlā pausts, ka tā vietā, lai visus savus spēkus veltītu CIP un MOSSAD aģentūru tīklu atklāšanai padomju psihiski neveselo cilvēku aprindās, čekisti daudzos valsts drošības iestādes līmeņos šo apdraudējumu nespēj adekvāti novērtēt un necīnās pret “psihiski neveselo personu paustajām agresīvi murgainajām idejām”. Vēl vairāk – izrādās, pat saņemot gluži konkrētus datus, ierindas čekisti uzraudzības un pārbaudes darbu saistībā ar psihiski neveselajām aizdomīgajām personām veicot pavirši, dažkārt pat vispār to nedarot nemaz. Visu šo nelāgo nolūku un psihiski neveselo personu centienu veikt apdraudošas darbības rezultātā attiecīgos noziegumus un to inspirētājus laikus neatklāj. 
Tātad kāds bija tā laika padomju galvenā čekista motīvs? Katrā psihiski neveselajā cilvēkā meklēt un atrast slēptu padomju varas ienaidnieku? Visdrīzāk, tieši tā. Jo laikam jau ne gluži bez pamatojuma Andropovs pavēlēja visiem teritoriālajiem KGB orgāniem “atklāt iespējamos musinātājus, kas provocē psihiski neveselos veikt teroristiskas un citas ekstrēmistiska rakstura darbības”. Būtībā tas ir tas pats, kas izvērst aģentūras darbību psihiski neveselo cilvēku “aprindās”…

Priekšnosacījumi neapmierināto vajāšanai
Kādam nolūkam KGB pēkšņi bija vajadzīga visaptveroša vajājošā psihiatrija? Mūsdienu pētnieki pauž, ka Andropovs patiesībā jau sen bijis norūpējies par savā ziņā pilnvērtīga psihiatriskā gulaga izveidošanas ideju. Neskatoties uz visiem “attīstīta sociālisma” sasniegumiem un padomju galvenā specdienesta pūliņiem, padomju varas pretinieku skaits nekādi negribēja sarukt, savukārt pārlieku uzcītīga ieslodzījuma vietu piepildīšana ar sodītajiem par citādāku domāšanu aizvien noslēdzās ar skandāliem starptautiskā līmenī un PSRS noturēšanu izraidītās avs statusā. Savukārt vajājošā psihiatrija piešķīra iespēju itin viegli apiet nogurdinošo likumīgas tiesu izmeklēšanas imitēšanas procesu. Ja jau pret padomju varu var uzstāties tikai nenormālais, un tā kā šāds nenormālais tādējādi ir bīstams padomju varai, tas nozīmē tikai to, ka šāds garīgi neveselais ir ne tikai mediķu, bet arī valsts drošības iestāžu rūpju objekts. Un ir taču patiešām ērti faktiski ikvienu, kurš nav apmierināts ar padomju jaukumiem, pasludināt par nenormālu un attiecīgi iespundēt klīnikā, vai ne?

Protams, čekisti tā izrīkojās ar nevēlamiem cilvēkiem ne tikai pirms Andropova rīkojuma, bet vispār jau krietni vien pirms viņa parādīšanās KGB galvenās mītnes gaiteņos. Taču katrā ziņā tieši viņa laikā šī ideja iemantoja īpaši lielu vērienu.

Gluži kardinālu pavērsienu vispār visa vajājošā politika piedzīvoja 60. un 70. gadu mijā. Pētnieki pauž, ka par to liecina, piemēram, Andropova inspirēta Krasnodaras novada KGB nodaļas priekšnieka ziņojums “par novadā esošo lielo skaitu psihiski neveselo, kas iznēsā teroristiskus un citus sabiedriski bīstamus nolūkus”. Šo ziņojumu pat izskatīja 1970. gada 22. janvāra PSKP CK Politbiroja sēdē, saistībā ar to pieņemot speciālu lēmumu.

Šajā ziņojumā Andropova čekisti Kremļa večukus biedēja ar to, ka pēdējo gadu laikā drošībnieku redzeslokā nokļuvušas 180 psihiski nelīdzsvarotas personas, no kurām daudzas izteikušas teroristiskus draudus un gatavību nogalināt partijas un padomju orgānu aktīvistus.
Interesanta ir arī faktu sadaļa. Piemēram, kādi G. Mikovs un G. Bičkovs pauduši ļaunus pretpadomju izteikumus 
un draudus saistībā ar konkrētiem partijas un valdības vadītājiem. S. Soins paudis murgainu nolūku apmeklēt Maskavā Ļeņina mauzoleju un ar kinokameras palīdzību atdzīvināt mirušo proletariāta vadoni, lai tūlīt pat viņu atkal nogalinātu. O. Vatincevs savukārt jau paspējis “aizlavīties” līdz mauzolejam un veicis tur kādu “nekaunīgu un cinisku aktu” (bez precizējuma). Tostarp, kā minējis attiecīgā ziņojuma autors, daudzi psihiski neveselie gatavojas masveidā aizbēgt no PSRS. Kāds P. Skriļevs pat pamanījies nolaupīt lidmašīnu An–2 un aizlidot ar to Turcijas virzienā, kur virs neitrālajiem ūdeņiem to notriekuši pretgaisa aizsardzības spēki. Savukārt N. Korotčenko no Kropotkinas pilsētas militārā dienesta iesaukuma punkta aizbēdzis uz Novorosijsku, kur centies iekļūt itāļu kuģī. Bet V. Pavlovs 1968. gada vasarā bija sagatavojies nodot dzimteni laiviņā ar piekaramo motoru, Soču tuvumā grasoties doties pāri jūrai uz Turciju…

Bet tas vēl nav gluži viss no padomju cilvēku “masveida psihisko nelīdzsvarotību” apliecinošo faktu klāsta. Izrādās, daudzi psihiski nelīdzsvarotie mēģinājuši dibināt dažādas jaunas partijas un citas organizācijas, sagatavojot statūtu projektus, programmas un pat likumprojektus. Piemēram, N. Šeiņins izplatot murgaino ideju par organizācijas izveidošanu ar šādu nosaukumu – “PSKP CK Politbiroja un vietējo partijas organizāciju darbības kontroles padome”. Sak, skaidra lieta – ideju par varas kontroli var izteikt tikai psihiski nelīdzsvarota persona, kā gan citādi!
Nu un pats galvenais ir attiecīgā ziņojuma beigās. Sak, tā un tā, citas izejas nav – tomēr vajadzētu tā kā atbalstīt biedra Andropova jau sen pausto ideju par būtībā specializēta psihiatriskā gulaga izveidošanu Lubjankas tiešā uzraudzībā. Un kompartijas vadība to apstiprināja. Atbilstoši pētnieku aprēķiniem pēc šā lēmuma PSRS psihiatriskajās slimnīcās ievietoja vismaz trešo daļu tajā laikā par politiskajiem ieslodzītajiem atzītos cilvēkus. No konkrētu skaitļu minēšanas gan pētnieki vēl atturas, bet ir skaidrs, ka runa nav tikai par dažiem desmitiem vai pat dažiem simtiem cilvēku.

LA.lv